Arvien vairāk gulbeniešu ziemas periodā izvēlas aktīvo atpūtu – došanos uz attālām Eiropas vietām, lai baudītu kalnu slēpošanu.
Arvien vairāk gulbeniešu ziemas periodā izvēlas aktīvo atpūtu – došanos uz attālām Eiropas vietām, lai baudītu kalnu slēpošanu. Tā esot kā narkotika. Tikai retais, vienreiz izmēģinājis nobraucienu no kalna, negribēs to darīt vēl un vēl.
Šoreiz par kalnu slēpošanu izsakās gulbenieši, kas jau gadiem ilgi ziemas periodā vairāk nekā nedēļu Gulbenē nav sastopami. Un, jautājot, kur viņi ir, atbilde ir vienkārša – slēpo kalnos.
Dzintars Salmiņš, 32 gadi, “SEB Unibankas” darbinieks:
Pirms tam es biju slēpojis Latvijā – Žagarkalnā, Gaiziņā, Ķauķu kalnā Alūksnes rajonā. Trašu garums jau izsaka visu – vai tu nobrauc 300 metrus vai 2 līdz 3 kilometrus? Šī ir otrā reize, kad dodos slēpot uz Slovākijas Tatriem. Šogad biju janvāra sākumā, pirms tam – martā. Es ieteiktu uz kalniem doties martā, tad ir saulains laiks un slēpošana sagādā īpašu prieku. Ceļojumu aģentūras lētākas biļetes uz kalniem piedāvā februārī, bet tad ir grūti prognozēt, kādi tur būs laika apstākļi. Var trāpīt puteņu laikā. Pirms brauciena interneta mājas lapās cītīgi jāizčeko, kādi laika apstākļi sagaidāmi.
Man šķiet, ka katru gadu nedēļa ir jāizbrīvē, lai tiktu uz kalniem. Tajā laikā tiešām atpūties, tevi neviens nevar sazvanīt, jo telefona zvanu tu vienkārši nedzirdi, jo vējš šalko gar ausīm. Ātrums ir tāds, ja brauktu bez brillēm, tad asarotu acis, apmēram 60 kilometri stundā. Tur jau ir tas kaifs, kad tu jūti, ka valdi pār slēpēm, ka baudi ātrumu. Vakaros tad ir patīkams nogurums. Ja iepriekšējā vakarā ar draugiem esi vairāk atļāvies paņemt uz krūts, tad nākamajā dienā pietiek tikai vienreiz nobraukt no kalna, lai iepriekšējās dienas reibums momentāli izietu no galvas.
Jasna ir labākais Slovākijas slēpošanas kūrorts. Šoreiz devos uz to un dzīvoju Popradā – nelielā pilsētā, kurā ir apmērām 55 000 iedzīvotāju, pilsētiņa atrodas augsto un zemo Tatru ielejā, kur pēc aktīvās dienas daļas var atpūtināt dvēseli un miesu. Pilsētā ir veikali, kafejnīcas, bāri, tirdziņš, termālie baseini.
Slēpošanai Slovākijā ir divi plusi un tikpat daudz mīnusu. Atrodas vistuvāk – 1200 kilometru jeb 20 stundu brauciena attālumā. Ir lēta. Mīnuss ir tas, ka trasēs nav pārāk laba organizācija, ir garas rindas pie pacēlājiem, reizēm jāgaida pat 40 minūtes. Trases ir šaurākas nekā citviet Eiropas Alpos. Vienu dienu bija atkusnis, tad trases stāvoklis uzreiz pasliktinājās, bija kritieni un traumas.
Protams, slēpojot kalnos, jārēķinās, ka būs kritieni, reizēm arī sāpīgi kritieni. Esmu redzējis, ka sniega motocikli ar ragavām dodas kalnos palīgā cilvēkiem, kas pēc kritiena vairs nevar piecelties. Pēc būtības, ja cilvēks neuzvedas pārgalvīgi, ievēro noteikumus, tad nekam nevajadzētu notikt. Taču kalnu slēpošanā ir tā, ka tu pat vari stāvēt trases malā un kāds tev var uzbraukt virsū. Starp slēpotājiem jāpastāv savstarpējai cieņai. Citās moderni aprīkotās trasēs (esmu dzirdējis, ka Zviedrijā) pat izvietotas ceļa zīmes, lai slēpotāji zina, kam trašu krustojuma vietā ir “galvenais ceļš”. Man arī šajā reizē varēja gadīties visādi. Vienā brīdī braucējs ar sniega dēli izskrēja man priekšā pusmetra attālumā. Ātrums abiem tajā brīdī bija liels. Varēja visādi beigties.
