Pirms pāris dienām no piecpadsmit gadus vecas jaunietes dzirdēju viedokli, ka cilvēki visskaistākie ir trīsdesmit gadu vecumā.
Pirms pāris dienām no piecpadsmit gadus vecas jaunietes dzirdēju viedokli, ka cilvēki visskaistākie ir trīsdesmit gadu vecumā. Var tikai nojaust, kas šādā vecumā norisinās jauniešu psihē, taču viņu spriedumi ir daudz nobriedušāki, nekā tas bija pirms gadiem desmit. Viņi spēj būt tālredzīgi un dažkārt pieņemt pareizākus lēmumus nekā pieaugušie. Ja Dievs cilvēkam devis ārējo skaistumu, tad jaunībā pietiek ar to, kas dots no dabas. Visam mūžam saglabāt skaistumu var tikai tad, ja cilvēks to kopj, pieliekot vismaz kaut nedaudz savu pūļu. Mēdz teikt, ka cilvēks ir tik skaists, cik skaistas un labas ir viņa domas. Tās atspoguļojas cilvēka sejas vaibstos, viņa acu skatienā, iekšējā būtībā, pozitīvā attieksmē pret dzīvi un citiem cilvēkiem.
Cik daudz mēs runājam par to, ka daudzkārt svarīgāks par ārējo ir cilvēka iekšējais skaistums. Pēc tā mēs alkstam, veidojot attiecības ar citiem, mēs to prasām no citiem, bet aizmirstam, ka pašiem kaut kas ir jādod pretī. Gudrie māca, ka vispirms ir jāmīl sevi pašu, tad mīlēs arī citi. Katru nākamo rītu sagaidīt ar domu, ka esmu skaista, nav nekas neparasts. To vienkārši, sev mīļi uzsmaidot spogulī, vajag iemācīties darīt. Ar laiku kļūs skaidrs, ka tā ir laba sevis mīlēšanas terapija. Mēdz teikt, ka katram vecumam ir savs skaistums. Tomēr novecot baidās jebkurš – ieraugot katru jaunu krunciņu sejā, savā jubilejas reizē katru gadu pieminot aizvien lielāku skaitli, sajūtas nav omulīgas. Tad ikdienas steigā tas nedaudz piemirstas, bet domas palaikam atgriežas.
Ar ko piesaista jaunība? Tad šķiet, ka visi dzīves vārti ir vaļā, pašam gribas pieņemt lēmumus, nevis ieklausīties pieaugušo padomos un pamācībās. Nav zināms, cik daudz punu dzīve iebelzīs. Patiesībā lai tiek uzreiz vairāk, vēlāk būs vieglāk dzīvot, jo cilvēku stipru dara pārbaudījumi. Dažkārt tā šķiet – Dievs mīl tikai stipros, vājos sabradā, taču pēc visiem likumiem tomēr mīl visus cilvēkus. Brieduma gados cilvēks strādā savā profesijā, audzina bērnus, viss ir nostabilizējies, ja vien dzīve nav apmetusi lielu kūleni.
Šķiet, ko vairs labu var sagaidīt vecumdienās – bezspēcību, slimību, dažkārt vientulību. Arī vecumdienas katram tiek uzdāvinātas citādākas, kam vieglākas, kam grūtākas. Vienmēr esmu zinājusi un teikusi, ka no veciem cilvēkiem var visvairāk mācīties. Sirdsgudrību, pieredzi un vecajai paaudzei vien raksturīgo dzīves skatījumu. Dīvaini, bet viņi visbiežāk saka, ka par veciem ļaudīm nav ko avīzē rakstīt. Ja to nedarīsim, tad nākamās paaudzes tā arī nekad neuzzinās, kā bija tajos senajos, vecajos un labajos laikos.
