139. Arī es par sevi vēl daudz ko nezinu, bet – es meklēju.
139.
Arī es par sevi vēl daudz ko nezinu, bet – es meklēju. Pie vienas atziņas jau esmu nonācis: tas, ko pasaules lielākā daļa atzīst par pašu svarīgāko un vērtīgāko, patiesībā ir važas pie mūsu kājām un apsējs uz acīm, kas neļauj ieraudzīt patiesās vērtības, – Ints izsaucās tik aizrautīgi, ka Lana skaļi iesmējās:
Izklausās ļoti pravietiski. Es gan šobrīd jūtos tik neizsakāmi labi, ka nav nekādas vēlēšanās filozofēt.
Mana mazā muļķīte, – pasmaidīja arī Ints un noskūpstīja sievieti uz pieres. Pēkšņi noklaudzēja ārdurvis. Smagi soļi steidzīgi nodunēja uz virtuves klona. Ar skaļu žverkšķi atsprāga istabas durvis, un tajās parādījās Olafs. Ints un Lana pavērās ienācējā izbrīna pilnām acīm. No apstulbuma viņi nespēja pakustināt ne pirkstiņu. Arī Olafam uz brīdi aizrāvās elpa. Tomēr jau pēc mirkļa vīrieša seja dusmās piesarka un pierē ievilkās dziļa rieva.
Vai drīkstu zināt, kas te notiek? – viņš jautāja un savilka dūres.
Mēs… Man ir nopietna problēma, – stomīdamies mēģināja skaidrot situāciju Ints. Izraisījusies no vīrieša skavām, Lana ievīstījās segā un ierāvās gultas stūrī.
Jā, tev tiešām ir problēma, – caur zobiem izgrūda Olafs un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Nevis man, bet mums visiem. Un ne jau tāda, kā tu domā, – atcirta Ints un piecēlās. Viņš bija vismaz galvas tiesu īsāks par radinieku.
Ko tu, šmurguli, zini par to, ko es domāju, – nošņāca Olafs, draudzīgi pasperdams soli tuvāk.
Mums, tavai zināšanai, bija briesmīgs vakars. Tavu piedzērušos māsu aizveda uz slimnīcu, jo viņai sākās dzemdības, – mēģināja izskaidrot Lana, taču Olafu tas vēl vairāk sadusmoja.
Neizskatās gan, ka jūs būtu pārāk noskumuši. Ak, es taču nekā nesaprotu! Jūs ar Lanu esat pozitīvie tēli, mēs ar Kristiānu negatīvie. Kā filmā, vai ne, – viņš ņirgājās.
Izbeidz! Lana jau nu vismazāk pie kā ir vainīga, – iesāka Ints, taču, smagas dūres trieciena ķerts, sēdus atkrita gultā līdzās Lanai.
Nē, nu jauki! Es pat nezinu, ko ar jums lai iesāku. Vienkārši nosist tādus neliešus ir par maz! Un sen jūs kopojaties? – Olafs sēca, sievai gluži klāt pieliecies. Pēc dienā pārdzīvotajiem likteņa triecieniem bija tik patīkami apzināties sevi cietēja lomā.
Mēs nekopojamies, – atcirta Lana, kuras pašcieņa bija aizskarta visvārīgākajā vietā.
Klusē, padauza, – Olafs uzbrēca. – Es caurām dienām pūlos, lai ģimenei būtu nauda, bet tu…
Kā tad, un jo īpaši tu pūlies pa vakariem kafejnīcā, – iebilda Lana un draudīgi slējās kājās.
Kas tev daļas, ko es daru savā brīvajā laikā, – atcirta Olafs, tomēr nespēdams melot, sievai tieši acīs skatoties.
Tu domā, ka es te, meža kaktā, ne ko zinu, ne manu? Bet to taču nemaz nevar noslēpt! Ko lai es domāju, ja vīrs atgriežas tikai pret rīta pusi, ja viņš ož pēc dārgām smaržām, ja pēkšņi valkā tādas lietas, par kurām nespētu samaksāt pat ar visu savu algu? – kliedza Lana, dusmās piesarkusi.
Klusē! – uzbļāva Olafs. Pēkšņi viņš bija apjēdzis, ka nelāgajā situācijā, kādā nokļuvis, daudz izdevīgāk ir ar sievu būt uz vienu roku. Ja izdotos Lanu pielabināt, varbūt viņa tiesā paraudātu un tā iežēlinātu prokuroru un tiesnesi. Uz Imandras palīdzību jau nu vairs nebija ko cerēt. Tikai no viena sievietes skatiena Olafs bija sapratis, ka viņas patmīlība ir nāvīgi ievainota. To visu pārdomājis, vīrietis samierinoši pasmaidīja.
Labi, beigsim strīdēties. Es apsolu, ka šo starpgadījumu aizmirsīšu un nekad vairs nepieminēšu. Taču tev, Lana, man par to mazliet jāpiepalīdz, – viņš teica.
Sieviete kļuva uzmanīga. No piedzīvojumiem viņa zināja, ka vīra piedāvājumi nereti mēdz būt diezgan apšaubāmi. Taču Olafa teiktais pārspēja līdz šim dzirdēto.
Zini, sieva, tev būs man jāpalīdz tikt sveikā cauri tiesā, – viņš teica tik nevērīgi, ka bija skaidrs: lai arī kas ir noticis, Olafs savu vainu neatzīst ne vismazākajā mērā. Lana neatbildēja, tikai jautājoši sarauca uzacis. Olafu tas atkal aizkaitināja.
Un neskaties manī tā, it kā es tiešām būtu pēdējais nelietis, – viņš uzsauca. – Tu jau uzreiz domā nezin ko. Tu nekad man netici, bet uzklausi visādas tenkas. Kas tu man par sievu, ja neatbalsti un neaizstāvi!
