Stāmerienas pagasta pašvaldības vadītājs Raitis Apalups ir Ziemassvētku bērns, tāpēc tie vienmēr ir bijuši viņa mīļākie svētki.
Stāmerienas pagasta pašvaldības vadītājs Raitis Apalups ir Ziemassvētku bērns, tāpēc tie vienmēr ir bijuši viņa mīļākie svētki.
Lai gan Raita senči cēlušies no piebaldzēniem, viņš sevi daļēji dēvē par Rīgas puiku, kas dzimis lielajā un trokšņainajā pilsētā un kopā ar vecākiem tajā nodzīvojis tikai sešus mēnešus.
“Arī mana mammīte 1910. gadā ir dzimusi Rīgā, jo savulaik viņas vecāki saimniecību, kas atradās Rankā, izrentēja, lai pārceltos uz dzīvi Rīgā tā saucamajā Krēmersofā. Netiku izprašņājis vecomāti, kur tāda atradās, tikai atceros, ka viņa stāstīja, kā ar kuģīti braukusi pāri Daugavai uz Rīgas tirgu. Kopš sešu mēnešu vecuma sāku dzīvot Rankā vecvecāku mājās, tāpēc “Kalnavīpūžu” pagalmu visu mūžu uzskatu par savas bērnības un jaunības dienu zemi,” stāsta Raitis.
“Kalnavīpūži” agrāk bijusi liela saimniecība ar 90 hektāriem zemes, ar padomju varas palīdzību tā sadalīta vairākās jaunsaimniecībās, bet vectēvs ieskaitīts kulaku kārtā.
Dāvana no šokolādes
Viņš ar patiku atceras Ziemassvētkus, jo tad mājās pušķota eglīte, istabas smaržojušas pēc svaigi ceptiem pīrāgiem un piparkūkām, pannā čurkstinājies cūkas cepetis, gatavotas putraimu desas, kuras Raitis vēl arvien uzskata par lielāko delikatesi. Atmiņā 63 gadus vecais vīrs sevi redz kā mazu zēnu, kas nepacietībā gaida brīdi, kad atvērsies lielās istabas durvis, atklājot izrotātu eglīti.
“Eglīti vecāki rotāja 24.decembra pēcpusdienā un centās izdarīt tā, lai es to neredzētu un man būtu prieka pilns pārsteigums, nevis kā tagad, kad Ziemassvētkiem sāk gatavoties gandrīz vai vasaras vidū. Tika iedegtas svecītes, tiklīdz kāda no tām pieskārās skujām, telpa pielija ar reibinošu smaržu. Jutos kā zēns, kas nonācis pasaku valstībā vai paradīzē. Neizpalika arī dzejoļu skaitīšana, kas, paldies Dievam, ir saglabājusies līdz pat šodienai,” smejas Raitis.
Īpašu dāvanu Ziemassvētkos nebijis, tāpēc prātā palikusi viena – no šokolādes gatavots liels Ziemassvētku vecītis.
“Pašam saimniekot ar viņu man neviens neatļāva. Izsniedza pa šokolādes gabaliņam, tā sakot, ar normu. Bija jau arī citas sīkas dāvanas,” piebilst Raitis.
Nemēdz būt viens
Ziemassvētkos uz baznīcu no “Kalnavīpūžu” mājām braukuši reti. Baznīcā Raitis bijis krietni vēlāk, kad jau strādājis Rankā par brigadieri, būdams komjaunietis.
“Toreiz dabūju bēgt pie ērģelnieka, jo bija atsūtīta kāda sieviete novērot, kādi ļaudis apmeklē baznīcu. Mani kristīja Jaunpiebalgas baznīcā, tāpēc esmu tās draudzes loceklis,” stāsta Raitis.
Arī tagad Ziemassvētkos viņam mājās ir maza eglīte. “Ne dzimšanas dienā, ne Ziemassvētku vakarā nekad neesmu viens. Ja draugi nenāk pie manis, es dodos pie viņiem. Vienmēr esmu juties omulīgi. Kā būs šogad, to noteiks medicīniska procedūra. Ja pēc tās būs jauda, tad atkal būšu kopā ar draugiem,” prāto Raitis, piebilstot, ka nemūžam nav juties vientuļš. Arī viņa vecāmāte bieži teikusi, ka Raitis nepieder mājai, bet pasaulei.
“Viņai izrādījās taisnība, jau kopš skolas gadiem esmu bijis sabiedrisks un aktīvs. Darba un sabiedrisko aktivitāšu procesā, kam nākamgad būs 45 gadi, esmu iemantojis ārkārtīgi daudz paziņu un labu draugu, par kuriem man ir jāpadomā, jāuzraksta kāds apsveikums, jāizlasa kāda grāmata vai jāuzraksta atmiņas,” saka Raitis.
