Pededzes lejteces dabas liegums tautā daudzināts savu unikālo ozolu dēļ. Te ir ozoli mistrojumā ar citiem lapu kokiem (liepu, osi, gobu, melnalksni), kuru vecums vietām ir 100 līdz 200 gadu. Vide izceļas ar lielu bioloģisko daudzveidību.
Pededzes lejteces dabas liegums tautā daudzināts savu unikālo ozolu dēļ.
Te ir ozoli mistrojumā ar citiem lapu kokiem (liepu, osi, gobu, melnalksni), kuru vecums vietām ir 100 līdz 200 gadu. Vide izceļas ar lielu bioloģisko daudzveidību. Te var sastapt daudz retu bezmugurkaulnieku sugu.
Var sarunāties ar pūcēm
Madonas reģionālās Vides pārvaldes vecākais eksperts Uldis Ļoļāns stāsta, ka Pededzes lejtece ir unikāla vieta. Viņš te jau aptuveni desmit gadus pēta pūces. Interese par tām radusies vēl puikas gados, dzīvojot tuvumā liegumam. Pūču novērošanai viņš ir izraudzījies vienu noteiktu teritoriju – parauglaukumu. Uldis te izvietojis 22 putnu būrus pūcēm, cerot, ka tās te apmetīsies uz dzīvošanu. Ornitologs tā rīkojies, cerot tikt klāt ligzdām, lai pārbaudītu, cik tajās olu, lai varētu apgredzenot pūču mazuļus. Veiksme bijusi mainīga. Pūcēm pietiek dabisko dobumu kokos, kur mājot. “Te ir sastopamas divas pūču sugas. Mežmalā – meža pūce, biezoknī – urālpūce, kas ir lielāka, spēcīgāka, un citas meža pūces izstumj ārā,” saka Uldis.
Urālpūcei tieši Pededzes lejteces liegumā ir viens no lielākajiem blīvumiem, kāds vispār konstatēts pasaulē, – 30 un vairāk īpatņu 100 kvadrātkilometru platībā.
“Meža pūces lielākoties sastopamas tur, kur mežmalas pļavās ir ozoli. Meža biezoknī tās netiek ielaistas,” stāsta Uldis.
Viņš atklāj, ka ne vienu vien nakti pavadījis pastaigās pa Pededzes lejteci. Šajā sakarā bijuši kuriozi. Dažs viņu noturējis gluži vai par spoku, cits vaicājis, kur Uldis ir paslēpis bisi, un neticējis sacītajam, ka nekāda ieroča nemaz nav. Ar laiku ļaudis apraduši un jau skaidri zina, ka Uldis ir ornitologs. Viņš mēdz uz mežu līdzi nakts pastaigās paaicināt arī draugus, kurus interesē putni. “Nekad vēl neviens nav nožēlojis brīžus, kas pavadīti mežā,” saka viņš.
Uldis, ja tā varētu teikt, sarunājas ar pūcēm. Metode ir vienkārša. “Magnetofonā ir ierakstīta putna balss. Es eju pa mežu, ik pēc noteikta laika atskaņojot šo ierakstu. Tas ir jādara pūču riesta laikā – pavasarī vai rudenī. Pūces nodomā, kas gan te ir atlidojis, viņas lido pretī, atsaucas, citreiz pat pielido klāt,” stāsta Uldis.
Vienīgā problēma esot tā, ka tumsā grūti putnus saredzēt, grūti noteikt to sugu. Toties ornitologs ir ietrenējies atpazīt pūču īpatņu piederību sugai pēc putnu lieluma, tāpat arī pēc to “valodas” – saucieniem, kas katrai sugai ir atšķirīgi.
Liegums ir jākopj, taču – uzmanīgi
Madonas reģionālās Vides pārvaldes vadītājs Jevgēnijs Sobko kā galveno faktoru, kas apdraud liegumu, uzskata meža ciršanu un pļavu apsaimniekošanas trūkumu.