Šoreiz uz kalniem devos ar ceļojumu aģentūru, pirms tam – kompānijā ar paziņām. Nav problēmu atrast domubiedrus un līdzbraucējus. Tā iznāk krietni lētāk, tikai reizēm līdzbraucēji atsaka, un tad rodas problēmas. Dodoties ar ceļojumu aģentūru, jārēķinās, ka reizēm līdzi ir arī instruktors, kas apmāca tos, kas nemāk slēpot. Tas noder iesācējiem. Protams, vienā reizē jau nevar iemācīt slēpot no kalna. Var izstāstīt teoriju, bet pašam ir jāiemācās, kā savaldīt slēpes, kā uzņemt ātrumu, kā samazināt.
Esmu nolēmis, ka katru gadu došos uz kalniem slēpot. Tas ir tā vērts. Man šķiet, ka arī turpmāk palikšu uzticīgs Slovākijai. Ar autobusu man nepatīk braukt pārāk ilgi, tādēļ attālākas vietas nemaz neizvēlos, un manai meistarībai pilnīgi pietiek ar Slovākijas Tatriem.
Jana Baldone, 30 gadi, strādā Gulbenes mūzikas skolā, māca spēlēt klavieres:
– Pirmais ar kalnu slēpošanu sāka nodarboties vīrs Arnis, tad es piebiedrojos. Sākām vispirms ar Latvijas kalniem. Tas bija sen, pirms deviņiem gadiem. Vispirms aizbraucām uz Valmieru, uz Baiļu kalnu. Pirmajā reizē mājās atbraucu ar zilu aci. Nekas, mani tas nespēja apstādināt. Tad četrus gadus pēc kārtas devāmies uz Slovākiju. Tur kļuva par šauru, gribējās kaut ko lielāku, augstāku. Divus gadus braucām uz Itālijas slēpošanas kūrortu Livinjo un šogad pirmo reizi devāmies uz kūrortu Passo Tonale. Šogad janvārī pirmo reizi devāmies slēpot pilnīgi visa ģimene, arī bērni – 6 gadus vecā Amanda un 9 gadus vecais Edgars. Ir tik jauki, ka mums ir kopīgs hobijs. Ir maz brīžu, kad varam būt visi kopā. Šis kalnos pavadītais laiks mūs atkal apvieno, paliekam draudzīgāki. Kad vismaz nedēļa ir pavadīta kalnos, tad kādu laiciņu mierīgi var dzīvot. Gadā savam priekam un labsajūtai ir jāmāk atvēlēt brīvs laiks un līdzekļi.
Slēpot dodamies vairākas ģimenes. Šoreiz devāmies ar diviem mikroautobusiem – pieci pāri. Gulbeniešiem šis sporta un atpūtas veids ar katru gadu iet plašumā. Laikam jau izjūtu dēļ, ko cilvēks iegūst, nobraucot no kalna. Tās nemaz vārdos nevar aprakstīt. Zinu tikai vienu kolēģi, kura teica, ka viņai nepatīk kalnu slēpošana. Pārējie, ja vienu reizi izmēģina, ar to saslimst.
No sākuma es izmantoju lietotas slēpes, tad vīrs man uzdāvināja slēpošanas inventāru. Ja arī tā nebūtu, tad nebūtu pasaules gals. Inventāra iznomāšana nemaz nav dārga. Tikai zābakiem būtu jābūt saviem. Mums līdzi bija meitene, kas īrēja slēpes un zābakus. Viņa noberza kāju un dabūja arī infekciju. Vīram ir slēpes, bet viņš līdzi tās neņem, tikai zābakus. Viņš iznomā profesionālās slēpes. Paši jau mēs tādas nenopirksim, tās ir ļoti dārgas.
