Tirzmalieša Aivara Abuža vaļasprieks ir tamborēšana. Viņš ir vīrietis labākajos gados, kas ērti iekārtojas dīvāna stūrī un cītīgi tamborē.
Tirzmalieša Aivara Abuža vaļasprieks ir tamborēšana. Viņš ir vīrietis labākajos gados, kas ērti iekārtojas dīvāna stūrī un cītīgi tamborē. Daudziem tas šķiet neierasts skats, viens otrs atļāvies pasmieties, sakot, vai tad nav citas vīrieša cienīgas nodarbes.
“Kāpēc ar rokdarbiem jānodarbojas tikai sievietēm? Arī vīrietis var skaisti tamborēt, adīt un aust,” Aivars tādās reizēs aizstāv savu vaļasprieku un kā piemēru min lietišķās mākslas meistaru Jūliju Madernieku.
Pirmā saskarsme ar rokdarbiem Aivaram bijusi bērnībā. Būdams ģimenē vienīgais bērns, viņš cītīgi skatījies, kā garajos un tumšajos ziemas vakaros mamma ada zeķes un tamborē, līdz lūdzis, lai arī viņu iemāca adīt un tamborēt.
“Mēģināju adīt zeķes, bet nepatika, ka tām ir tik smalki valdziņi, tāpēc šo nodarbi atstāju mammas ziņā, tagad zeķes ada sieva Ingūna,” stāsta Aivars. Viņš atceras, ka pirmajiem tamborēšanas darbiem pietrūcis vajadzīgās valdziņu vienādības un tamborējuma stingruma, bet pamazām veicies arvien labāk. Pirmie bijuši apaļas formas darbi. Nedaudz vēlāk Aivars pievērsies arī četrstūra un taisnstūra formas tamborējumiem, atsakoties no sarežģītu rakstu veidošanas. No vīrieša tas būtu pārāk daudz prasīts, lai viņš cītīgi skaitītu, cik valdziņi iztamborējami ar apmetumu, cik – bez tā, cik pieaudzējami, cik noraucami.
“Mani darbi ir vienkārši, tajos galvenās ir krāsas. Jo spilgtāki toņi, jo labāk,” saka rokdarbnieks. Par to liecina arī darbi – platāki un šaurāki, īsāki un garāki grīdas celiņi un paklāji, kuros ir daudz sarkanu krāsu svītru, kas tamborējumu padara košu, īpaši šajā laikā, kad šķiet, ka pelēkie lietusmākoņi tūlīt, tūlīt saskarsies ar zemi. Ja neesot iespējams sagādāt tīkamus krāsu toņus, viņš vaļasprieku uz laiku atliekot malā.
Aivars nav skaitījis, cik darbu tapuši vairāk nekā 15 gadu laikā. Daudzus no tiem viņš uzdāvinājis kaimiņiem, draugiem un paziņām, kā arī norēķinājies ar tiem par darbu. Vairāki paklāji tapuši pēc pasūtījuma.
Par grūtāko Aivars neuzskata tamborēšanu, bet materiālu sagatavošanas procesu, jo paklāji un grīdas celiņi top no vilnas un kokvilnas lupatiņām, kas sagrieztas noteikta platuma strēmelēs un sasietas garā pavedienā, veidojot apjomīgus kamolus.
“Ja pat man nogurst un sāp pirksti, tad skaidrs, ka sievietes rokām šāda paklāju tamborēšana nav piemērota,” uzskata Aivars. Agrāk tamborēšanai viņš izmantojis arī sintētisko auklu. Tā bijusi pamudinājums apgūt mezglošanas iemaņas.
Aivars labprāt kādreiz notamborētu tik lielu paklāju, kas nosegtu visu grīdu istabā, bet pagaidām no šīs ieceres atturas, apzinoties, ka tas ir ārkārtīgi smags darbs.
“Varbūt kādreiz saņemšos, pagaidām ne,” smejas Aivars. Viņš piebilst, ka dzīvē laimējies satikt draugus, kas pieprot ne tikai vīriešu darbus, bet arī dažādus rokdarbus.
“Ja kāds smejas par mani, es to nedzirdu, jo katram cilvēkam ir tiesības nodarboties ar to, kas viņam patīk,” uzsver rokdarbnieks.
