Lizumnietei Elīnai Baltaisbrencei ir tikai 20 gadi. Viņa ir Latvijā vienīgās sieviešu bobsleja ekipāžas stūmēja. Viņa ir pati jaunākā bobslejiste, kas startē Pasaules kausa izcīņās.
Lizumnietei Elīnai Baltaisbrencei ir tikai 20 gadi. Viņa ir Latvijā vienīgās sieviešu bobsleja ekipāžas stūmēja. Viņa ir pati jaunākā bobslejiste, kas startē Pasaules kausa izcīņās.
Ja veiksies nākamajos startos, piepildīsies Elīnas karstākā vēlēšanās – viņa varēs piedalīties 2006.gada ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā, Itālijā.
– Kāpēc izvēlējies tieši bobsleju?
– Kad mācījos Lizuma vidusskolā, nodarbojos ar volejbolu, vieglatlētiku, slēpošanu. Biju vispusīga. Tieši tādēļ nolēmu studēt Sporta akadēmijā. Tad arī pilote Nellija Šlegelmilha meklēja stūmējus. Pavisam bija pieteikušās sešas meitenes, paliku vienīgā. Nevaram atrast rezervisti. Mēs ar Nelliju esam vienā vecumā, viņa ir trīs dienas vecāka. Tādēļ abas kā divdesmitgadnieces esam jaunākā ekipāža pasaules sieviešu bobsleja elitē.
– Bobslejs ir smags sporta veids. Tas tevi kā jaunu meiteni neatbaidīja?
– Patiesībā es tolaik nezināju, uz ko es parakstos. Mani tolaik vilināja iepazīt bobsleju. Sākums bija grūtākais, tika piedzīvoti kritieni. Bija posmi, kad domāju, ka man jāiet prom. Tam tiku pāri un tagad es bobslejā esmu palikusi. Neteikšu, ka šis ir īstais un vienīgais sporta veids, kas man patiktu, bet esmu sapratusi, ka bobslejā es varu izpausties un kaut ko sasniegt.
Latvijā mēs šobrīd esam vienīgās, kas nopietni nodarbojas ar bobsleju. Protams, esmu lasījusi arī atsauksmes par mums. Tās ne vienmēr ir labas. Daudziem, sevišķi vīriešiem, ir aizspriedumi, ka sieviete nodarbojas ar bobsleju. Viņi brīnās, kā sieviete var kaut ko tādu darīt. Liek vienādības zīmi ar svarcēlāju. Es nenoliedzu. Tieviņa un trausla meitenīte neesmu. Vienmēr esmu bijusi spēcīgas miesas uzbūves. Īsts lauku bērns, kas dzīvojis un skrējis pa laukiem un mežiem. Es vienmēr esmu darījusi smagus darbus. Ir manās rokās spēks. Brīvajā laikā strādāju SIA “Avoti”, lai piepelnītu naudiņu. Tas ir smags darbs, un mani tas nebaida.
– Nebaidies sabojāt veselību?
– Tas jau nelielā mērā ir noticis (smejas). Fizioterapeits teica, ka sportists nevar sabojāt veselību, ja strādā pareizi. Vienīgi bobslejā parādās visas vecās traumas. Ja pirms tam bija muguras problēmas, tad, nodarbojoties ar bobsleju, saņemot kārtīgu slodzi, tās noteikti parādās.
Kad esmu bobā saliekusies uz priekšu, ir sajūtas, ka varen spēcīgs vīrietis mani spiež uz leju. Esam ar Nelliju arī kritušas. Treniņos. Sacensībās gan vēl ne (un Elīna smaidot trīs reizes pārspļauj pār plecu, lai nepiesauktu nelaimi). Kritieni bijuši vienkārši. Šogad nokritām divas reizes. Kanādā un Amerikā notika Pasaules kausa izcīņas 1. un 2.posms. Kanādā mēs pirmo reizi iesēdāmies jaunajā bobā. Pirmo reizi jauns bobs jaunā trasē, tādēļ arī rezultāts nebija labs.
Es atzīstu, starta ieskrējiens mums nav tik labs, kāds tas ir vācietēm, amerikānietēm. Jā, mēs atpaliekam. Taču, analizējot startus, varam secināt, ka Nellija brauc labi. Ja es stumtu labāk, tad arī rezultāti būtu augstāki (smaida). Kā ir, tā ir. Cenšamies izdarīt labāko, ko varam. Nu jau mēs abas esam saaugušas kopā kā cimds ar roku. Šī ir otrā īstā sezona, ko pavadām kopā.
– Vai sieviešu bobslejs kļūst populārs?
– Latvijā un Krievijā attieksme ir savāda, ka sievietes iegājušas šajā sporta veidā. Šeit ir uzskats, ka sievietei ir jābūt mājās pie bērniem, jāmazgā veļa un pašai jāstaigā augstpapēžu kurpēs. Tas, ka mēs esam bobslejistes, nenozīmē, ka mēs augstpapēžu kurpēs nestaigājam (smejas).
– Jūs iztiekat saviem spēkiem?
