Šā gada pirmajās dienās Izglītības un zinātnes ministrijā sporta jomas pārstāvji un sporta skolotāji iesaistījās diskusijā “Skola un sports”. Kopējs atzinums: skolās nepieciešams pilnveidot sporta stundu norisi.
Šā gada pirmajās dienās Izglītības un zinātnes ministrijā sporta jomas pārstāvji un sporta skolotāji iesaistījās diskusijā “Skola un sports”. Kopējs atzinums: skolās nepieciešams pilnveidot sporta stundu norisi.
Sporta skolotāji bija vienisprātis, ka skolēnu attieksme un atdeve sporta stundās ir atkarīga no skolotāja kvalifikācijas un individuālās pieejas katram skolēnam, jo pašreizējā situācija vispārizglītojošajās mācību iestādēs liecina, ka no sporta nodarbībām dažādu iemeslu dēļ cenšas izvairīties apmēram 15 procenti skolēnu.
Arī Beļavas pagasta Ozolkalna pamatskolas sporta skolotājs Voldemārs Mezītis uzskata, ka skolēnu attieksme pret sporta nodarbībām ir atkarīga no pedagoga, kas ar viņiem strādā. Viņš pārliecinājies, ka Ozolkalna pamatskolas audzēkņu lielākā daļa būtu priecīgi, ja sporta nodarbības notiktu nevis divas vai trīs stundas nedēļā, bet pat piecas un vairāk stundas. Tomēr jāņem vērā noteiktais sporta stundu kopskaits.
“Protams, ir atsevišķi bērni un ģimenes, kam nepatīk slēpošana, tāpēc ir iebildes inventāra iegādei, bet viņiem jāsaprot, ka tas viss tiek darīts bērnu veselības labā,” saka V.Mezītis. Viņš uzskata, ka sporta nozīme jāskaidro ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem, jo bieži vien vecāki, nevis medicīnas darbinieki ir tie, kas raksta atbrīvojuma zīmes no sporta stundām saviem bērniem.
Vēlas interesantas nodarbības
Diskusijā izskanējusi doma, ka sporta stundas ir nesabalansētas, bieži vien tajās trūkstot ievaddaļas un nobeiguma daļas, tāpēc skolēnu veselības rādītāji pēc divām sporta stundām nevis uzlabojoties, bet pat pasliktinoties, jo garīgā slodze bērniem esot pārāk liela.
“Uzskatu, ka sporta skolotājam ir jājūt pašam, vai viņa vadītā nodarbība ir interesanta un saistoša, vai bērni uz to steidzas vai no tās bēg. Šī pieredze rodas ar gadiem. Man dažkārt ir bijis pat neērti no audzēkņiem, kas mani jau pulksten 8.00 no rīta, kad sākas treniņš, gaida pie aizslēgtām sporta zāles durvīm tāpēc, ka esmu mazliet nokavējies. Varu tikai priecāties, ka, tiklīdz durvis ir vaļā, viņi cits par citu steidzas ātrāk iekļūt zālē,” V.Mezītis ir gandarīts.
Sporta skolotājs bilst, ka viņam neesot nekādas receptes, lai piesaistītu bērnus sporta aktivitātēm.
“Ir jābūt taisnīgai un reizē stingrai attieksmei pret katru skolēnu. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu visu priekšā pazemot, pasakot kaut ko sliktu, daudz lielāku efektu dod uzslava. Laikam jau par sporta pedagogu katrs nevar strādāt,” uzskata sporta pedagogs.
Kā atslodze no mācībām
Izpētīts, ka tikai 13,4 procentiem skolēnu Latvijā ir pareiza stāja, bet 60,4 procentiem bērnu, kas apmeklē tikai sporta stundas skolā, veselība ir vidējā un zemā līmenī. Fiziski aktīva ir tikai trešā daļa sabiedrības, lai gan fiziskajai slodzei vajadzētu būt kā atslodzei no mācībām, piemēram, Lielbritānijas pieredze liecina, ka papildu sporta nodarbības uzlabo skolēnu veselību. Alternatīva varētu būt arī skolas apkārtnes sakopšana, dažādas rotaļas un jebkāda cita veida izkustēšanās.
“Nevaru noliegt, ka arī pie mums pilnīgi visiem bērniem ir pareiza stāja, tomēr salīdzinājumā ar Rīgas skolām situācija ir krietni labāka. Sports palīdz attīstīt vispārējo fizisko sagatavotību, bet, lai labotu stāju, nepieciešamas dažādas koriģējošās nodarbības, jāveido īpašas grupas. Atceros, ka savulaik bija atmaksātas stundas, kurās strādāju ar bērniem, kam vajadzēja labot stāju, bet tagad tādu nav,” secina skolotājs.
Vērtē pēc katra spējām
Sporta skolotāji uzskata, ka nesakārtota ir arī vērtēšanas sistēma sporta stundās, ka vēlams vērtēt ne tikai sportiskos panākumus, bet arī bērna attieksmi, ka bērnus vajadzētu dalīt grupās pēc viņu spējām un tamlīdzīgi.
V.Mezītis nenoliedz, ka tikai pēdējā laikā saņemot norādes dalīt audzēkņus grupās atbilstoši viņu fiziskajām spējām, bet galvenokārt paši sporta skolotāji izstrādājot vērtēšanas sistēmu skriešanas disciplīnām, slēpošanai, sporta spēlēm un citam, lai ne tikai vecākiem, bet arī bērniem varētu izskaidrot, par ko viņi saņem vērtējumu, kādas ieskaites sportā jākārto, kādas prasības jāievēro.
“Jau sen sporta nodarbībās pielietoju diferencētu pieeju, pasakot konkrētam audzēknim, cik reizes viņam jāpiepumpējas, cik reizes jāpievelkas pie stieņa. Ne visi var būt sportisti, ne visi – mākslinieki. Katram ir jādara, cik viņš var. To iespējams pamanīt jau pirmajās sporta stundās. Daudz kas mainās, bērnam augot, tāpēc, strādājot pa grupām, spēcīgākajiem nosaku vienus, bet vājākajiem – otrus vingrinājumus, tomēr šī sadale nevar būt strikta, jo tad audzēkņi noslāņojas, vājākajos veidojas mazvērtības komplekss, ka, lūk, es esmu fiziski vājš, man nepievērš uzmanību un tamlīdzīgi. Šai sadalei jābūt gandrīz nemanāmai,” pārliecināts V.Mezītis.
Sporta skolotājs ievērojis, ka diemžēl pirms pieciem un vairāk gadiem audzēkņi bijuši fiziski spēcīgāki, tomēr, cītīgi un neatlaidīgi strādājot ar bērniem, iespējams daudz ko panākt. Viņš nenoliedz, ka ir nepieciešams arī vecāku atbalsts un sapratne.
Malda Ilgaža
