Ir tāda veca anekdote, kurā galvenais ir konteksts: pat elles katlā vāroties, latvietis tautietim nevis palīdzēs tikt laukā, bet tos, kas parāpušies tuvāk malai, vēl pavilks atpakaļ.
Ir tāda veca anekdote, kurā galvenais ir konteksts: pat elles katlā vāroties, latvietis tautietim nevis palīdzēs tikt laukā, bet tos, kas parāpušies tuvāk malai, vēl pavilks atpakaļ. Domāju, sākoties pirmsvēlēšanu amoka* skrējienam, varēsim redzēt spilgtus šī teiciena apliecinājumus dzīvē. Un nav nemaz jāskatās tik tālu – uz vēlēšanām. Biznesa aprindās jau sen nav noslēpums, ka darījumos daudz vieglāk sastrādāties ar krievu tautības uzņēmējiem. Tikai divi no veiksmīgākajiem Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju vārdiem ir latviski. Spēja vienoties nav izteikta latviešu tautas īpašība. Tāpēc jau barikādes bija tāda unikāla parādība, ka vēl desmit gadus pēc tām spēj izsaukt kaut kādu vienotības ilūzijas sajūtu. Tie, kas netika manīti šajā barikāžu pusē, varbūt tās stutēja no otras? Sabiedrība arvien atklātāk runā par to, ka tauta pavisam noteikti neatrodas tajā pusē, kur plūst piena upes ķīseļa krastos.
“Katram savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” jau izsenis noteicis, ka mūsu tauta sastāv no savrupniekiem, ka latviešiem spilgtākā īpašība nav spēja vienoties, bet parastu pūli ir vienkāršāk valdīt. Kad lepojos par to, ka esmu latviete, es domāju par Imantu Ziedoni, jūru un tautasdziesmām, bet nevaru ignorēt to sīko gandarījuma trīsu, ka burkāni nav padevušies kaimiņam. Mani grauž skaudības uzcītīgie tārpi, kad domāju par tām pilnajām silēm, no kurām ēd Ventspils, Rīga un Liepāja.
Vai mēs neprotam, negribam, nemākam? Vai mūsu nodomi pārāk naivi vai elkoņi mazāk spici? Kāpēc joprojām daudzas celtnes ir vēlējuma stadijā? Kāpēc tautai klusējot vajadzēja noskatīties, kā cukurfabrikā sagriež metāllūžņos jaunas un funkcionējošas iekārtas, bet mantu izpārdod par santīmiem?
Jā, mēs laikam esam tauta, uz kuras kamiešiem laiku laikos bijis ērti sēdēt. Tik ērti, ka tai īsajā laikaposmā starp divām varām – padomju un kapitālismu -, kad kļuvām brīvi un atliecām muguru, apjukuši skatījāmies apkārt – vai tiešām vieta paliks neaizņemta?
Kāpēc tik veiksmīgi paēdis Latvijā ir pašlabums, bet ideālisms nespēj laist saknes reālajā dzīvē un teju teju vispār atstieps kājas? Tas, kurš zina pamatotu atbildi uz šo jautājumu, ir nejēga tāpēc vien, ka klusē.
* amoks – slimnieks, kas pēc īsas lēkmes metas skriet, iznīcinot visu, kas gadās ceļā (amoka skrējiens)
