Es jums teikšu, lāga sala šajā decembrī nav, bet Veči – sākuši jau staigāt. Baltais karsonis vai?
Es jums teikšu, lāga sala šajā decembrī nav, bet Veči – sākuši jau staigāt. Baltais karsonis vai? Tikai pelīšu vietā – Veči. He! Vārdu sakot – sava specifika, atbilstoši gadskārtu ieražām un dvēseles stāvoklim.
Man bērni saka, ka īstu Salaveču mūsdienās vairs nav. Kā nav?! Ir! Ir jātic! Tā es allaž iebilstu saviem un kaimiņu bērniem, kad tie man klāsta savu skeptisko noskaņojumu. “Īsts Salavecītis ir resns un ar īstu garu bārdu, nevis kārns un ar pieliktu mākslīgu pakulu bārdas vietā,” man pateica viens četrgadīgs kaimiņbērns. Skaudra, es jums teikšu, bet patiesība. Lai vai kā, bet Veču laiks ir mans ražas laiks. Ne jau velti es tik cītīgi uzklausu bērnu vēlmes un prasības. Tad nu es esmu sācis sezonai gatavoties jau laikus. No grādīgajām izpriecām, protams, atteicies neesmu, bet visādi citādi ieturu visnotaļ vecišķu dzīvesveidu ar kalorisku diētu. Vārdu sakot – esmu atlaidis dabisku sirmu bārdiņu. Ragota ziemeļbrieža man nav, bet esmu jau pielauzis sievasmāti, lai viņa man brieža lomai uz gada beigām izīrē savu ragaino brūnaļu Vaboli. Būs gana laba kā Salaveča pavadone. Hm. Un nelaižu garām nevienu kārtīgu maltīti. Esmu pieprasījis sievai (savai Sniegbaltītei, he), lai ik rītu, mani modinot, gultā pasniedz karstu kafeju ar pienu un četrām karotītēm cukura, kā arī piecas ceptas olas ar šķiņķi. Labi pabrokastojis, palasu rīta avīzes un snaužu tālāk – līdz otrajām brokastīm. Tās man ir jāsarūpē pašam, kamēr Sniegbaltīte šiverē pa darbu (aiz letes bodē). Otrajās brokastīs atveru ledusskapi un iztīru pusi no tā, ko tur atrodu. Pusdienās sieva skrien uz mājām un ātri uzbur man trīs ēdienus (pati, nabadzīte, neēd nemaz – nav laika, kā arī tievē, lai būtu eleganta Sniegbaltīte). Tad seko maza pastaiga, sarunas ar kaimiņiem, nejauši satiktiem bērniem, kas parasti izsaka man komplimentus, ka es kļūstu arvien līdzīgāks īstam Vecītim. Patiesībā jau kopš decembra pirmajām dienām saņemu kaimiņbērnu vēstules ar visādiem lūgumiem. Ai, esmu apstaigājis šo bērnu vecākus, kopā lauzām galvas, kā iepriecināt viņu atvases, kā iziet no situācijas, he. Viens bēbis paprasīja, lai viņam uzdāvina īstu lidmašīnu, bet cits – lai viņa tēti paaugstina darbā par prezidentu. Te nu man bez Salaveča iedzimtā humora un psihologa dotumiem nekādi neiztikt.
Jā, tālāk par manu dienas režīmu. Pēc pastaigas es liekos uz auss līdz launagam. Tad dodos uz vietējo konditorejas veikalu un apēdu duci saldu bulciņu, klāt piedzerot visīstāko Salaveču dzērienu – kokakolu. Tad eju uz mājām, kur sagaidu no skolas pārnākam savus Rūķīšus, he, un tad jau arī Sniegbaltīte atkal ir mājās, lai mestos gatavot vakariņas. Es tikmēr paskatos bojevikus par Salavečiem iedvesmai. Tad seko brangas vakariņas ar neiztrūkstošiem diviem litriem alus. He! Tad atkal filmiņas par Salaveču priekiem ar Sniegbaltītēm. Pēc tam metos savas Sniegbaltes apkampienos. Kad viņa saldi krāc, dodos sānceļos pie savas otras Sniegbaltītes – Anniņas. Un sākas viss no gala. Eh, nav viegli būt Salavecim.
Jūsu Krikumu Antoša
