Romāns turpinājumos.131. – Varbūt, – mulsi pasmaidīja Lana. Patiesībā viņai allaž bija licies, ka nav pat tā mazumiņa cienīga, kas viņai jau pieder. No domām par savu automašīnu, skaistu māju un glītām drānām sieviete vienkārši izvairījās.
Romāns turpinājumos.131.
– Varbūt, – mulsi pasmaidīja Lana. Patiesībā viņai allaž bija licies, ka nav pat tā mazumiņa cienīga, kas viņai jau pieder. No domām par savu automašīnu, skaistu māju un glītām drānām sieviete vienkārši izvairījās. Viņas apziņā tas viss bija skaists ar pārcilvēcīgu darbu vai negodīgu rīcību.
– Nu, ko klusē? – Kristiāna neatlaidās. – Var jau būt, ka es tiešām esmu mazliet nepacietīgāka nekā pārējā, protams, kā labākā, dzimtas daļa, tomēr – esmu pati godīgākā no visiem. Vai tad tev nekad nav ienācis prātā, ka šim graustam ir vajadzīgs remonts, ka telpās iederētos jaunas un gaumīgas mēbeles? Protams, ir! Taču tu liekulīgi aizbildinies, ka mēs esam vienkārši cilvēki un pēc tādām ārišķībām nedzenamies. Es tā nevaru! Man riebjas, – un Kristiāna rādīja ar daudznozīmīgu žestu uz stūros nokvēpušajiem virtuves grieztiem un nemākulīgi izbalsinātajām, grumbuļainajām māla kleķa sienām.
– Varbūt, – pietvīka Lana. Viņai pēkšņi iešāvās prātā, cik briesmīga izskatījās māja, kad viņi tajā ienāca pirmo reizi. Nu gruži bija izmēzti un visi kakti rūpīgi izmazgāti, taču vēl tik daudz kas bija vajadzīgs, lai varētu šajā grauztā ielaist radus un draugus.
– Redzi nu, tev nav ko teikt, – triumfēja Kristiāna. – Protams, visi redz un saprot, ka apkārt ir milzums nepiepildītu vajadzību, bet tikai es uzdrošinos to pateikt skaļi. Tāpēc es esmu slikta. Tāpēc ar mani apietas kā ar spitālīgo. Un – lai! Es gribu dzīvot. Tūdaļ un tagad. Es gribu tik daudz naudas, lai man ne par ko vairs nav jāraizējas!
– Bet, mīļā Kristiāna, vai tad tu domā, ka šo mērķi var sasniegt, guļot un dusmojoties? – iecietīgi pasmaidīja Lana.
– Nē, gluži tā vis es nedomāju. Taču esmu sieviete, turklāt – precēta. Man nav jāskrien un jācīnās kā negudrai. Tas jādara vīriešiem. Es netaisos kļūt par verdzeni, kā tu to esi izdarījusi. Ja reiz Ints bija tik gurds un mani apprecēja, tad lai pats arī domā, kā ģimeni uzturēt. Nekam citam jau viņš nav derīgs, – daudznozīmīgi pasmējās Kristiāna un cieši ieskatījās samulsušajai svainei acīs, tad it kā starp citu pajautāja: – Jā, vai tev nav kāds lieks lats? Man vajadzēt aiziet līdz centram. Pēdējais laiks parādīties dakterei.
Allai ļoti negribējās atdot radiniecei pēdējo naudu. Tomēr atteikt viņa nevarēja. Ko gan ļaudis teiktu, ja uzzinātu, ka tuvinieku skopuma dēļ topošā māmiņa nevar apmeklēt ārstu? Lana piecēlās un sīviem soļiem izšļūca savā istabā. Mazliet apšaubīdama Olafa godīgumu, viņa bija iesējusi naudu baltā drāniņā un palikusi zem gultas matrača. Skaidri zināja, ka tur ir divi lati un septiņdesmit pieci santīmi, tomēr vēlreiz lēnām un rūpīgi pārskaitīja.
