Svētdienas pēcpusdienā ieeju telpā, kur pulcējas folkloras kopa “Pērlis”, un dzirdu Ziemassvētku dziesmu kā “Dieviņš kūra uguntiņu, Saules meitu gaidīdams”.
Svētdienas pēcpusdienā ieeju telpā, kur pulcējas folkloras kopa “Pērlis”, un dzirdu Ziemassvētku dziesmu kā “Dieviņš kūra uguntiņu, Saules meitu gaidīdams”. Tad arī runāju ar Jāni un Daci Vītoliem, kas folkloras kopā “Pērlis” darbojas gadiem ilgi. Viņi Ziemassvētkus svin 21.decembrī, kad tiek pavadīta īsākā gada diena un garākā nakts.
“21.decembrī Ziemassvētkus svinēsim Drustu kalnā dziedot. Citus gadus esam gājuši ķekatās, esam svinējuši mežā, dažādās svētvietās, pie svētakmeņiem, draugu grupās, mājās vieni paši. Pēdējā laikā – tieši Drustu kalnā. Bet dažreiz svētkus no 20. decembra līdz pat Jaungadam svinam vairākas reizes, pieskaņojoties apstākļiem, cilvēku vajadzībām,” saka Jānis.
Viņš stāsta par cilvēkiem, kas svētkus svin īpaši enerģētiski aktīvās vietās. Drustu kalns arī esot tāda vieta.
“Tomēr svarīgāka ir cilvēka paša iekšējā vēlme un gatavība atvērties, mainīties, augt. Man šķiet, ka Ziemassvētkus var svinēt arī pēc iekšējās izjūtas. Kad sajūti sevī iespēju atkal iekšēji atdzimt, nometot veco čaulu un ielaižot sevī jaunu, dzīvinošu gaismu. To ne vienmēr var pieskaņot kādiem datumiem, un reizēm burzma šādai pārtapšanai var arī traucēt,” spriež Jānis.
Eiropā mērenajā laika joslā senās tautas, piemēram, ķelti, ir svinējušas savus svētkus saskaņā ar Saules ritējumu, un Ziemassvētku laiks tāpēc ir ziemas saulgriežos. Savukārt kristīgā baznīca, kā liecina dokumenti, vēlāk apzināti savus svētkus ir pakārtojusi pakļauto tautu ierašām, lai tādējādi būtu vieglāk sakļaut kultūras, mierīgāk asimilēt. Tomēr šo un citu svētku dziļā nozīme – regulāri ievadīt ļaužu dzīvē gaismu, radošu enerģiju, atjaunināt cilvēku saikni ar savu Radītāju – ir saglabājusies cauri laikiem aizvien.
Saule apspīd vienādi
Jānim un Dacei šie ir gaismas svētki, kad dvēseli un garu iespējams pacelt tuvāk Saulei un debesīm. “Senlatvieši un ikviens mūsdienu cilvēks ir aicināts meklēt un darīt tikai labu, domāt labas un tīras domas. Mēs esam ceļā – tas nozīmē, ka mūsu domas, jūtas nekad vēl nav pilnīgas, vienmēr varam vairāk vērties mīlestībai un tās gaismā visu ieraudzīt citādāk. To apzinoties, zūd agresija pret citādi domājošiem, jo saproti, ka sliktās ir tieši citus tiesājošās domas. Nostādot sevi pret citiem, mēs patiesībā nodalāmies no Dieva, kurš taču ir visos,” saka Jānis. Un varbūt tieši tādēļ arī mūsu saruna izvēršas par Jāņa atklāsmi, ko nozīmē Saule un gaisma.
“Ziemassvētki ir cieši saistīti ar Saules stāvokli, bet ne tikai materiālajai Saulei, arī garīgajai – tai, kas ir mūsu dvēselē. Dainas ļauj sajust Dievu kā spilgtu gara gaismu, kas apgaismo mūsu dvēseli un mūs silda. Vien atliek to sevī uzņemt. Saule mūs apspīd visus – gan labos, gan sliktos, tā nešķiro. Tā ir mūsu pašu problēma, ka mēs savā starpā neesam vienoti. Mēs visi esam Saules bērni. Viņa dod visiem gaismu un mīlestību. Un saņemto mēs izlaižam un pārveidojam sevī pēc savas saprašanas. Visus augus vienādi apspīd saule, bet katrs paņem tik, cik spēj absorbēt,” saka Jānis.
Dziesmas kā meditācija
Jānis ar Daci saka, ka arī gada garāko nakti var izdziedāt. Ir tūkstošiem dziesmu ar dažādām melodijām un dainas. Dziedāšana pamazām var ievibrēt, attīrīt cilvēku līdz pat vēl neapzinātiem dziļumiem. Vispirms jau tā dod labāku fizisko sajūtu. Ar skaņu var sevi dziedināt. Arī prātu un sirdi. Kas kristiešiem ir lūgšana, austrumniekiem meditācija un mantras, tas senajam baltam bija dziesma.
