Pirmais februāris ne katram cilvēkam ir zīmīgs datums.
Pirmais februāris ne katram cilvēkam ir zīmīgs datums. Savukārt entuziastiem, kuri darbojas neformālās izglītības jomā, tā bija diena, līdz kurai aģentūrās jāiesniedz savi ideju lolojumi un ieceres, proti, projekti. Pēc tam atliek tikai gaidīt rezultātus un cerēt, ka iesniegtais projekts tiks atbalstīts, jo konkurence ir liela.
Arī starp gulbeniešiem ir cilvēki, kuriem 1.februāris bija zīmīgs datums. Aicināju uz sarunu divas pieredzējušas Gulbenes ģimnāzijas skolotājas Birutu Pjalkovsku un Aleksandru Birkovu, lai viņas padalās ar savu pieredzi par projektiem, un Kārli Ošu, lai izstāsta par savu pirmo projektu.
Vēlas, lai projekti kļūst par regulāru sistēmu
B.Pjalkovska stāsta, ka Latvijā ir divas visbiežāk izmantotās iespējas gūt finansiālu atbalstu projektiem – programma “Socrates akcija Comenius” un programma “Jaunatne”. Viņa ir iesaistījusies abās programmās un saskaņā ar dažādiem projektiem bijusi Zviedrijā, Dānijā un Francijā.
Aizbraucot uz citu valsti, apskatoties, kāds dzīves un kultūras līmenis ir tur, un atgriežoties mājās, viņai nav mainījies viedoklis par Latviju. “Man šķiet, ka es varu adekvāti novērtēt savu pilsētu, skolu un valsti,” saka B.Pjalkovska. Taču viņa piekrīt, ka pēc piedalīšanās starptautiskos projektos var mainīties viedoklis par savu valsti. “Protams, ka mums daudz kas ir sliktāks nekā citur, bet to jau mēs zinām pirms braukšanas. Tuvākajās valstīs atšķirības nav tik krasas. Ja dotos uz kādu valsti, piemēram, Dienvideiropā, tad viennozīmīgi izjustu atšķirības, piemēram, apzinātos, ka pie mums ir sakoptāka vide. Ja skolēni aizbrauktu uz ASV, tad noteikti saprastu, ka mēs ēdam veselīgāk. Manuprāt, aizbraukšana uz citu valsti sniedz emocionālu iespēju novērtēt māju sajūtu.”
Iesaistoties projektos, skolotāja B.Pjalkovska gūst pieredzi un jaunus draugus. “Ir formālā un neformālā izglītība. Formāli bērnus izglīto skolās, savukārt neformāli izglīto visa dzīve, un projekti ir maziņa dzīve.” Viņa gūst pieredzi, pārbaudot sevi netradicionālās un neierastās situācijās, jo pat pie labākā plānojama nekad visu nevar paredzēt. Projekti sniedz viņai iespēju pārliecināties, vai uzskati par konkrētu valsti ir vai nav patiesi. “Mums visiem vairāk vai mazāk ir priekšstati, daudzi pat stereotipu līmenī. Man teica, ka visi zviedri ir vīzdegunīgi, bet, aizbraucot uz turieni, es pārliecinājos, ka tikai divas skolotājas no sešām ir tādas.” B.Pjalkovska atzīst, ka starp vērtīgākajām ir cilvēcisko attiecību pieredze, ko var gūt projektos. “Pēc katra projekta izanalizēju savu rīcību un nolemju, ko nākamreiz darīšu citādāk. Ikdienā tas ir grūtāk, savā ģimenē esmu tāda, kāda esmu, savukārt, komunicējot ar cilvēkiem projektos, ir vieglāk pārdomāt un kontrolēt savu uzvedību.”
Kā vēl vienu ieguvumu no piedalīšanās projektos viņa min jauniegūtos draugus. “Uz Ziemassvētkiem sūtām apsveikumus un aprakstām, kā klājas ģimenei.”
Projektos B.Pjalkovska iesaistās tāpēc, ka ir interesanti un gribas, lai notiek arī kaut kas citādāks. Viņai patīk piedalīties un iemācīties ko jaunu. Pēc katra realizēta projekta vēlme darboties paliek. Skolotāja stāsta, ka pēc pirmā realizētā projekta vēlējās, lai tas nepaliek tikai kā tāds unikāls gadījums, bet kļūst par sistēmu, lai katru gadu ģimnāzijas skolēni zina, ka ir projekts, kurā var piedalīties. Viņasprāt, tas ir izdevies, un šobrīd ģimnāzijā tiek realizēti vairāki interesanti projekti.
Projekts – tā ir uz papīra uzlikta ideja
Deviņdesmito gadu sākumā, kad A.Birkova pirmo reizi izdzirdējusi vārdu “projekts”, tas viņai bija tikpat savāds kā visiem pārējiem. Izrādot savu iniciatīvu, viņai laimējās iekļūt Britu padomes organizētajos projektos kā dalībniecei. “Tā bija man pirmā pieredze kā projektu dalībniecei. Briti man ir devuši pamatu turpmākai darbībai. Tā bija pamatīga skola, jau toreiz sapratu, ka projekti nav tikai braukšana ciemos vienam pie otra, bet gan kārtīgs, patstāvīgs darbs. Arī Lielbritāniju pirmo reizi apmeklēju, ņemot vērā projektu,” viņa stāsta.
