Lai jūsu lietās sveces deg gaiši! Šodien svinam Sveču dienu. Pēc seniem latviešu ticējumiem 2.februārī – Sveču dienā – esot daudz jāēd, daudz jātērē un jālej sveces.
Lai jūsu
lietās sveces deg gaiši!
Šodien svinam Sveču dienu. Pēc seniem latviešu ticējumiem 2.februārī – Sveču dienā – esot daudz jāēd, daudz jātērē un jālej sveces. Sveču dienas tradīcija radusies senos laikos, kad ļaudīm vēl nebija pulksteņu un laiku noteica pēc saules, mēness un zvaigznēm. Ar galveno gada laika iedalījumu – saulgriežu svētkiem – vien nepietika, tāpēc precīzākai laika noteikšanai bija vajadzīgs sīkāks iedalījums. 2.februāri uzskata par ziemas vidu. Lai gads būtu jautrs, labs un pats cilvēks būtu skaists, Sveču dienā jādzer alus, jāēd cūkas gaļa, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. Bet galvenais šajā dienā ir sveču liešana. Sveces lejamas tieši šajā dienā, lai tās degtu gaiši un taupīgi. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Sveču dienu īpaši svin arī kristīgajā baznīcā. Tā ir gaismas diena. Diena, kas veltīta dvēseles sagatavošanai pēcnāves dzīvei.
Lai arī sveces liesma ir maza, tā silda un dod tik lielu gaismu! Pietiek kaut ar vienu aizdegtu sveci, lai tumša istaba kļūtu gaiša. Un cik sveces liesma ir trausla! Pat neliels vēja pieskāriens reizēm to apdzēš uz visiem laikiem. Citreiz – tā no jauna iedegas un pat jābrīnās par sveces spītu. Tā arī mēs, cilvēki, degam. Reizēm spītējam apstākļiem – kaut ar trauslu liesmiņu, bet degam. Reizēm degam tik lielā liesmā, ka šķiet – par ātru. Un pienāk laiks, kad izdegam. Un tad kādā mājā vai istabā paliek ļoti tumšs.
Vienvakar, ejot mājās pēc darba, spītējot ierastajam ritmam, gāju nesteidzīgi un mierīgi. Domāju – nesteigšos, ejot izdomāšu visu domājamo. Un zini, ko es izdomāju? Mēs, cilvēki, esam tik naivi! Visu savu dzīvi būvējam tikai un vienīgi uz cerību. Mēs mācāmies augstās skolās, cerēdami uz labu darbu. Mēs veidojam ģimenes, cerēdami uz mūžīgu mīlestību un nebeidzamu laimi. Mēs radām bērnus, nedomādami par grūtībām un to brīdi, kad viņi mūs atstās. Mēs ceļam mājas, nedomādami, ka tās var skart uguns vai citas nelaimes. Mēs dzīvojam, jo mēs ceram. Ceram, ka visi pasaules vēji mums pūtīs garām un mūsu liesmu neskars. Visu laiku mēs ceram, ka mūžs būs ilgs. Pietiekami ilgs, lai ar savu liesmu sasildītu pats sevi un mīļos apkārt.
Ja vien es mācētu liet sveces, tad šodien es izlietu milzīgi lielu sveci, gluži tādu pašu, kādas katoļu baznīcā mēdz iedegt lielo svētku brīžos. Es gribētu, lai mana svece būtu vasaras saules krāsā. Un tā degtu gaiši un nesprakšķētu. Jā, no cerībām es tai atvēlētu ilgu un rimtu degšanas laiku. Bet… diemžēl, es neprotu liet sveces. Tādēļ iztieku ar to, kas man atvēlēta. No debesīm, no pasaules. Un, skrienot pa dzīvi, sargāšu savu liesmu. Un tu darīsi tāpat, labi?
