Šovakar zilganpelēks nemiers caur rūtīm pie manis nāk.
* * *
Šovakar zilganpelēks nemiers
caur rūtīm pie manis nāk.
Jūtu – pat manas gaišākās domas
arī krēslot sāk.
Kādēļ sāpes, ja nelūgtas,
tomēr pie cilvēkiem zogas?
Redzu – arī stiprie tad, kaut negribot,
bet pretim tām dodas.
Tas ir nespēks, kas nomāc
dzīvesprieku un sirdi
un atvaira cerību,
ko blakus kā klusu nopūtu dzirdi…
Bet jābūt stiprai, jo zinu ne man vienai šobrīd grūti,
ir līdzās daudz cilvēku,
kuriem rit minūtes sūri.
Krēslā kā kabatlakatā slēpšu
savu sāļo asaru riekšu
un, lūdzot debesīm spēku,
pie kāda no viņiem tūlīt iešu.
Jo to es zinu – pie cilvēku sāpēm
jāiet
tik viegli, lai nepaliek pēdas…
Arī tad, ja tevī pašā gulst
smagas kā akmeņi bēdas.