Gulbenietei Ilonai Deksnei grāmatu lasīšana nav vaļasprieks, bet dzīvesveids. Grāmatas ir ne tikai viņas labākie draugi, bet slimības, noguruma un satraukuma brīžos arī labākās zāles.
Gulbenietei Ilonai Deksnei grāmatu lasīšana nav vaļasprieks, bet dzīvesveids. Grāmatas ir ne tikai viņas labākie draugi, bet slimības, noguruma un satraukuma brīžos arī labākās zāles.
“Ja man ir slikti, es pieeju pie plauktos sarindotajām grāmatām, noglāstu to muguras un, ticiet vai neticiet, jūtos labāk,” saka Ilona.
Lasīt viņa iemācījusies četru gadu vecumā, jo bijusi cītīga klausītāja brīžos, kad mamma mācījusi lasīt vecāko māsu. Ilona burtus ielāgojusi krietni ātrāk par viņu.
“Es dzīvē vienmēr esmu bijusi nesaprasta, tāpēc atbildes uz daudziem jautājumiem vienmēr meklēju un rodu grāmatās. Kad biju jaunāka, katras izlasītās grāmatas saturu varēju atstāstīt, no galvas spēju norunāt neskaitāmus dzejoļus,” stāsta Ilona.
Piecu tūkstošu pavēlniece
Šobrīd viņas īpašumā ir gandrīz pieci tūkstoši grāmatu, no kurām Ilona izlasījusi vairāk nekā 80 procentus. Grāmatas lielos plauktos divās rindās viņa izkārtojusi gan pilsētas dzīvoklī, gan lauku mājās. Lai iespējami ātrāk sameklētu vajadzīgo izdevumu, Ilona iekārtojusi kartotēku. Nesen viņa pārcēlusies uz dzīvi pie dēla, tāpēc par pirmo un galveno uzdevumu šobrīd uzskata grāmatu sakārtošanu plauktos atbilstoši kartotēkai.
“Agrāk, kad grāmatas maksāja lētāk, daudzas stundas pacietīgi stāvēju rindā pie grāmatnīcas durvīm, lai būtu starp pirmajām, kas ieies veikalā, tiklīdz atvērsies tā durvis. Sākumā grāmatas pirku izlases veidā, tās pasūtīju arī pa pastu, bet tagad grāmatnīcā jūtos kā muzejā. Sāp sirds, redzot milzīgo bagātību un apzinoties, ka nevaru neko no šīs bagātības iegādāties, jo viena grāmata maksā tādu summu, kādu nedēļā tērēju zālēm,” skumji secina Ilona, neraugoties uz visu, būdama gatava sacensties ar bibliotēku.
Katrreiz, kad pie Gulbenes bibliotēkas piestāj grāmatu buss, Ilona atlicina laiku, lai vismaz dažas minūtes pakavētos tajā, lai vismaz ar pirkstu galiem pieskartos grāmatām.
“Esmu gatava sadarboties ar visiem, kas grasās atbrīvoties no savulaik iegādātajām grāmatām. Arī nesen laikrakstā “Dzirkstele” izlasīju Gintas Ābeltiņas jautājumu, ko iesākt ar grāmatām, labprāt es ar viņu satiktos. Ja, aizejot ciemos pie kāda cilvēka, redzu, ka viņam ir daudz grāmatu, vienmēr apvaicājos, vai viņš negrasās daļu likvidēt,” smejas Ilona.
Smejas un raud kopā ar varoņiem
Grāmatai vienmēr atrodas vieta blakām brokastu kafijas tasei, pusdienu vai vakariņu šķīvim. Arī iemigt Ilona var tikai tad, ja ir izlasītas vismaz dažas lappuses kādā grāmatā. Gadās, ka aiz loga aust gaisma, bet viņa vēl ir grāmatā aprakstīto notikumu varā.
“Dzīvoju līdzi grāmatu varoņiem, smejos un raudu kopā ar viņiem. Vienmēr iztēlojos viņus un vidi, kurā darbojas. Ja pēc konkrēta romāna vai stāsta motīviem tapusi filma un to rāda televīzijā, atturos no skatīšanās, jo baidos, ka mana iztēle atšķirsies no redzētā. Labprāt lasu dzeju. Ja mājās esmu viena pati, to daru pusbalsī, lai labāk saklausītu katru vārdu un frāzi. Raudu, ja grāmatā aprakstītā situācija līdzinās pašas pārdzīvotajam,” stāsta Ilona. Viņa nenoliedz, ka grāmatas spēj būt lieliski padomdevēji.
Ilona labprāt lasa par visdažādākajām tēmām, piemēram, vēsturiskus un detektīvromānus, ceļojumu aprakstus, romānus par kara tēmu, izseko vienas dzimtas pārdzīvotajam un tamlīdzīgi.
“Neprotu paskaidrot, bet man nepatīk Agatas Kristi romāni. Manā kolekcijā ir tikai divas viņas grāmatas. Ļoti patīk Kurta Mālera darbi. Šobrīd lasu grāmatu “Sieviete bez vārda”. Neatsakos arī no grāmatām krievu valodā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka jāpievēršas tikai tulkotiem darbiem. Es tā nedomāju, uzskatu, ka arī padomju gados izdotās grāmatas ir mūsu tautas vēsture, kuru nevar izsvītrot kā nebijušu,” pārliecināta Ilona.
Patīk lasīt biezus izdevumus
Viņai patīk lasīt biezas grāmatas, jo tās esot vislabākās. Pietiekot ar trim četrām dienām, lai pievārētu 300 lappušu romānu.
“Lappušu skaita ziņā manā kolekcijā visbiezākais izdevums ir krievu autora romāns “Tabaka”. Tam ir vairāk nekā 700 lappuses,” lepojas Ilona. Viņa stāsta, ka arī mazdēlam līdz astoņu gadu vecumam lasījusi priekšā grāmatas, bet tagad viņam tās tik ļoti vairs neinteresējot.
“Negribas atzīt, bet šajos laikos cilvēki maz lasa, jo grāmatas izskauž televīzija un internets, tomēr nekas nav labāks par vērtīgu grāmatu,” uzskata I.Deksne.
Viņa apzinās, ka tiem, kas saka, ka grāmatu aizstās televīzija, nav taisnība. “Grāmata būs tā, kas pārdzīvos gan televīziju, gan internetu,” domā I.Deksne. Čaklā lasītāja nebaidās sacensties ar Gulbenes bibliotēku, kurā visi izdevumi jau izlasīti.
