Tautā mīlētā ārste: mudina cilvēkus saskarsmē vairot pozitīvo enerģiju. Jau 36.gadu Dzintra Liepiņa ir ārste neiroloģe.
Tautā mīlētā ārste: mudina cilvēkus saskarsmē vairot pozitīvo enerģiju.
Jau 36.gadu Dzintra Liepiņa ir ārste neiroloģe. Gulbenieši ir iemīļojuši šo dakteri kā labu speciālisti, uzticamu sarunbiedru, jo nav noslēpums, ka pacienti pie ārsta bieži vien iet kā pie bikts. Rīt Gulbenes pilsētas dome Dz.Liepiņai teiks paldies par devumu Gulbenei un gulbeniešiem, pasniedzot viņai atzinības rakstu.
Viņa saka: “18.novembris – tie ir valsts svētki. Manā dzimtā šis datums vienmēr atzīts un pieminēts. Arī tad, kad nedrīkstēja. Maniem vecākiem sāpēja gadi, kad Latvija nebija brīva. Tāpēc mums 18.novembris ir īpaša diena. Domāju, līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu daudz ko esam ieguvuši, ir arī zaudējumi. Tomēr ieguvumu ir vairāk. Ir iemesls vairāk just prieku, nevis bēdas. Turklāt 18.novembris – tā ir brīvdiena. Tātad ir iespējas tikties radiem, draugiem, svinēt svētkus.”
“Ārsts ir tikai instruments Dieva rokās. Kaut cilvēki to saprastu! Tad būtu viss kārtībā. Šo instrumentu nevajag lauzt, bet nākt tam palīgā. Tad būtu daudz labāki rezultāti ārstu darbā,” uzskata Dzintra Liepiņa.
Viņa saka, ka šodien cilvēks Latvijā nereti jūtas apmulsis un izturas situācijai neadekvāti. Dz.Liepiņa par sabiedrības negatīvo diagnozi uzskata ekstrasensu bumu, kas arvien vēršas plašumā. Uz šā fona mediķi nereti jūtas pazemoti, noniecināti. Visvairāk sāpot, ja cilvēki neuzticas, pārmet it kā pieļautās mediķu kļūdas, kaut gan katra iespējamā kļūda ir izvērtējama, tikai pēc tam var secināt, kur un kāpēc ir vaina.
“Man patīk strādāt privātpraksē, jo te jūtu – pie manis atnāk tieši tie pacienti, kas paši to vēlas, kas man pilnībā uzticas. Notiek sadarbība. Tāpēc arī rodas lielāka ārstēšanas efektivitāte. Ja cilvēks nāk ar vēlmi, ar ticību, ka ārsts var palīdzēt, tad tas arī notiek,” saka ārste.
Viņai sāp, ka sabiedrībā mazinājies ārsta profesijas prestižs. Pēc Dz.Liepiņas domām, tā ir pārprasta demokrātija, kas cilvēkiem ļauj aizmirst par pieklājības normām un veselo saprātu, vairāk uzticoties tam, ko runā kaimiņi, nevis skolots ārsts. “Medicīna ir gājusi uz priekšu. Tas ir fantastiski! Liekas – kas gan tagad nav iespējams?! Latvijas ārsti tiek daudzināti kā vieni no gudrākajiem Eiropā,” saka ārste. Viņa atzīst, ka, lai arī medicīna tagad maksā, tas nav attaisnojums, lai nerūpētos par savu veselību laikus. “Lielākoties nauda nav noteicošais faktors, lai neizmantotu ārsta pakalpojumus. Ja to vajag, to arī dabū. Ir pašvaldības, kas palīdz, vecāki – bērniem, bērni – vecākiem. Paradokss, ka ekstrasensi pacientiem izmaksā dārgāk nekā medicīnas pakalpojumi, taču cilvēkus tas neattur. Par ko tas liecina?” pārdomās dalās Dz.Liepiņa. Viņa atzīst, ka neiroloģisko slimnieku ir kļuvis vairāk. Esot iespaids, ka ir vairāk ielaistu saslimšanu, tāpēc slimnieki biežāk prasa, lai “ārsts būtu Dieva vietā”, kas nav iespējams. Ārste šo situāciju saista ar to, ka tagad rūpes par veselību, pirmkārt, ir katra pacienta paša rokās. “Šis globalizācijas laikmets ir sarežģīts. Cilvēki dzīvo pastāvīgā stresā, neprot izvairīties no tā, neprot pozitīvi uzlādēties. Ir jādomā, kā tikt ārā no šīs sajūtas, jo negācijas pasliktina veselību. Tāpat negatīvi ietekmē mazkustīgs dzīvesveids, nepareizs ēšanas režīms. Droši vien arī biežāk ir jādodas uz pārbaudēm pie ārsta,” stāsta ārste.
Pirmā palīdzība, pēc ārstes domām, ko ikviens varam sniegt sev un cits citam ikdienā, ir smaids. Ir jāpārvar īgnums par spīti tam, ka vairumam cilvēku ir nepietiekams atalgojums, personiskas problēmas. “Mēs visi dzīvojam pārejas periodā – politiskā, ekonomiskā. Attieksmju maiņa ir pasliktinājusi saskarsmi. Ir jātiek vaļā no īgnuma. Tad būsim veselāki,” saka Dz.Liepiņa.
