Laikā, kad arvien straujākiem soļiem tuvojamies, manuprāt, visskaistākajiem svētkiem – Ziemassvētkiem un Jaungadam.
Laikā, kad arvien straujākiem soļiem tuvojamies, manuprāt, visskaistākajiem svētkiem – Ziemassvētkiem un Jaungadam, gandrīz katru dienu dzirdam izteikumus par līdz šim nebijuša brīnuma gaidām, par spēju piedot sev un citiem, par labdarību un daudzām citām vērtībām. Solāmies paši sev un citiem kļūt labāki un iejūtīgāki, apņemamies labot pieļautās kļūdas un daudzas lietas sākt no jauna. Tomēr svētkus nomaina ikdiena un daudz kas no solītā un teiktā aizmirstas. Varbūt arī neaizmirstas, varbūt tikai izliekamies par aizmāršām.
Pirmssvētku laikā veikalu plaukti un vitrīnas mirdz un laistās spožo preču pārpilnībā, apmeklētājiem durvis ver jauni uzņēmumi, kas iedzīvotājos rada atšķirīgas izjūtas. Tā noteikti nebūtu, ja mūsu sabiedrībā nepastāvētu atšķirīgs dzīves līmenis. Kas vieniem ir iespējams un reāls, otriem – tāls un nesniedzams sapnis, ja vienus māc naktsdzīves radīts nogurums, otrus nogurdinājusi cīņa ar sāpēm, vientulību un diemžēl arī trūkumu. Manī nerada izbrīnu kādas iedzīvotājas pārskatīšanās, izlasot vārda “laimētava” vietā “lamātava”. Kļūda burtu zīmēs neatrodas tālu no patiesības, jo Latvijā ir tik daudz cilvēku, kas cīnās, lai apkarotu vīra, dēla vai brāļa atkarību no azartspēlēm.
Svētku gaidās tā vietā, lai mājokļi smaržotu pēc piparkūkām, daudzu virtuvju plauktos krājas čipsu pakas un gāzēto dzērienu pudeles, kas, izrādās, ir neiztrūkstoša cienasta sastāvdaļa bērniem. Tā vietā, lai pie svētku egles bērni malkotu dabisko sulu, viņi slāpes remdē ar kokakolu, kas, ielieta kafijas automātā un nedaudz tajā uzvārīta, palīdz agregātam atbrīvoties no kaļķu nosēdumiem. Vai kāds brīnums, ka nepilnvērtīga uztura rezultātā, piemēram, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā katru gadu apmēram 900 bērniem ārstē slimības, kuru cēlonis ir nepareizs uzturs.
Dažādās pasaulēs mēs dzīvojam un atkarībā no tās pasaules, kurā dzīvojam, vērtējam visus pārējos. Kamēr vieni Jaungada naktī desmitiem latu pārvērtīs salūta ziedos, otri klusībā pie sevis dungos: lai citiem riekstiņš, pīrādziņš, mums, lūk, tur laukā mēnestiņš…”