Brauciens uz kalniem jāplāno laikus. Jau septembrī vairs nevarējām pieteikties Itālijas slēpošanas kūrortā Livinjo, bija aizņemtas visas vietas. Tādēļ meklējām citu kūrortu. Iepriekš nevar prognozēt, kāds būs laiks, vai sniega būs pietiekami. Pērn Alpos mēs bijām laikā, kad sniega bija maz, uz citiem tramplīniem pat tā nebija. Iesācējiem nav jābaidās uzreiz doties uz Alpiem. Kūrortos ir dažādas pakāpes trases – zilā, sarkanā un melnā. Zilā – iesācējiem, melnā ir ļoti stāva un paredzēta pieredzējušiem slēpotājiem. Es jau varu braukt arī no melnās trases. Protams, no kritieniem neviens nav pasargāts. Slovākijā kritu un guvu kājas traumu. Ārsta palīdzību nemeklēju, tāpēc tagad vienmēr, kad sasitu kāju, tā vieta liek sevi manīt. Arī šoreiz nokritu un pēc tam dienu nebraucu. Tad palika žēl laika, kas tiek pavadīts neslēpojot.
Kūrortos ir apmācīti suņi, kas dodas meklēt pazudušos, cilvēki ar sniega motocikliem brauc sniegt pirmo palīdzību, lido helikopteri. Viss ir nodrošināts, lai palīdzību sniegtu laikus un pēc iespējas labāk. Slēpotāji cits citam palīdz. Ja nokritīsi, cits apstāsies un pajautās, kā iet, palīdzēs piecelties, padot slēpi, ja tā būs aizslīdējusi. Protams, gadās, ka kāds uzbrauc virsū. Kamēr trasi nepazīsti, jābrauc prātīgi. Jāizmēģina tramplīni, un tikai tad var ļauties ātrumam. Jā, ātrums man patīk.
Mēs kādu laiku noteikti paliksim uzticīgi Itālijai. Esmu dzirdējusi, ka Itālijā piedāvājums ir labāks nekā Austrijā. Itālijā ir plašākas trases un serviss ir labāks.
***
Fakti
– Par slēpošanas apstākļiem Slovākijā var skatīt internetā – “http://www.yeti.sk” vai “http://www.holidayinfo.sk”. Augstuma starpība trasēs – no 5 līdz 1100 metriem, pacēlāju garums – no 50 līdz 4166 metriem, slēpošanas trases atrodas 30 – 90 minūšu brauciena attālumā no Popradas viesnīcas, pacēlāju izmaksas dienas karte zemajos Tatros: 10 – 14 lati, dienas karte augstajos Tatros: 12 – 14 lati.
– Itālijā sešas dienas trašu izmantošana vienam cilvēkam izmaksā 148 eiro, bērniem ir lētāk.
– Livinjo (Itālijā) ir starp visaugstākajiem kalnu slēpošanas kūrortiem Eiropā (1816 m v.j.l.).
– Passo Tonale slēpošanas kūrorts atrodas uz Lambordijas un Trentino robežas. Gleznainās nogāzes, no kurām paveras brīnišķīga kalnu grēdu panorāma – ledāju virsotnes, iespēja slēpot pa vidējas grūtības pakāpes beztrašu nogāzēm, kalnu ezers vairāk nekā 2500 metru augstumā. Labas iespējas iesācējiem: daudz trašu,
– slēpošanas un snovborda skolas, kā arī slēpošanas bērnudārzs.
***
Ieteikumi
– Pieņemams kalna slēpošanas inventārs iesācējam, iegādājoties to pavasarī, kad ir atlaides, maksā apmēram 300 latus.
– Dodoties uz kalniem, iesaka ņemt līdzi katram savus slēpju zābakus, pretējā gadījumā īrētie var izrādīties par lielu vai par mazu. Uz maziem kalniem to nejūt, bet lielos ātrumos un kalnu stāvumos katra neērtība liek sevi manīt.
– Atpūta Slovākijā (ceļš, trašu izmantošana, vakara atpūta ar vakariņām un alu) – apmēram 300 lati.
– Braucot slēpot, iepriekš obligāti jāapdrošina veselība.
