Romāns turpinājumos.137. Tiklīdz sāpes pierima, viņa atkal apķērās Lanai ap kaklu un ieķiķinājās: – Vai tu, palaistuve, domā, ka kaut kādā ziņā esi labāka par mani? Bet es pierādīšu, ka tu ne nieka nevari.
Romāns turpinājumos.137.
Tiklīdz sāpes pierima, viņa atkal apķērās Lanai ap kaklu un ieķiķinājās:
– Vai tu, palaistuve, domā, ka kaut kādā ziņā esi labāka par mani? Bet es pierādīšu, ka tu ne nieka nevari. Tu, bālā mīkstmiese, – Kristiāna sēca un tik cieši sažņaudza Lanas kaklu, ka tā no sāpēm iekunkstējās.
– Beidz, maita, – sievai uzkliedza Ints un tūdaļ dabūja savu tiesu lamu.
– A tu, puikiņ, ko – domā mani mācīt? Neiznāks. Tu pats labi zini, ka bez manis neesi nekas. Nulle tu esi bez manis. Saprati, – sieva šņāca, draudīgi Intā vērdamās. Tad viņa atkal iekunkstējās un apķērās ap gludi tēsto lieveņa stabu: – Vaī – ī , laikam nebūs labi. Man tā sāp, tā sāp…
Kaut kā iedabūjuši sievieti istabā, Ints un Lana viņu iegāza gultā un atģērba. Izrādījās, ka zābaki ir slapji un Kristiānas kājas saltas kā ledus.
– Brīnums, kā viņa nav pavisam nosalusi, – asaras valdīdama, ierunājās Lana. – Es esmu pie visa vainīga. Nevajadzētu man šorīt viņai to latu dot…
– Nevaino sevi, – Ints viņu apsauca. – Tu nu vismazāk te pie kā esi vainojama. Šis draņķa gabals jau pat ellē šņabi atradīs. Man ir kauns tā teikt, bet varbūt būtu labāk, ja viņa reiz tiešām nosaltu vai upē noslīktu. Tikai vienas vienīgas nepatikšanas ģimenei sagādā…
– Nerunā tā, – Lana sašutusi apsauca Intu. – Lai kāds, un tomēr Kristiāna ir cilvēks, turklāt – tava sieva!
– Mana! Es gan tam sen vairs neticu, – rūgti pasmaidīja vīrietis un būtu vēl ko piebildis, taču Kristiāna atkal ievaidējās sāpēs.
Sapratis, ka ir pēdējais laiks rīkoties, Ints ņēma mēteli un izgāja pagalmā. Uz apsalušā mauriņa nograbēja vecais velosipēds. Pēkšņi Lanu sagrāba tāds izmisums, ka viņa turpat galda galā no visas sirds noskaitīja Tēvreizi. Vēl nebija īsti beigusi, kad Kristiāna atkal iekunkstējās un grasījās celties.
– Paguli nu vēl brītiņu, esi taču piekususi, – izsaucās Lana, pie radinieces gultas pieskrējusi.
Vajadzēja lielu spēku, lai piespiestu Kristiānu apgulties, tomēr jau pēc īsa brīža sievieti pārņēma bezsamaņai līdzīgs miegs. Telpas siltumā nosalušie vaigi sārtoja un lūpas dega. Tikko Lana atviegloti uzelpoja, kad vājiniece sakustējās un lūdza dzert. Sieviete izsteidzas virtuvē, pielēja krūzīti remdenas tējas un tūdaļ bija atpakaļ. Bet nu Kristiānas prāti bija mainījušies.
– Nost, mūdzi, – viņa iebrēcās, pamanījusi Lanu tuvojamies, un savēcināja rokas tā, ka krūze aizlidoja kaktā. Bija skaidrs, ka sieviete murgo.
Laiks likās velkas nepiedodami gausi. Par visu vairāk Lana baidījās, ka ātrā palīdzība varētu nepaspēt laikā un dzemdības nāktos pieņemt viņai. Par to domājot, sievietei no bailēm sāka klabēt zobi. Minūtes viņai šķita izstiepjamies garas kā mūžība.