A.Birkova saskaņā ar projektiem ir bijusi daudzās Eiropas valstīs – Lielbritānijā, Ziemeļīrijā, Zviedrijā, Nīderlandē, Spānijā, Ungārijā, Francijā un citās. Katrā valstī kaut ko ir ieguvusi kā dalībniece, vēlāk arī kā projektu vadītāja.
Viņasprāt, svarīgākais, ko sniedz projekti, ir iespēja mācīties pieņemt atšķirīgo. “Tas ir visu projektu pamats. Uzskatu, ka mums vēl joprojām ir jāmācās pieņemt dažādie viedokļi un no tiem rast kopsaucēju tālākai darbībai. Ja ir pieņemts vienots lēmums, tad, neskatoties uz to, kādi viedokļi ir bijuši iepriekš, jāpakļaujas šim lēmumam.”
Katrs projekts – tā ir saskarsme ar ļoti dažādiem cilvēkiem. “Mēs mēdzam teikt, ka cilvēkiem piemīt noteiktas iezīmes atkarībā no tā, kur viņi dzīvo, piemēram, Dienvideiropā vai Ziemeļeiropā. Projekti man ir mācījuši, ka nevajag vienmēr pieņemt klišejas. Manuprāt, mums ļoti pāri ir nodarījušas ziepju operas, jo mēs balstāmies uz stereotipiem, kas tajās tiek kultivēti.”
Lai gan katrs projekts prasa daudz laika un spēka, tomēr A.Birkova nepārstāj tos rakstīt un realizēt. “Man gribas, lai ikdienas rutīnai būtu klāt kāds asumiņš. Projekti padara dzīvi interesantāku. Ja es varu ar savu pieredzi, kas man ir gūta agrāk kā projekta dalībniecei, arī tagad vadīt projektus, tas ir liels ieguvums ne tikai man, bet arī dalībniekiem,” piebilst A.Birkova.
Viņa uzskata, ka negatīva projektu pieredze arī ir liela vērtība. “No pieredzes vienmēr esmu nedaudz uzmanīga projektos, kuros dalībnieki iesaistās pirmo reizi. Katram ir savi stereotipi par projektu, un, iesaistoties tajos, viņi balstās uz šiem stereotipiem. Es mēģinu izdibināt visu dalībnieku pieņēmumus par darbošanos projektos un nonākt pie viena kopsaucēja, tad ir mazāk pārpratumu un negatīvu emociju projekta laikā. Visbiežāk problēmas rodas cilvēcisko emociju dēļ, it īpaši, ja tas ir apmaiņas brauciens un cilvēks pirmo reizi iesaistās šādās aktivitātēs, tad nereti emocijas ņem virsroku,” stāsta A.Birkova.
“Dēms” dodas veidot jaunus kontaktus
Decembra sākumā trīs entuziasti no jauniešu kluba “Dēms” devās katrs uz savu valsti (Poliju, Čehiju un Slovēniju), lai piedalītos kontaktu veidošanas semināros, gūtu jaunus partnerus un idejas turpmākajiem projektiem, kā arī mainītos pieredzē.
Kārlis Ošs bija starp trijiem jauniešiem, kurš devās uz Poliju pārstāvēt jauniešu klubu “Dēms”. Puisis labprāt dalās ar saviem iespaidiem un viedokli par savu pirmo starptautisko projektu.
“Kad “Dēms” piedāvāja iespēju piedalīties šajā kontaktu veidošanas seminārā, es piekritu, jo man tas likās interesanti. Vēlējos pārbaudīt savas spējas, to, vai es varu godam pārstāvēt savas pilsētas jauniešu organizāciju, jo tas bija mans pirmais projekts,” stāsta Kārlis.
Viņš atzīst, ka šajā braucienā ir ieguvis neatsveramu pieredzi un jaunus draugus. Pieredzi strādāt ar projektiem, sadarboties ar ļoti atšķirīgiem cilvēkiem. Varējis pilnveidot arī savas angļu valodas zināšanas un apskatīt Poliju. “Pirmajā dienā man bija brīvs laiks, ko izmantoju lietderīgi, apskatot Varšavu. Tad arī sapratu, ka Latvija ir skaistāka un sakoptāka par Poliju,” stāsta Kārlis.
Ja būtu vēl kāda iespēja piedalīties līdzīgos projektos, Kārlis šo iespēju garām nelaistu. Projekts – tā ir lieliska iespēja jauniešiem gūt jaunu pieredzi un interesanti pavadīt laiku. Viņš uzskata, ka nevajag baidīties iesaistīties projektos. “Ir jāpiedalās, nav ko baidīties! Tas ir smags darbs uzrakstīt un realizēt projektu, bet tas ir tā vērts!”