Divi tūkstoši novēlējumu
Pirms Ziemassvētkiem un gadu mijas Raitis draugiem un paziņām nosūtīs apmēram 700 apsveikumu. Šogad uz visiem svētkiem, vārda un dzimšanas dienām viņš kopumā nosūtījis vairāk nekā 2000 apsveikumu.
“Katru mēnesi reģistrēju, cik apsveikumu esmu nosūtījis. Man ir stingra grāmatvedība. Rakstot apsveikumu, domāju par to cilvēku, kam tas adresēts, atceros, kas man ar viņu bijis kopīgs. Tā es dodos pastaigā pa atmiņu takām, un nav laika justies vienam. Šie cilvēki ir daļa no manas sabiedrības,” smaida Raitis.
Apsveikumu nosūtīšanu un atvēršanu viņš zināmā mērā uzskata par vaļasprieku. Raitis nesteidzīgi stāsta par populāriem un sabiedrībā cienītiem cilvēkiem, kas arī ir viņa paziņu lokā.
“To veicinājusi mana interese par mākslu un teātri. Esmu spēlējis teātri. Dziedātājs neesmu, bet man patīk dziesmās klausīties. Neesmu zīmētājs, bet par glezniecību sajūsminos. Mana mamma un tante bija labas zīmētājas, kad man skolā vajadzēja kaut ko uzzīmēt, viņas aši to paveica manā vietā, bet skolotājs mani citiem lika par paraugu. Man par lielu nelaimi, iecēla par skolas sienas avīzes noformētāju. Mammai atkal bija ko darīt,” viņš atceras.
Raiti liela draudzība vieno ar skatuves mākslinieku Kārli Sebri. Vēl šodien viņš regulāri ar mākslinieku sazinās telefoniski. Stāstot par pazīstamiem cilvēkiem, kuriem šodien aizrāda par aplamiem politiskiem uzskatiem, Raitis bilst, ka vienmēr atlicis malā politiku. Viņam būtisks bijis cilvēks kā personība.
“Otru cilvēku visbiežāk paļā tas, kam pašam galvā vairāk sēnalu nekā smadzeņu,” Raitis ir nesaudzīgs. Dievs tā nevēlēja
Kad eglītē izkvēlo pēdējā svece un pagalmā pamazām izgaist aizejošo draugu balsis, Raitis tomēr ir viens, jo apsveikumi neprot runāt sūtītāju balsīm.
“To ir grūtāk atbildēt, kāpēc dzīvē tā noticis? Acīmredzot, nav bijis laika par to domāt, lai gan vecāmāte atkal neskaitāmas reizes atgādināja, ka jārod dzīvesdraugs. Vienmēr atbildēju, ka tam pietiek laika, bet nemanot pienāca vecuma robeža, kad tas vairs nešķiet svarīgi, kad šīs jūtas attālinās. Droši vien arī Dieviņš nav vēlējies, lai es sadalītu savu enerģiju starp ģimeni un sabiedrību,” domīgi saka Raitis.
“Iespējams, ģimeni neizveidoju arī tāpēc, ka meitene, kuru biju iecerējis, man netika. Tā ir žurnāliste Māra Varika. Abi reizē beidzām Rankas pamatskolu, bet attālums mūs izšķīra. Tad arī nolēmu, ka Māras vietā nevienas citas nebūs. Tagad sūtām apsveikumus un sazvanāmies.”
Lielākā vērtība – cilvēki
Raitim lielākā vērtība ir cilvēki, kas viņu atceras dzimšanas dienā, dāvanas ir mazāk svarīgas.
“Draugi man reiz uzdāvināja mazu globusu. Tagad tas stāv uz galda kā pasaules simbols, atgādinot, ka arī es esmu šīs pasaules daļa. Galvenais, lai dāvana būtu no sirds,” uzskata Raitis.
Viņš bilst, ka jaunajā gadā lielākā dāvana būtu veselība, tad daudz ko vēl varētu paveikt, jo ar Stāmerienas pagastu Raitim saistās daudzas ieceres.
“Ja no Stāmerienas uz Kalnienu varētu aizbraukt pa asfaltētu ceļu, es teiktu, ka savā darba mūžā esmu sasniedzis augstāko mērķi,” saka Raitis. Viņš uzskata, ka cilvēks nekad nedrīkst būt pašapmierināts, jo pašapmierinātība nogalina tālāku attīstību.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Raitis Apalups.
– Dzimis: 1942.gada 25.decembrī Rīgā.
– Mācījies: Rankas pamatskolā, Jaunpiebalgas vidusskolā, Viļņas Augstākajā partijas skolā.
– Darbs: strādājis vairākās Alūksnes rajona saimniecībās par vadītāju, septiņdesmito gadu otrajā pusē bijis kolhoza “Kalniena” priekšsēdētāja vietnieks, bijis Saeimas deputāts, Stāmerienas pagasta padomes deputāts, 2001.gadā ievēlēts par Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētāju.
– Ģimene: neprecējies.
