Ozoli kā prinči, pūces, kas slēpjas to dobumos, retas kukaiņu sugas, nepieradinātā Pededzes upe un tās mazā māsa Audīle.
Ozoli kā prinči, pūces, kas slēpjas to dobumos, retas kukaiņu sugas, nepieradinātā Pededzes upe un tās mazā māsa Audīle. Šobrīd tās ir rāmas, bet palu laikos mēdzot pārplūdināt meža ceļu tiktāl, ka tas izbraucams tikai ar laivu. Te ir cilvēka neregulēta paliena, lai saglabātu ozolu audzes un parkveida pļavas, retās augu, putnu, kukaiņu sugas. Te ir Pededzes ozolu zeme.
Tai pieguļ briežudārzs, kur upes krastā – “Vecdziesnieku” senā latviešu lauku sēta. Te ir mājas, kur uzņemta latviešu spēlfilma “Klāvs – Mārtiņa dēls”. Katrā gadalaikā te ir sava burvība.
Ir 17.novembris, neierasti silta, pelēka rīta stunda. Ar padusē pasistu ledus urbi, pamatīgu āmuru, lāpstu bruņojušies vīri zābakos brien pa meža takām Pededzes lejtecē. Vīriem pa pēdām brienam arvien dziļāk un dziļāk. Pa stigām, cauri krūmājam. Neesam nekādi makšķernieki vai rūķi. Lai gan – kāpēc ne?
Vēl viens smaids vīru sejās. Vēl viens miets ierakts zemē. Uz tā plāksne ar baltu ozollapu uz zaļa fona un norāde, ka šis ir dabas liegums. Tā ir Pededzes lejteces dabas lieguma robežzīme. Madonas reģionālās Vides pārvaldes vadītājs Jevgēnijs Sobko saka, ka pavisam dienas laikā Pededzes lejtecē Gulbenes un Madonas rajona teritorijā būs izliktas 40 robežzīmes. “Varētu jau tās zīmes likt meža ceļa malā, bet tomēr tām jābūt tieši uz dabas lieguma robežām, lai cilvēki zina, kur tas sākas, kur beidzas. Redzēs zemes īpašnieks, mednieks, sēņotājs un kāds, kas sadomās Pededzē nomazgāt savu auto. Ieraudzīs, ka te ir dabas liegums, un sirdsapziņa ierunāsies, zinot, ka te ir īpaši aizsargājama dabas teritorija,” viņš saka.
Jevgēnijs Sobko atzīst, ka darbs ir tikai pusē – pirmajā etapā. Robežzīmes vajadzīgas, lai cilvēki zina, ka šeit ir liegums. Varbūt tas disciplinēs.
Liegumā gan augi, gan dzīvnieki jūtas cilvēka netraucēti. Liegums ir bagāts ar bioloģisko daudzveidību. “Tas labi, ka cilvēka klātbūtne te ir minimāla. Te mitinās daudzas Eiropas Savienībā īpaši saudzējamas putnu sugas, piemēram, urālpūce,” stāsta J.Sobko.
“Urālpūcei šeit ir viens no lielākajiem blīvumiem, kas vispār pasaulē konstatēti – 30 un vairāk uz 100 kvadrātkilometriem. Meža pūces pārsvarā sastopamas, kur mežmalā pļavās ir ozoli,” piebilst viņa kolēģis, ornitologs Uldis Ļoļāns, kas ir dzimis šajā pusē – Lejasstrados.
Jau trīs gadus viņš te regulāri pēta pūces. Esot redzēts arī lācis. U.Ļoļāns atzīst, ka Pededzes lejteces liegums ir vieta, kas saviļņo katru dabas draugu.
Vienota standarta robežzīmes aizsargājamās teritorijās ir izvietojamas visā valstī. Kur piestiprināma robežzīme? Par to vides speciālisti galvu daudz nelauzīja. “Likt zīmi pie augoša koka nav ētiski un nav glīti. Tāpēc Madonas reģionālajā Vides pārvaldē ieekonomējām savus saimnieciskos līdzekļus un par 600 latiem pasūtījām 220 īpaši apstrādātus koka mietus, kuru garantijas laiks ir 25 gadi. Šie mieti nesapūs. Vadījāmies no pieņēmuma, ka skopais maksā divreiz. Tāpēc labāk vienreiz samaksāt un visu kārtīgi izdarīt,” saka J.Sobko.
Robežzīmes jāliek vēl Pededzes lieguma daļā, kas ir Balvu rajonā. Šis liegums atrodas trijos rajonos, taču Gulbenes pusē – divas trešdaļas visas lieguma teritorijas. Pededzes lejteces liegums aizņem 4663 hektārus. Tas dibināts 1999.gadā. Pašlaik izstrādā papildinātu šīs teritorijas dabas aizsardzības plānu.
J.Sobko saka, ka Pededzes lejtecē būs vēl arī informatīvās zīmes par to, kur drīkst kurināt ugunskurus un citas svarīgas ziņas. Pašlaik vēl nav noteikts standarts, kādām šīm zīmēm jābūt, taču būs Ministru kabineta noteikumi, kas reglamentēs to. Viss iet savu gaitu.
J.Sobko uzsver, ka vienlaikus dažādām valsts iestādēm jāsadarbojas, kontrolējot kūlas un ugunskuru dedzināšanu. Jāmudina apsaimniekotāji kopt parkveida pļavas, bet tā, lai saudzēts būtu gan zaķēns, gan grieze. Pļavu kopējiem ir garantēts finansiālais atbalsts no Eiropas Savienības.
