96. Tik daudz kas pa šiem gadiem ir nokavēts! Atceroties Ozolos piedzīvoto un pārciesto, arī apgūto dzīvei derīgo, viņa nākusi pie slēdziena, ka laukos viņa gribētu dzīvot tikai kā vasarniece, baudīt sauli, dabu un justies kā svētdienā.
96.
Tik daudz kas pa šiem gadiem ir nokavēts! Atceroties Ozolos piedzīvoto un pārciesto, arī apgūto dzīvei derīgo, viņa nākusi pie slēdziena, ka laukos viņa gribētu dzīvot tikai kā vasarniece, baudīt sauli, dabu un justies kā svētdienā. Pozējot, pilnīgā mierā sēžot, ir tik daudz laika domāt, atcerēties un sapņot. Parasti Āris glezno gandrīz klusēdams, skanot fonā viņa iemīļotajai simfoniskajai mūzikai. Šodien Alīna ir īpaši tālu aizdomājusies, un to ir pamanījis arī Āris. Laikam viņas rokas ir noslīdējušas zemāk, nekā tas māksliniekam patiktu.
“Alīn, par ko tu tagad domā? Tu izskaties tik tālu, un manā darbnīcā ir tikai tavs ķermenis. Ja drīkst zināt, kur tu kavējies? Kad atgriezīsies manā reālajā pasaulē?”
“Domāju par nākotni. Arviss atrakstījis vēstuli, pirmo man savā mūžā un lūdz, lai Balvi vismaz uz kādu laiciņu uzticu viņam… viņš tur ietu skolā.” Pēc ilga klusuma brīža, viņa turpina: “Bez dēla viņš nespēšot izķepuroties. Es savukārt nesaprotu, vai Balvim tā nebūs atkal jauna trauma un vai tas būs pareizi. Lai izlemtos, biju arī pie psihoterapeita. Liekas, ka man ir jāpiekrīt Arvisa lūgumam. Neesmu vēl ar savējiem un Balvi par to runājusi. Vai es spēšu bez dēla dzīvot, un vai Arviss spēs? Kurš svaru kauss ir smagāks, uz kuru pusi tas nosvērsies? Ko iesaki tu?”
“Ja es būtu Arvisa vietā, es lūgtu to pašu. Vai tu man uzticētu mūsu kopīgo dēlu tādā krīzes situācijā, kādu pārdzīvo viņš? Noliekot sevi otra vietā, var labāk saprast, kā jārīkojas. Man ļoti sāpētu, ja man to liegtu. Ja nu bez dēla viņam zūd visa dzīves jēga un viņš iekrīt pilnīgā depresijā? Tu esi projām un nesoli atgriezties, māte ir slima un saudzējama, pats slims… Cik labi, ka tu man esi!” viņš ir pārtraucis gleznošanu un kā parasti nometis otu ar slaidu loku. Brīdi viņš tā sēž, savā krēslā atslābinājis saspringto pozu, un klusē, tad piebrauc cieši pie Alīnas, apņem viņas kailos plecus un glāsta viņas krūtis: “Ak, mans saldais noslēpums! Ja es būtu sava pusbrāļa vietā, es gan prastu izlūgties no tevis visu, sevišķi, ja tas būtu mans dzīvības vai nāves jautājums, jo es tevi mīlu. Ko gribētu Balvis, tas te ir izšķirošais?”
“Viņam patīk laukos, patīk pretstatā man zirgs, vistas un gotiņas. Viņš ir lauku cilvēks. Pilsētā viņš vēl nav pieradis. Es vēl par viņa atgriešanos pie tēva neesmu runājusi. Vispirms man ir svarīgs tavs lēmums. Arviss iesaka uzklausīt arī tevi. Viņš ir tā izmainījies, un jūtu, ka visgrūtāk tagad ir viņam.”
“Es zinu, ka tu pieņemsi saprātīgu lēmumu.”
“Arviss grib kļūt arī par manu vēstuļu draugu. Šinī ziņā jūs abi esat ļoti līdzīgi. Kad tu man tik izmisis un noskumis atrakstīji pirmo vēstuli no sanatorijas, es lēmumu sarakstīties pieņēmu ātri. Tavas domas un jūtas man likās tik tuvas, un tik drīz mēs kļuvām īsti draugi, kas nemelo un neizliekas, un neraksta tikai rakstīšanas dēļ. Vai tu tagad nekļūsi greizsirdīgs?”
“Vai tu viņam rakstīsi, ka man ir rokas, kas dara tevi laimīgu, un ka mani glāsti tev sniedz labsajūtas kalngalus, ka tu, ratiņnieka roku glāstīta, spēj izjust orgasmu? Vai tu to visu viņam atklāti rakstīsi? Man taču tu rakstīji visu, ko domāji, ko pārdzīvoji un juti kopdzīvē ar Arvisu.”
“Ne uzreiz spēšu būt tik atklāta. Protams, daudz kas viņam būtu šoks, jo sadzīvē valda citādi priekšstati. Ratiņnieki viņiem liekas bezdzimuma radījumi, kas samierinās un cieš. Tev ir rokas, tev ir lūpas, tev ir vārdi. Tas viss kopā ļauj man izjust arī visaugstāko baudu. Es nekad neticētu, ka tas tā var būt! Es taču arī mācos palīdzēt tev, tu esi labs skolotājs. Mēs viens otram sniedzam baudu. Es nekad nezinātu, ka tas ir tik patīkami.
