Mīļie, gads mums sākas ar visādiem pieaugumiem. Ģimenes budžeta izdevumu pieaugums ir garantēts visa gada garumā ar augšupejošu līkni.
Mīļie, gads mums sākas ar visādiem pieaugumiem. Ģimenes budžeta izdevumu pieaugums ir garantēts visa gada garumā ar augšupejošu līkni. Kā sacīt jāsaka, ejam eiras pavadā. Vairāk jāmaksā būs i par elektrību, i par gāzi, i par siltumu un karsto ūdeni dzīvokļos. Raugi, ka nomirt lēti vairs nevarēs (runā, ka zārki kļūstot dārgāki, nemaz nerunājot par to, ka bēru mielastu reti kad vairs rīko)! Ārstēties slimnīcā var atļauties tikai turīgi ļauži. Pārējie auj kājas, lai dotos pie dziednieka, pie baznīckunga vai pie Dieva tā Kunga uz viņu sauli.
Es jums teikšu, mūsu tauta nav rūdīta. Tagadiņ pat. No kā tikai nebaidās! I no parastās, i no putnu gripas, i… Muļķības! Rūdīties vajag! Kāpēc es neslimoju? Mana laulene Antonija smej, ka mani i pats vells neparaušot. Esot es vesels kā rutks. Ar gripu savu mūžu neesmu slimojis. A kāpēc tā? Tāpēc, ka esmu rūdīts. Dzīves rūdīts. Ziemā savu mūžu neesmu cepuri galvā licis. Tfuu. Mati man kupli – kā villa. Tāpēc laikam. Un rokas man vienmēr karstas (he, saka, ka tad jau sirds gan ir auksta). Tas tāpēc, ka labi ņemu iekšā. 30 grādu sals man ir tīrais nieks. Antonija draudzenēm klačo, ka man, Antonam, lūk esot kaut kāds tur īpašs gēns organismā. Tas nodrošinot šitādu izturību. Tāpēc, lūk, man pretgripas pošu nevajagot. Skaidrs, ka nevajag! Ne mūžam negribētu izšķiest naudu zālēs. Ja nu vienīgi degvīnā. Jo tas, kā smejies, arī ir zāles.
Ir jāpāriet uz taupības režīmu. Tas ir jādara strikti un masveidā, kamēr mūsu valsts attapsies skriet pakaļ Eiropas tikumiem. Es jau tagad, mājās dzīvodamies, savai Antonijai un zeperim esmu sarakstījis pa punktiem, kā mums būs šogad dzīvot. Tātad tēju vārām un dzeram divas reizes dienā – no rīta un vakarā. Ar sviestmaizēm. Jā, veikalā iepērkamies reizi nedēļā. Pusdienās vārām vai nu zupu, vai kartupeļus un sardeles. Ir jāizvēlas kaut kas vienas. Elektrību dedzam tikai vienā istabā. Virtuvē, tualetē un vannas istabā – dzīvojamies pie sveces. Tualetē ūdeni nenolaižam. Uzlejam trauku mazgājamo šļuru. He. Traukus mazgājam stāvošā ūdenī. Rokas – vispār nemazgājam. Televizoru skatāmies vienreiz dienā noteiktā laikā – ziņu raidījumu. Gulēt ejam pulksten 21.00. Ceļamies pulksten 6.00. Mana ģimene vingro. (Es guļu.) Un tad dodas kur kurais – sievuks uz darbiņu, puika un meitēns uz skolu. Tā. Kad viņi ir projām, es, kā jau ģimenes galva, varu sev atļauties arī kādu ekstru. Paskatīties televīzijā kādu bojeviku vai erotisku filmu. Pagatavot sev karstvīnu, uzvārīt pelmeņus. Bet principā – taupības režīms darbojas. Jā, avīzes un žurnālus nepasūtām. (Vells, kaut ko vajadzēja tomēr pasūtīt, vajag tak papīru tualetei.) Ja kādam vajag palasīt, lai iet uz bibliotēku. Mājās veļu mazgājam reizi mēnesī. Istabas arī. Viendien gan kaimiņš Toļiks bija ienācis, teica, ka man dzīvoklī esot īsts smacenis. Ha. Baigi gudrais. Zina gan viņš 2005.gada spicāko vārdu. Hmm. Varbūt būs tomēr savs dzīvesveids jāpārskata.
Pārdomās iegrimušais Antoša Krikums
