Tie bija visskaistākie vakari..
* * *
tie bija visskaistākie vakari
tavas kaislības putojošs vīns
zilas debesis pārvērtās sarkanās
akmens kļuva kā parafīns
tagad mani kad nav tevis tuvumā
kāds dīvains un nezināms spēks
sauc uz vietu kur lūdzēji salasās
un ikvienam kaut kas jau tiek
zilas debesis pārvērtās sarkanās
tu man piedod ja nākšu es viens
tā kā svece degt vēl es nemāku
tikai smaržot kā tikko pļauts siens
tie bija visskaistākie vakari
it kā aizdoti būtu man spārni
laikam tāpēc ka tevi tā mīlēju
mīlēju neiepazītu
Arvis Degums
* * *
Ar smagu, dubļainu papēdi
uzkāpi maniem sapņiem
uz astes.
Tagad es kliboju
romantiskos vakaros
un nestājos šaubīgos sakaros.
Piezemēti dzīvojos.
Neredzu dzērves lidojam.
Baroju zvirbuļus smiltīs.
Nokāp no manas astes!
* * *
Ar vārdiem,
sasaistītiem un brīviem,
labiem un dažkārt stīviem,
es ceļu tiltu no sevis uz tevi.
Sirdi par pamatu lieku.
Nesabruks – pāri tieku.
* * *
Noskūpsta vaigu.
Izkūst lūpās.
Pieskaras kaklam.
Izkūst uz krūtīm.
Notrīc augums.
Drīz….
* * *
Kā lapa krīt tāds pieskāriens.
Kā saule spīd tāds pieskāriens.
Kā lietus līst –
tāds pieskāriens.
Tavs pieskāriens.
Kā sniegi snieg
Tavs pieskāriens.
Sibilla