“Par ko dzied Ziemassvētku dziesmās, katram pašam jāizprot. Dainas ir līdzības. Augstākās ir Dieva zināšanas. Vai, dziedot dziesmas, cilvēks līdz tam nonāk, atkarīgs no viņa paša. Neviens pirtī neiet apģērbts. Kamēr cilvēks ir apaudzis ar visām kārtām – kamēr ir noguris, domu pārņemts, tikmēr nevar pieskarties ētikai, kuru diktē mīlestība,” domā Jānis.
Viņš uzskata, ka svarīga ir jēga, kādu cilvēki ieliek folklorā. Arī bluķa vilkšanā Ziemassvētkos. “Var jau to vilkt un domāt par skābiem kāpostiem. Un var tiešām sapulcēties viss ciems, ar visu priekšsēdētāju, un domāt, kaut nu tiešām izdotos piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus, lai varam ciemā uzcelt Saules dārzu. Ja ar gara spēku to darīs, tad tas arī piepildīsies. Svarīgs jau nav rituāls, bet saturs, ko tajā ieliek,” saka Jānis.
Uzzīmē nākamo gadu
“Laiks ir kā aplis. Ziemassvētkos mēs atgriežamies tur, kur bijām pirms viena Saules gada. Mēs atrodamies tieši turpat, ja esam ieciklējušies – darām vienu un to pašu. Tas nav labs rādītājs. Bet var arī atrasties augstāk vai zemāk. Mums būtu jārūpējas par to, lai katru gadu Ziemassvētkos saprastu, ka esam pakāpušies pa spirāli uz augšu. Tas ir laiks, kad iedibinām nākamo gadu – ieliekam pamatideju un piesaistām enerģiju,” iesaka Jānis.
Viņš atzīst, ka pārlieku šaura un savtīga prāta darbība cilvēkam liedz laimi. “Ja ikdienas ierastās darbības ir nepilnvērtīgas, tās cilvēku iztukšo. Tad ir jāatrod mirklis, lai no tā visa atslēgtos. Izsīkums pierāda, ka esam pieņēmuši kaut ko nepareizi, apgrūtinošu, kļūdainu. Senais cilvēks šajā ziņā bija sakārtotāks. Zināja pamatlietas, kas palīdzēja dzīvot tā, lai justos saskaņots pats ar savu dzīvi. Šodien cilvēks, iedzerot šņabi, mēģina relaksēties no tā, ar ko pats sevi visu laiku ir mocījis. Bet aizmirst pamatvērtības, kas pateiktas dainās,” saka Jānis.
Cilvēks kā sīpols – kārtu kārtās
“Reizēm sakām, ka mums uz sirds guļ kaut kas smags. Ja ārsts veiktu operāciju, smago akmeni tur nemanītu. Bet īstenībā šis neredzamais akmens ir. Paši ar savām domām un dzīvesstilu šo akmeni veļam uz sirds,” saka Jānis.
Viņaprāt, cilvēks ir kā sīpols – lobi kārtu pēc kārtas un tā arī netiec īsti skaidrībā, kas viņš ir. Folklora dod enerģiju tikt sevī dziļāk. Tas ir veids noplēst savu nākamo sīpola mizu.
“Ziemassvētku tingeltangelis aicina mūs atdarīt savus makus, bet vai arī savas sirdis? Vai tādi pat labi, kādi esam Ziemassvētkos, mēs būsim arī pēc tam? Vai atvēršanās gaismai bijusi īsta? Tie ir katra cilvēka tagadnes diktētie jautājumi,” saka Jānis.
Bet tikmēr “Dieviņš kalnā gaida, iekūris uguntiņu”, kas nāks pie tās sildīties.
Interesanti
Ziemas dienās saules ceļš iet zemu virs apvāršņa. Viszemāk pie debesu loka tā paceļas 21.decembrī. Tā ir pati īsākā diena gadā, kuru nomaina visgarākā nakts. Ap šo laiku latvieši svinēja Ziemassvētkus, kas svinēti 3 līdz 4 dienas, sākot ar 20. vai 21. decembri.
Saulgriežos pie galda jāiet deviņas reizes. Tam ir simboliska nozīme – lai nākamajā gadā būtu pārpilnība. Pirmkārt, uz galda jābūt zirņiem – faktiski jābūt dažādiem ēdieniem, kas ir apaļi, jo apaļā forma ir Saules simbols. Uz galda var būt dzīva labība (diedzēti graudi), rupjmaize ar medu. Var likt cūkas gaļu. Cūkas šņukurs ir arāja simbols, tas veicina auglību. Galdā var likt kāļus, bietes, burkānus un plāceņus.
Senie latvji laikus greznoja mājas. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bija puzuri – pakarami pušķojumi, ko parasti gatavoja no salmu vai niedru gabaliņiem.
Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana – lielu ozola bluķi vēla no vienām mājām uz otrām (reizēm tikai pa vienas mājas pagalmu) un pēdējās sadedzināja. Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi – ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras sadedzina.
