Lauku māju, sevišķi to, kur pastāvīgi cilvēki nedzīvo, apzagšana ir ikdienišķa parādība. Taču katrreiz tas sāpīgi skar kādu personīgi. Tā arī šoreiz.
Lauku māju, sevišķi to, kur pastāvīgi cilvēki nedzīvo, apzagšana ir ikdienišķa parādība. Taču katrreiz tas sāpīgi skar kādu personīgi. Tā arī šoreiz.
“Dzīvoju pie labiem cilvēkiem četru kilometru attālumā no “Kaktiņu” mājām, kas ir meža vidū Daukstu pagastā. Kopš vīra nāves uz “Kaktiņiem” pavisam pārcelties neuzdrošinos. Taču tās ir manas mājas. Diemžēl pagājušā gada beigās nācās konstatēt, ka “Kaktiņi” ir izdemolēti. Izlauzta slēdzene, iznests skapis, izrauta un aiznesta plīts virsma un krāšņu durtiņas. No klēts izzagta liela, bieza metāla krāsns, kas pieder mednieku kolektīvam. No sētas aizvesta droška. Izsisti logi, izmētāti durvju rokturi,” stāsta Skaidrīte Brante.
Viņa ir izbrīnīta par to, “kā tā var”. Maz ticams, ka policija palīdzēšot, jo parasti uzskatot – ko var gribēt tie, kas savās lauku mājās nedzīvo. Tas viss tikai vairojot iedzīvotājos bažas par visatļautību. Sieviete aicina arī citus laikraksta “Dzirkstele” lasītājus izteikties par šo tēmu. Pēc viņas domām, pienācis laiks atklāti runāt presē par šo problēmu, lai pierādītu, ka iedzīvotāji nav vienaldzīgi. Neesot noslēpums, ka ir cilvēki, kas siro pa neapdzīvotām lauku mājām un savāc tur mantas, lai pēc tam pielabotu un pārdotu tālāk.