Gulbeniete Zlata Kallase jau saradusi ar domu, ka vīrs Kaspars gada lielāko daļu ir tālu prom – aiz okeāna, Amerikas krastos.
Gulbeniete Zlata Kallase jau saradusi ar domu, ka vīrs Kaspars gada lielāko daļu ir tālu prom – aiz okeāna, Amerikas krastos.
Pati smej, ka tāds ir jūrnieka sievas liktenis – mīlēt un gaidīt. Varbūt tieši šis attālums viņiem abiem ļāvis novērtēt mīlestību, iemācīties sajust otru. Jā, Zlata brīnās, ka pēc deviņiem laulībā pavadītiem gadiem viņa katru reizi, uzlūkojot Kasparu, jūtas kā tikko iemīlējusies.
– Esi pieņēmusi, ka mīlēt var arī no attāluma?
– Mēs viens otru brīnišķīgi sajūtam un saprotam – tālums un atšķirtība mūs tikai tuvina. Es zinu, ka man jābūt stiprai, sievišķīgai, lai Kasparam nezustu mājas izjūta. Man jābūt kā miera ostai, kur vienmēr ar priecīgu sajūtu var atgriezties. Protams, ir skumji, bet tad mani lieliski atbalsta mamma un tētis. Ar mammu mums ir sevišķas attiecības, jo viņa ir mans paraugs, draugs un padomdevējs. Mūs saista arī kopīgs bizness. Cilvēks var sevi ziedot darbam, pilnveidot savas ieceres, radīt milzīgus nākotnes plānus, ja ir pleca sajūta, spēcīga “aizmugure” – ģimene. Un man tā ir.
Mēs līdzināmies kokiem. Kad dzīvē uznāk negaidīti vai arī gaidīti puteņi, mums ir vajadzīgs citu atbalsts, lai izturētu. Cilvēki nav radīti, lai pastāvētu vieni paši. Jo tuvāk mēs viens pie otra stāvam, jo vairāk spējam balstīt cits citu. Ģimene man ir galvenā pamatvērtība. Jau kopš bērnības es un māsa Lada esam augušas mammas un tēta mīlestības saulē. Tāpēc arī tagad, kad mums abām ir savas ģimenes, ir svarīga mājības, mīlestības un ģimeniskuma aura. Dzīves vislabākajos un arī vissliktākajos brīžos esmu kopā ar savu ģimeni. Tā drošības sajūta, patvēruma oāze, kuras dēļ dzīvē visu var izdarīt.
– Precoties tu jau zināji, ka būsi jūrnieka sieva.
– Apprecējos pirms deviņiem gadiem, bet kopā esam jau 13 gadus. Man bija 15 gadu, kad sāku draudzēties ar Kasparu. Zinu, ka esmu savā dzīvē izvilkusi pareizo un laimīgo lozi. Tikai tagad ar katru dienu arvien vairāk un vairāk saprotu, ka Kaspars ir mans cilvēks. Jau precoties zināju, ka viņš būs jūrnieks, zināju, uz ko parakstos. Zināju, ka būs grūti, bet biju gatava atšķirtības laikiem. Gadā apmēram sešus mēnešus viņš ir jūrā. Šogad Kaspars jūrā devās septembra beigās, un es ceru, ka maijā uz manu dzimšanas dienu viņš būs jau mājās. Ceru, ka visu nākamo vasaru mēs būsim kopā tāpat kā pagājušajā vasarā. Vasarā mājās viņš bija 150 dienas! Un pa visām šīm dienām mēs ne uz mirkli nešķīrāmies. Vienīgi tad, kad Kaspars devās makšķerēt. Tas ir viņa hobijs. Mēs ķeram mirkļus, kad varam būt kopā.
Darbā aizmirstos, bet atnāku mājās un vienkārši kaut kā ļoti pietrūkst. Pietrūkst viņa klātbūtnes. Svētki ir skumji bez viņa. Taču es turos. Atceros datumu, kad viņš aizbrauca. Kad pienāk nākamā mēneša tāds pats datums, es atzīmēju, ka jau viens mēnesis ir pagājis. Un tad tikai skaitu – viens, divi, trīs…
– Tehnoloģiju attīstība šobrīd ļauj sazināties bieži.
– Jā, cenšos katru dienu rakstīt viņam vēstules. Zinu, ka viņam svarīgs katrs vārds, jebkurš sīkums. Kaspars man ir teicis, lai es rakstu kaut vai vienkārši vārdus, sarindotus bez nozīmes. Vien zināt, ka tie ir no mīļa cilvēka,- jau tas ir svarīgi. Viņš man raksta. Taču vēstulēs jau ir viens un tas pats – pārbraucieni no Losandželosas Amerikā uz Kostariku. Uz sauszemes viņš ir reti. Strādā uz kuģa, kur ir 13 līdz 15 cilvēki. Es domāju, ka ir grūti būt ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem visu laiku. Man noteikti ir vieglāk.
Pirmajās reizēs bija grūti, kad viņš aizbrauca. Meitai Gabriellai vēl nebija gads, kad viņš aizbrauca pirmo reizi. Skatījos toreiz uz meitiņu, kas bija tik līdzīga Kasparam, un raudāju. Tā mēnesi no vietas. Kad atgriezos darbā, bija citādāk – vieglāk. Kaspara pirmajā aizbraukšanas dienā ar mani vienkārši nav ieteicams runāt. Viņa prombūtnes laikā ar interneta palīdzību runājam divas trīs stundas, bet tās paiet kā desmit minūtes.
