Romāns turpinājumos. 138. Pēc katras Kristiānas sāpju lēkmes, kas atkārtojās arvien biežāk, Lana sirsnīgi skaitīja tēvreizi, lūgdama tikai vienu: kaut taču mediķi paspētu laikā…
Romāns turpinājumos. 138.
Pēc katras Kristiānas sāpju lēkmes, kas atkārtojās arvien biežāk, Lana sirsnīgi skaitīja tēvreizi, lūgdama tikai vienu: kaut taču mediķi paspētu laikā…
Palīdzība “Rateniekos” ieradās pēc krietnas pusstundas. Bija arī pēdējais laiks, jo Kristiāna nu brēca pilnā balsī, griezās gultā kā vilciņš, bet Lana, jebkādu savaldīšanos zaudējusi, tupēja kaktā un raudāja. Enerģiskās dakteres parādīšanās vienā mirklī nomierināja kā vienu, tā otru.
– Guli rātni! – tā pavēlēja, un Kristiāna paklausīja kā mazs un gražoties paguris bērns. – Uzvelciet taču viņai ko jēdzīgu mugurā, mums tūdaļ jābrauc! – skarbi aizrādīja ārste, tad piebilda jau klusākā balsī: – Riebjas skatīties! Dzemdētāja, bet piesūkusies kā mārks.
Mediķes pēdējie vārdi ķēra Lanu kā asa rīkste. Viņa atkal sajutās vainīga par to, ka bija aizdevusi radiniecei naudu, labi zinādama, cik neuzticama ir Kristiāna. Lai kaut kā mazinātu savu vainu, sieviete sāka vākt kopā nepieciešamos drēbju gabalus. Tad viņa kopīgi ar Intu pārģērba vājinieci.
– Paklausieties, kur viņa jums ir bijusi? Kādas viņai tās kājas, – pēkšņi izsaucās ārste, kas šķībi noraudzījās ne pārāk simpātiskās ģimenes saspringtajā rosībā.
Viņa kājām atnāca no ciema centra, – vaļsirdīgi paskaidroja Ints, tobrīd stīvēdams sievai mugurā jaku. Dakteri šāda atbilde satrieca.
– Ir nu gan cilvēki! Viņi liek sievietei, kurai tūdaļ jāsākas dzemdībām, nākt ar kājām no pagasta centra. Tur taču būs kādi kilometri trīs vai pat pieci, – viņa sašutusi izsaucās.
– Briesmīgi ļaudis, – piekrita šoferis, kurš arī bija ienācis istabā.
Ints un Lana saskatījās. Vai bija vērts skaidrot, ka Kristiāna pati ir pie visa vainīga? Nevarēdams izdomāt neko prātīgāku, Ints tikai vainīgi pasmaidīja un noplātīja rokas: – Jā, tādi nu mēs te, “Rateniekos”, esam.
– Šķiet, jūs, jaunais cilvēk, visu notikušo uztverat kā joku! Es gan to neteiktu. Šādi joki var dārgi maksāt, – saērcināta aizrādīja ārste. Pārbaudījusi, vai visi nepieciešamie dokumenti ir savākti, viņa saņēma Kristiānu zem elkoņa. Aiz otra elkoņa vājinieci satvēra šoferis, un trijotne izstreipuļoja pagalmā.
Kad ātrās palīdzības mašīna beidzot bija prom, Lana atkrita savas gultas galā un sāka pilnā kaklā raudāt. Jau tā viņa jutās pie visa vainīga, un nu vēl ārste to apliecināja. Tas bija tik briesmīgi, riebīgi, iznīcinoši.
– Nevajag raudāt. Kristiānas dēļ jau nu noteikti ne, – teica Ints, nosēdās Lanai līdzās un aplika siltu roku viņas trauslajiem pleciem.
– Es jau arī neraudu viņas dēļ, bet tā ārste… Viņa taču tagad domā, ka mēs visi te esam tādi paši dzērāji kā Kristiāna, – sieviete izmocīja, ar elsām cīnīdamās.
– Lai viņa domā, ko grib! Mēs ar tevi taču zinām, ka tik traki nemaz nav, – pasmējās vīrietis.
– Ak, Int, tu esi tik labs, tik neizsakāmi labs, – iešņukstējās Lana, blakussēdētājam ap kaklu apķerdamās.
– Mana mazā muļķīte. Viss taču ir labi, – atkal pasmaidīja Ints un apvija rokas ap sievietes augumu.
Lana nepretojās. Kā maza meitene viņa ļāvās spēcīgajam skāvienam un izbaudīja mieru, ko sniedza vīrieša tuvums. Laiks likās apstājies. Tikko pārdzīvotās bailes un sāpes vibrēja kaut kur gaisā, taču vairs nespēja ievainot. Satrauktā sirds pamazām nomierināja kā zeme, kurai pāri gājusi postoša viesuļvētra.
– Man ir tik labi, – Lana teica un uzsmaidīja vīrietim.
– Man arī, – atsmaidīja Ints.
– Man vienmēr ir licies, ka sievas svarīgākais pienākums ir uzticīgi piederēt savam vīram. Tomēr šobrīd es to sāku apšaubīt. Vai tiešām man ir jābūt saistītai ar Olafu, ja kopā ar viņu es nekad neesmu jutusies tik labi kā ar tevi, – Lana rūgti pasmaidīja un uz mirkli iespieda seju Intam padusē.
– Jā, dzīvē viss vienmēr sagriežas kaut kā nejēdzīgi un aplam. Mēs dzīvojam ar cilvēkiem, kurus nemīlam, un iemīlam tos, ar kuriem nevaram būt kopā, – skumji pašūpoja galvu vīrietis.
Lana piekrītoši pamāja un pēkšņi atkal iešņukstējās, šoreiz aiz sāpīga žēluma pašai pret sevi. Kas gan patiesībā bija viņas dzīve? Viena vienīga bezjēdzīga nīkšana! Tajā nebija skaidra mērķa, nebija neviena sapņa, kuru būtu cerības piepildīt. Bet, pats galvenais, Lanai trūka mīlestības. Pēkšņi, sieviete atskārta, ka kaut ko līdzīgu no rīta bija teikusi Kristiāna.
– Int, vai zini, tava sieva dzer no bezjēdzības. Viņa neredz savai dzīvei jēgu, – Lana teica, no apakšas Inta pelēkzaļajās acīs raudzīdamās.
– Un tu domā, ka man būtu jābūt tam, kurš viņas dzīvei šo jēgu rada? – vīrietis pavīpsnāja. – Nē, mīlulīt, savai dzīvei jēgu katrs meklē pats. Tieši šie meklējumi ir tas uzdevums, kura dēļ mēs nākam pasaulē.
– Kā tu to domā? – Lana nesaprata, un Ints, iecietīgi smaidot, turpināja: – Nu, redzi, ne jau tāpēc mēs dzimstam, lai strādātu, pelnītu naudu, ēstu, dzertu, pirktu greznas drēbes, dārgas mašīnas un lepnas mājas. Mūsu dzīves uzdevums ir – atrast pašiem sevi. Vai tu vari pateikt, kas esi? – viņš jautāja un sašūpoja sievieti kā mazu bērnu.
– Nezinu gan, – pasmaidīja Lana.
