Romāns turpinājumos.125. Apdomāties nebija laka. Jāņa gari stieptā sauciena pavadīta, sieviete teciņus šķērsoja pagalmu un turpināja skriet, līdz sejā iesitās priežu skuju rūgtais aromāts.
Romāns turpinājumos.125.
Apdomāties nebija laka. Jāņa gari stieptā sauciena pavadīta, sieviete teciņus šķērsoja pagalmu un turpināja skriet, līdz sejā iesitās priežu skuju rūgtais aromāts. Tad viņa apstājās un brīdi klausījās. Taču šāda uzmanība bija pilnīgi lieka, jo “Miķelīšos” saimnieks jau bija pārāk saguris, lai spēlētu paslēpes.
Dagnija dusmīgi sakārtoja apģērbu. Sirds viņai krūtīs neprātīgi auļoja, un vaigi kvēloja. “Muļķe! Kāda es esmu bijusi muļķe visus šos gadus,” sieviete pukojās, atsākdama soļot pa smilšaino meža ceļu. Sabrukušie sapņi bija pārtapuši spējās dusmās un riebumā. Dagnija jutās kā bērns, kuram pasniegts spožs un čaukstošs, taču tukšs šokolādes papīrs. Vai viņas dzīvē viss nebūtu veidojies pavisam citādi, ja allaž nebūtu sapņojusi par Jāni? Vai tas, kas visus šos gadus bija licies vienīgais glābiņš, patiesībā nebija ļauna inde, kas liedza pareizi novērtēt un spriest?
No centra pilsētas pārbraucis, Olafs, protams, devās uz kafejnīcu. Tomēr šoreiz viņš nevis steidzās zālē, lai iespējami ātrāk satiktu Imandru, bet klusītēm ieslīdēja balti flīzētajā tualetē. Tikai rūpīgi noslēdzis durvis, vīrietis beidzot uzdrošinājās izņemt dārgo guvumu no kabatas. No ārpuses maks izskatījās tieši tāds pats kā simti un tūkstoši citu līdzīgu darinājumu. Tomēr jau no svara varēja just, ka tajā iekšā ir daudz prāvāks naudas žūksnis nekā tie pārdesmit lati, ko gatera strādnieki saņēma algas un avansa dienās. Arī aptaustot to, varēja sajust: maks likās piebriedis kā zivs, kas gatavojas nārstot.
Nespēdams vairs valdīt ziņkāri, Olafs atdarīja spiedpogu un izņēma rūpīgi salocīto žūksni. Atvēris to, vīrietis sajūsmā noelsās, kaudzītes virspusē ieraugot zilganu burinieku. Drebošiem pirkstiem viņš sāka kārtot naudas zīmes uz kosmētikai paredzētā plauktiņa. Bija viena simts latu naudas zīme, divi piecdesmitnieki un desmit piecīši. Tomēr guvums ar to vēl neaprobežojās, jo gandrīz desmit lati iznāca arī metāla monētās. Daudz nelauzīdams galvu par to, vai kāds nesāks brīnīties, kur tādu lielu naudu ņēmis, vīrietis pārlika svešā maka saturu savējā. Zagto zutni viņš rūpīgi noslaucīja dvielī, ietina tualetes papīrā un ierušināja papīrgrozā. Tā, nu varēja iet. Olafs Zvirgzds bija cēlies kā fēnikss no pelniem, lai parādītu šiem salašņām, uz ko viņš patiesībā ir spējīgs.
Zālē neviens par Olafa ierašanos nelikās ne zinis. Kaktā bariņš veču sūca alu. Viņam blakus vairākas paaudzes malkoja kokteiļus un knibinājās ap saldējumu. Arī pārējie trīs galdi telpas tumšākajā daļā bija aizņemti. Taču Olafs uz tiem nemaz nepretendēja. Viņu pilnībā apmierināja vieta līdzās spoži apgaismotajai letei, un tā joprojām bija brīva. Enerģiski, taču arī pietiekami nevērīgi vīrietis šķērsoja telpu, apsēdās un pasita gaisā knipi: “Nellij!” Skuķis neatsaucās. Aizvainots Olafs cēlās un devās izskaidroties, taču viņas nemaz nebija aiz letes. To nu nedrīkstēja tā atstāt! Saērcinātais vīrietis atvēra virtuves durvis un uzgrūdās Imandrai. Šķiet, viņa bija gaidījusi tieši Olafu, jo tūdaļ saņēma viņa rokas un ievilka mazajā zālē.
– Uzmini, ko esmu tavā labā izdarījusi? – sieviete vaicāja un, acīm laimē starojot, vērās Olafā.
– Grūti spriest. Tu jau mani allaž lutini, – viņš atbildēja, uzmanīgi un ieinteresēti sievieti pētīdams.
– Es sagādāju iespēju normāli nopelnīt, – Imandra paziņoja triumfējošā tonī, vairs nespēdama valdīt savu prieku par paveikto.
– Tā – ā, – Olafs bija patiesi izbrīnīts. Zibens ātrumā viņš aplēsa iespējamo sievietes paziņu loku un amatus, ko tie varētu piedāvāt.