– Mēs pašas esam apguvušas boba slidu pulēšanu. Būtībā mums nav trases trenera. Reizēm mums palīdz tie treneri, kas ir ārpus Latvijas – Jānis Ķipurs, Sandis Prūsis, izlases galvenais treneris Jānis Skrastiņš. Arī citu valstu treneri ir atsaucīgi un padomu neliedz, kaut gan vienmēr ir sajūta, ka citu valstu treneris visu līdz galam nepasaka. Palīdz arī Siguldas kamaniņu trases direktors Dainis Dukurs. Pirms šīs sezonas esam veikušas septiņus braucienus. Ar to, protams, nepietiek. Sandis Prūsis teica, ka, uzsākot sezonu, būtu nepieciešams veikt vismaz 30 nobraucienus. Mums nav tādu līdzekļu, lai dotos uz treniņnometnēm. Citi brauca trenēties uz Lillehameri Norvēģijā, mēs – tepat uz Siguldu. Neesam olimpiskajā vienībā, tādēļ valsts mūsu sporta gaitām nedod līdzekļus, mēs dzīvojam tikai ar sponsoru naudu. Ar viņu palīdzību arī izbraukājam Pasaules kausa posmus. Pērn ar līdzekļiem bija tik bēdīgi, ka nevarējām atļauties pat maksāt par viesnīcu.
– Šogad pirmo reizi devies uz sacensībām Amerikā un Kanādā.
– Šī bija pirmā reize, kad es lidoju. Man tik ļoti patīk redzēt pasauli! Divu gadu laikā es tik bieži esmu teikusi: “Es to daru pirmo reizi.”
– Iznāk draudzēties ar bobsleja vīriešiem?
– Nedaudz. Es visu laiku lepojos, ka no Gulbenes rajona četri jaunieši ir nodarbojušies ar bobsleju – Daumants Dreiškens, Edgars Maskalāns, es, Normunds Arama gan aizgājis no šā sporta veida. Tātad mēs esam bobsleja pilsēta. Tik daudz no vienas vietas bobslejistu nemaz nav. Šeit dzīvo spēcīgi jaunieši (smaida).
– Vai tev līdzās gribas spēcīgu vīrieti?
– Jā (smejas). Sacensībās redzēti spēcīgi, sportiski vīrieši. Gribas, lai vīrietim nebūtu alus vēderiņa.
Man ir jautāts, vai, nodarbojoties ar bobsleju, nezūd sievišķība. Nē, tā nezūd. Protams, sacensībās bobu cilāšana neizskatās sievišķīgi. Taču ikdienā es varu būt sievišķīga. Es gan necenšos skriet pakaļ modei. Jāteic, ka, arī izejot uz trases, es nedaudz lietoju kosmētiku. Skropstu tušai noteikti jābūt (smejas). Ir citas sportistes, kas pārlieku aizraujas ar kosmētikas lietošanu, un tad finišā viss ir izplūdis. Kad televīzijā rāda, gribas būt smukai. Vai tur jau neparādās sievišķības iezīme? Cenšos, lai mati vienmēr būtu zem ķiveres. Ir sportistes, kas bizi atstāj ārā vai brauc pat ar vaļējiem matiem. No drošības apsvērumiem tas nav ieteicams. Ir bijuši gadījumi, kad, braucot ar vaļējiem matiem, tie aizķeras un tad tiek norauti.
– Ko vecāki saka par tavu izvēli?
– Rādīju mammai reklāmu, ka meklē stūmējas, un toreiz viņa man teica: “Tik pamēģini aiziet.” Es tomēr to izdarīji. Nu jau viņi ir samierinājušies un gaida manus zvanus no sacensību vietām, pārdzīvo par startiem. Arī vecmamma no Stāmerienas dzīvo visam līdzi. Brālis Jānis reizēm saka: “Met visu pie malas! Pēc kā tu izskaties, jo rokas un kājas ir tik muskuļotas.” Viņš ir 4 gadus jaunāks, bet tomēr es neesmu par viņu stiprāka. Vairs nevaru ar viņu spēkoties un piespiest vilkt sevi ragaviņās (smejas).
– Ģimeni veidojot, tev nāktos no šā sporta veida aiziet?
– Es nezinu, cik ilgi nodarbošos ar bobsleju. Cenšos neko stipri uz priekšu neplānot. Es ļaujos straumei. Taču tas nebūt nenozīmē, ka sieviete, domājot par bērniem, nevar nodarboties ar bobsleju. Ir Krievijas sportiste, kas pagājušajā gadā sezonu beidza trešajā grūtniecības mēnesī. Vasarā piedzemdēja bērniņu un nu ir atgriezusies trasē. Ir Amerikas sportiste. Viņai vienmēr brauc līdzi vīrs un viņu dvīņi, kas māj mammai, kad viņa ir uz starta. Visu var apvienot. Vajag tikai ļoti gribēt.
– Vai Lizumā ar tevi lepojas?
– Es ceru, ka jā (smaida). Čaļi reizēm pasmejas, pavelk uz zoba, ka es jau varot mašīnu iestumt. Es jau to neņemu ļaunā. Es arī lepojos, ka esmu no Lizuma.
Fakti
Elīna Baltaisbrence ir 176 centimetrus gara, sver 80 kilogramus.
Bobs sver 173 kilogramus. Pirms tam Latvijā veidotais bobs svēris 193 kilogramus.
Pagājušajā gadā Nellija Šlegelmilha un E.Baltaisbrence piedalījās divos posmos Pasaules kausā.Kopvērtējumā gūta 26.vieta.
Pērn viņas piedalījās Eiropas kausa posmos. Kopvērtējumā palika 7.vietā.
Bobs brauc vidēji 120 kilometrus stundā. Ātrākā ir Santmoricas trase, kur vidējais ātrums ir 134 kilometri stundā.
Šogad Pasaules kausa posmu kopvērtējumā līdz janvāra vidum abām meitenēm ir jātiek piecpadsmitniekā, tad viņas varēs doties uz olimpiādi Turīnā. Šobrīd kopvērtējumā viņas ir 17.vietā.
Abas meitenes sponsorē SIA “Avoti”, “Ecolines” un sporta komplekss “333”.
