Romāns turpinājumos.121. Viešņai pretim izskrēja mazs, melns šunelis un sāka pikti riet. Tomēr, kad Dagnija straujāk pacēla roku, māju sargs nekavējoties atlēca gabaliņu sāņus un vaukšķēja no droša attāluma.
Romāns turpinājumos.121.
Viešņai pretim izskrēja mazs, melns šunelis un sāka pikti riet. Tomēr, kad Dagnija straujāk pacēla roku, māju sargs nekavējoties atlēca gabaliņu sāņus un vaukšķēja no droša attāluma. “Iebaidīts,” nodomāja sieviete un gaidīja, ka kāds nāks suni apsaukt. Tomēr ne mājā, ne kūtī neviens nelikās ne zinis par pagalmā notiekošo. Laikam to saprata arī suns, tāpēc drīz vien apklusa un pa pusviru atstāto durvju spraugu ielīda sienas šķūnī.
Neviena netraucēta, Dagnija tuvojās mājai. Ja līdz šim viņa bija kaunējusies par saviem “Rateniekiem”, ko nabadzības dēļ nevarēja savest pienācīgā kārtībā, tad nu redzēja, ka ir saimniecības, kas atrodas vēl bēdīgākā stāvoklī. Ap taisnstūrveida pagalmu satupinātās ēkas likās tik nolaistas, ka bija taisni brīnums, ka tās nesagrūst spēcīgajā vējā. Lielais šķūnis pagalma kreisajā pusē stāvēja kā milzu govs, dziļi ieliekušos muguru. Cauri izdilušajam lubiņu segumam daudzviet varēja saredzēt ribām līdzīgās jumta sijas. Kūts bija sašķiebusies uz labajiem sāniem. Likās, tā balstās uz mēsliem un zemē ieaugušajām durvīm. Divām nelielajām klētiņām durvju vispār nebija. Vienas no tām Jānis bija sācis zāģēt malkā. Dzīvojamās ēkas lubiņu jumts bija vietām apsūnojis, sienu baļķi iztrupējuši, durvis šķības un nosmulētas, bet sen nekrāsotie logu rāmji no mitruma nopelējuši melni. Durvīm tuvākajam logam viena rūts bija izsista, un caurumu Jānis bija aizsitis ar vecām lupatām.
Kūtī apskanēja niknas lamas, tad iemāvās govs un iekladzinājās iztraucētās vistas. Visbeidzot pa durvju spraugu izlīda tas pats salīkušais vīrs, ko Dagnija bija redzējusi, māju iztālēm vērodama. Sieviete stāvēja kā apburta un, elpu aizturējusi, vēroja savu iedomu tēlu, kas nu bija pārtapis realitātē. Puspavērtajās lūpās gaidīja silts sveiciens, taču sirds baidījās to izteikt. Intuitīvi Dagnija juta, ka kopš jaunības glabātais mīlas sapnis, kas tik ļoti bija palīdzējis grūtos brīžos, teju, teju beigsies. Vai viņa bija tik stipra, lai vienā mirklī zaudētu visu? Varbūt bija pareizāk klusītēm aizlavīties un palikt savos saldajos maldos?
Tomēr apdomāties vairs nebija laika. Vīrietis bija pagalma vidū stāvošo viešņu pamanījis un nu pētīja, roku virs acīm pacēlis. Nepazinis saņēma ar diviem pirkstiem degunu un nošņauca turpat pie kāpnēm augošajās nātrēs. Dagnija noskurinājās. Prātā pazibēja cerība: varbūt tas nemaz nav Jānis. Vai tad nevarēja būt tā, ka viņš ir pārcēlies un dzīvo citur, bet “Miķelīšos” nu saimnieko kāds ienācējs, teiksim, guculis vai čečenu bēgļi?
Mazā ciemā ziņas izplatās ātri. Vēsts, ka ogotāji no “Ratenieku” mājām ceļmalas eglītēs atraduši mironi, lidoja no mājas uz māju vēja spārniem. Piebilde, ka mirušais ir slimojis ar tuberkulozi pēdējā stadijā, tai sekoja jau krietni lēnākā gaitā un sasniedza tikai tos, kuriem ar nelaiķi varētu būt bijis kāds sakars.
Pagasta pilnvarotais Leščinskis pūta vien, kad saņēma vadības uzdevumu noskaidrot visus, ar kuriem nelaiķis bijis kontaktā, jo Jānis Laucis, tā sauca mirušo, bija cilvēciņš bez konkrētas nodarbošanās un noteiktas dzīvesvietas. Savas dienas viņš vadīja, klīzdams no mājas uz māju un strādādams par vēdera tiesu. Biežāk tomēr Jāni varēja sastapt pie dāsniem pudeles brāļiem, kuri labpārt dalījās visā, kas viņiem bija, neprasīdami par to pretim neko.
Tomēr Leščinskis bija vīrs, kurš mēdz uzdoto padarīt pamatīgi un līdz galam. Turklāt šis bija īpašs gadījums, jo Laucim tika konstatēta tuberkuloze atklātā formā. Tas nozīmēja, ka ikviens, kurš bija nonācis ar šo vīru tiešā kontaktā – saskūpstījies, dzēris no vienas glāzītes vai gulējis zem vienas segas -, visticamāk, arī bija inficējies un tādā pašā veidā varēja aplipināt visus savus tuviniekus un draugus.
Situāciju labi pārdomājis, policijas pilnvarnieks devās uz pagasta iecienītāko “bodi” un aprunājās ar ņipro veikalvedi Agru.