“Īpaši svarīgi būtu neļaut aizaugt Latvijā jau tā retajām parkveida pļavām,” saka viņš.
Speciālisti novērojuši liegumā arī negatīvo agrākās meliorācijas ietekmi. Būtisku ietekmi uz ekosistēmām atstājusi Pededzes regulēšana, izrokot kanālu un upes lejtecē samazinot noteci līdz minimumam. Notikušas būtiskas izmaiņas gan krastu ekosistēmās, gan mainījies hidroloģiskais režīms apkārtnē. Ar 1985.gadu slūžas būtiski izmainījušas ūdens līmeni Aiviekstē, tas atstājis ietekmi arī uz hidroloģisko režīmu tās pietekās, būtiski samazinot plūdu periodu. Šo izmaiņu novērtēšanai nepieciešami kompleksi pētījumi.
Liegums – Eiropas Savienībā unikāla vieta
Ejot pa Pededzes lejteci, zinātājs tajā raugās kā Sarkanajā grāmatā. Varbūt Latvijas iedzīvotājiem daudzi augi, dzīvnieki, kas te sastopami, neliekas nekas neparasts. Taču, raugoties Eiropas Savienības kontekstā, Pededzes lejtece ir unikāla. Pededzes lejteces liegums ir starp 56 Madonas reģionālās Vides pārvaldes pārraugāmajā teritorijā.
Pededzes lejteces liegumā ir kostatētas daudzas īpaši aizsargājamās sugas un biotopi.
Augi: pundurbērzs, divsēklu grīslis, platlapu cinna, mānīgā knīdija, zaļā dobziede, Baltijas, stāvlapu un plankumainā dzegužpirkstīte, Lietuvas ūdenszāle, gada staipeknis, bezdelīgactiņa, mellenāju kārkls, spilvainais ancītis, ziemeļu linneja, divkrāsu kārkls.
Bezmugurkaulnieki: vītolu slaidkoksngrauzis, lapkoku praulgrauzis, bērzu briežvabole, marmora rožvabole, apšu zaigraibenis, sešplankumu celmgrauzis, zaļais vītolgrauzis, rūsganbrūnais koksngrauzis, sausseržu raibenis, biezā perlamutrene, krastu medniekzirneklis, divjoslu airvabole, blāvā briežvabole, sarkanais sprakšķis, tumšais kailgliemezis.
Ķērpji: parastais plaukšķērpis, caurumainā menegacija, dzeltenīgā pertuzārija, trauslā ramalīna, olīvzaļā cetrēlija.
Putni: baltais un melnais stārķis, gaigala, ķīķis, lapseņu klijāns, mazais ērglis, vidējais ērglis, rubenis, teteris, mežirbe, paipala, dzērve, grieze, Urālpūce, garastes pūce, vakarlēpis, lēlis, zivju dzenītis, baltmuguras dzenis, vidējais dzenis, trīspirkstu dzenis, melnā dzilna, pelēkā dzilna, sila cīrulis, brūnā čakste, mazais mušķērājs.
Sēnes: lakas plakanpiepe, plaisājošā rūtaine.
Sūnas: zaļā divzobe.
Zīdītāji: dīķu naktssikspārnis, ūdeņu naktssikspārnis, ziemeļu sikspārnis, divkrāsainais sikspārnis, pundursikspārnis, natūza sikspārnis, rūsganais vakarsikspārnis, bebrs, vilks, lācis.
Zivis: akmeņgrauzis, spidiļķis.
Biotopi: parkveida pļavas, melnalkšņu slapjie meži, melnalkšņu staignāji, jaukti ozolu, gobu, ošu meži upju palienēs, boreālie meži, pārmitri platlapju meži, slapjie meži, purvaini meži.
Pededzes lejtece
Aizsardzības kategorija: dabas liegums, “Natura 2000” teritorija.
Administratīvais iedalījums: Gulbenes rajona Daukstu, Stradu pagasts. Teritorija ietilpst arī Balvu un Madonas rajonā.
Platība: 4663 hektāri.
Dibināšanas gads: 1999.
