Melnā statistika turpinās. Mani biedē šīs ziņas par traģiskajām nelaimēm uz Latvijas ceļiem.
Melnā statistika turpinās. Mani biedē šīs ziņas par traģiskajām nelaimēm uz Latvijas ceļiem. Atnākot uz darbu un pāršķirstot internetā ziņu aģentūras lapas, izrādās, šī atkal bijusi tumša un traģiska nedēļas nogale. Brīvdienās Rēzeknes rajonā autoavārijā bojā gājusi ģimene, kas bija devusies uz radinieka bēru gadadienu. Ceļā Rēzekne – Gulbene vieglās automašīnas un maršruta autobusa sadursmē bojā gāja viņi visi – pieci cilvēki, mazākajam – septiņi gadi. Vai var būt vēl lielāka nelaime? Gulbenes rajona slimnīcā miris viens automašīnas notriekts velosipēdists. Viņa velosipēdam neesot bijis atstarotāja. Tumšajā laikā bijis absolūti nemanāms. Šajā pašā nedēļas nogalē uz ceļa atrasts vēl kāds automašīnas notriekts cilvēks. Viņš miris notikuma vietā.
Biju klāt kādā diskusijā, kad tika risināts neatbildamais jautājums, kādēļ pēdējā laikā ceļš paņem tik daudz dzīvību? Vai kādreiz par to nerunāja? Vai tiešām ceļu satiksmes negadījumu bija mazāk? Vai cilvēki bija uzmanīgāki? Vai vienkārši agrāk nebija tik daudz transportlīdzekļu un tāpēc arī negadījumu skaitliskā statistika bija mazāka?
Man šķiet, ka notikumi uz ceļa parāda, kāda mēs kopumā esam sabiedrība. Kā cilvēki brauc Rīgā? Šī agresija nav izskaidrojama tikai ar to, ka ielas ir pārlieku noslogotas. Tas vienkārši ir dzīvošanas modelis – pasteigties kādam priekšā, būt neiecietīgam, bravūrīgam. Jo citās, vēl lielākās pilsētās, satiksme ir sakārtotāka un autovadītāju kultūra – pieklājīga. Kā brauc jaudīgo un dārgo mašīnu autovadītāji? Ar domu – ja viņam pieder biezs maks, viņam pieder arī viss ceļš. Kad tiek ievērotas visas ceļa zīmes un visi noteikumi? Tikai tad, kad jaunie autovadītāji sēž blakus instruktoriem vai arī kārto valsts eksāmenu. Un varbūt vēl dažus mēnešus pēc tam. Vēlāk – tad tiek pārņemta lielākā vairuma braukšanas kultūra. Bet laukos iereibis cilvēks mēģina līdzsvarot starp ceļa nomali un braucamo daļu. Diemžēl līdzsvaro bez atstarotāja.
Var rīkot akcijas. Var teikt, ka “dzēris vadītājs pie stūres – slepkava, gājējs bez atstarotāja – līķis!”. Var dalīt atstarotājus par brīvu. Bet, kamēr nemainīsies cilvēku izpratne, ka tas nepieciešams nevis tikai tādēļ, lai izpatiktu kādam likuma sargātājam, bet savai drošībai, atstarotāji paliks noglabāti skapīša plauktiņā. Kamēr drošības siksnas autovadītāji un citi pasažieri liks tikai tad, kad tālumā pamanīs ceļu policijas patruļu, un kamēr ātrums tiks samazināts vien tad, kad pretimbraucošā mašīna brīdinās par “kruķiem”, nekas nemainīsies. Diemžēl mēs neesam iemācījušies sevi pasargāt. Padomāt par savu drošību. Mums pilnībā jālauž sava domāšana un tajā jāielaiž tāds jēdziens kā “atbildība”.
