Lejasciema pagasta padomes priekšsēdētājs Dainis Švika 15.decembrī atzīmēja 50 gadu jubileju.
Lejasciema pagasta padomes priekšsēdētājs Dainis Švika 15.decembrī atzīmēja 50 gadu jubileju. Dzimšanas dienā viņš saņēma ne tikai kolēģu, draugu, tuvinieku un paziņu apsveikumus, bet arī Atzinības rakstu no Ministru kabineta.
Pašvaldības darbu jubilārs vada trīspadsmito gadu. Tas liecina par cilvēku uzticību.
Lejasciems ir Daiņa dzimtais pagasts, kam pieder bērnība, jaunība un patstāvīgā darba gaitas.
“Bērnība bija trūcīga, no sešu gadu vecuma palīdzēju vecākiem, strādāju lauku brigādē. Mācoties vidusskolā, sajutu, ka tieku virzīts par līderi, biju skolas komjaunatnes sekretārs. Labprāt iesaistījos dažādās aktivitātēs. Biju rajona izlases dalībnieks slēpošanā, aktīvi darbojos tūrismā,” atceras D.Švika.
Pēc Lejasciema vidusskolas un dienesta Padomju Armijā Dainis studējis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, lai pēc tās absolvēšanas atgrieztos Lejasciemā kā inženieris – celtnieks un strādātu kolhozā “Komunārs” par būvdarbu vadītāju. Tolaik Lejasciemā katru gadu būvbrigādes vīri nodevuši vienu lielu celtniecības objektu. Lejasciema pirmsskolas izglītības iestādes ēka, kurā tagad atrodas arī pagasta padome, ir pirmais objekts, kur Dainis vadījis celtniecības norisi.
“Mans tēvs savulaik bija būvdarbu vadītājs, tomēr apgalvot, ka apzināti gāju viņa pēdās, nevaru, bet celtnieka specialitāte šķita pietiekami nopietna nodarbe. Tēvs sākumā ieteica kļūt par mežsargu, bilstot, ka mežkungs visu mūžu ir kungs,” smejas D.Švika. Par mežkungu dēls nekļuva, par mednieku gan.
“Neesmu ticīgais, baznīcā neeju, bet uzskatu, ka liktenis mani ir saudzējis un licis atrasties starp saprotošiem, gudriem un labiem cilvēkiem, no kuriem esmu daudz mācījies,” atzīstas Dainis.
Lejasciemiešus viņš vērtē dažādi un saka, ka “lejasciemietis cīnoties dēļ nosprāgušas uts ādas un sapuvuša sētas mieta”.
Pašvaldības vadītājs daudz domā par Lejasciema nākotni un tā vietu Latvijas kartē.
“Lai reformas būtu, kādas būdamas, galvenais, lai turpinātos pagasta vispārējā attīstība, lai tas nekļūtu par nomali. Pats esmu nācis no pagasta nomales un pārliecinājies, kas notika, apvienojoties kolhoziem. Ar Lizumu un Ranku esam runājuši, ka daudz ko varētu kārtot kopā, bet katrā pašvaldībā pēc apvienošanās vajadzētu būt cilvēkam ar lēmēja tiesībām,” uzskata D.Švika.
Dainis vēlas vēl daudz ko paveikt pašvaldības darbā, jo ieceres ieskicētas vismaz pieciem gadiem uz priekšu, bet visu izšķirs nauda.
“Ko vēl es varētu gribēt? Man ir viss – laba ģimene, labi bērni, labs kolektīvs. Lai tā būtu arī turpmāk! Aizejot pensijā, noteikti gribētu iemācīties makšķerēt, to neesmu paspējis. Visiem esmu apsolījis (domāju – solījumu nepārkāpšu) ka tad, ka būšu pensijā, neaizņemšu nevienu priekšnieku krēslu. Ja ļoti gribēsies strādāt un veselība to atļaus, ir daudz sabiedrisku izpausmes iespēju,” saka D.Švika.