– Sieviete skaista vēlas būt mīļotā cilvēka dēļ. Bet Kaspars to neredz.
– Esmu sabiedrībā, kur visu laiku vīrieši ir apkārt, man jābūt skaistai arī tad, kad Kaspara nav blakus. Man šķiet, ka es pat skaistāka esmu, kad viņš ir prom, jo man iznāk vairāk laika, lai par sevi domātu. Kad viņš ir mājās, man citu neko nevajag. Varbūt tā gaidīšanas sajūta liek visu laiku būs skaistai, lai viņš vēlas atgriezties mājās?
– Ar ko Kaspars bija īpašāks?
– Es vēlos blakus skaistu vīrieti, un Kaspars ir skaists. Smejos, ka viņš nav latvietis – melni, čirkaini mati un gaiši zilas acis. Kur vēl skaistāku? Un Kaspars ir ļoti mainījies. Nevar salīdzināt, kāds viņš bija agrāk un kāds ir tagad. Varbūt jūra viņu mainījusi? Viņš mūs tik ļoti mīl! Un tā nav akla mīlestība. Es mammai vēl nesen jautāju, vai tik liela mīlestība mūsdienās vēl var pastāvēt? Mīl ar skaistiem darbiem, ar savu attieksmi.
Es varu ar citiem vīriešiem parunāt, paflirtēt, pasmieties, bet domās es visu laiku esmu ar Kasparu, un tikai viņš man ir vajadzīgs. Mums abiem ir sarunāts, ka mēs viens otram uzticēsimies. Uzticēšanās un paļaušanās ir pati svarīgākā divu cilvēku attiecībās. Viņam nav nekas pretī, ja es aizeju uz pasākumiem, dejoju, bet mēs abi zinām, ka tas tikai tādēļ, lai būtu iespējams iziet ārpus četrām sienām, cilvēkos, ka tas nenotiek piedzīvojumu meklēšanas dēļ. Varbūt visas sievietes tā nemaz nevarētu. Citas saka, kā es varu izdzīvot pusgadu bez seksa. Varbūt kādam tas ir pats galvenais dzīvē. Man svarīgs ir Kaspars un meita.
– Ko tu domā vientuļajos vakaros?
– Atceros sīkumus, kā kopā pavadījām dienas. Tad domāju, varbūt nevajadzēja tos mazos strīdus. Šaustu sevi, ka nebiju pietiekami laba, ka varēju īsos kopā būšanas mirkļus darīt vēl gaišākus nekā bija. Kad Gabriella bija maziņa, tēta prombūtni tik ļoti nepārdzīvoja. Šoreiz viņai bija dikti sāpīgi šķirties. Paņēmām līdzi uz lidostu, un pēc tam Gabriella ilgi raudāja.
– Lai nebūtu tik skumji, tu iegādājies kaķi.
– Pilnīgi fiziski sajutu, ka Kaspara prombūtnes laikā es gribu kādu mazu dzīvnieciņu, ko mīlēt. Es vēl neesmu gatava otram bērniņam, lai arī Kaspars to ļoti gribētu. Man ir 28 gadi, man viss vēl priekšā. Reklāmā redzēju Krievijas zilo kaķi – spalva īsa, milzīgas ausis un lielas, zaļas acis kā mandeles, spalva zilganpelēkā krāsā, ķepas lielas. Pasaka ne kaķis! Nopirku mēnesi vecu kaķenīti. Nu jau ir piecus mēnešus veca, īsta skaistule. Tagad meklējam viņai tādas pašas šķirnes draugu, lai viņa varētu izjust mātes instinktu.
– Neesat domājuši, ka Kaspars varētu pievērsties ģimenes uzņēmumam un jūrā vairs neiet?
– Tas ir nopietns jautājums. Kamēr nav citas izvēles, viņš ies jūrā. Kad viņš šeit, Gulbenē, varēs pelnīt tādu pašu naudu kā tur, tad viņš būs mājās visu laiku. Viņš pats nevar samierināties ar situāciju, kā mēs šobrīd dzīvojam. Viņam ir grūti, sevi visu laiku šausta, ka neredz, kā uzaug meita, kā viņa iet uz skolu, kā mācās.
Kad pirmo gadu dzīvojām kopā – bērniņš bija mazs, Kaspars veikalā saņēma mazu algu, katru dienu mājās radās dažādi ikdienišķi strīdiņi. Tagad tā vairs nav. Jā, viss ikdienas smagums man jānes vienai. Es ar to samierinos. Viņš sūta naudu. Ja man ir vajadzīgs kaut naglu iedzīt sienā, es varu algot cilvēku, kas to izdara. Bet man ir drošības sajūta, Kaspars man to dod. Attālums pārbauda, kas ir īsta mīlestība. Ir teiciens: “Kā no acīm laukā, tā no sirds arī.” Mums tā nav, drīzāk otrādi. Es esmu stipra. Es viņu mīlu, un tas ir svarīgi.
* * *
Kad beidzam runāt ar Zlatu, arī septiņus gadus vecā Gabriella vēlas pateikt, cik ļoti viņa mīl tēti. Kā ilgojas. “Bez viņa ir bēdīgi, kopā mēs spēlējāmies. Arī mamma ir priecīgāka, kad tētis ir mājās. Vasarā mēs braucām peldēties. Es viņu gaidu. Rakstu vēstules. Man tas iet ļoti lēnu, tad saku mammai priekšā, kas jāraksta. Gribu, lai tētim jūrā labi klājas, lai ir vesels, lai ātrāk brauc mājās. Es saku arī to, ka viņu ļoti mīlu,” saka Gabriella.
