Gulbenē 25.janvārī man bija kārtojamas steidzamas lietas kādā iestādē. Tikko biju cēlusies no slimības gultas, jutos slikti, bet darīšanas pilsētā bija neatliekamas.
Gulbenē 25.janvārī man bija kārtojamas steidzamas lietas kādā iestādē. Tikko biju cēlusies no slimības gultas, jutos slikti, bet darīšanas pilsētā bija neatliekamas.
Kad izkāpu no transporta un gāju pa ielu, pēkšņi jutu, ka kļuvis pavisam slikti. Tas bija sirds vājums. Iegāju tuvākajā aptiekā, lūdzu validolu. Nebija. Teicu, ka man ir slikti ar sirdi, ģībiens nāk, ko lai daru? Tas bija sauciens tuksnesī. Atbildes – nekādas. Izgājusi no aptiekas, apsēdos uz kāpnēm, jutu – kļūst vēl sliktāk. Izejot ārā uz ielas, sapratu, ka nupat varu pakrist. Pacēlu skatienu augšup, ieraudzīju tuvumā vēl vienu aptieku. Devos turp. Atkal lūdzu validolu. Nebija. Aptiekas darbiniece vietā piedāvāja citas zāles, taču atteicos, jo es tās nepanesu. Tad viņa pasniedza man glāzi ūdens, lika apsēsties. Redzēja, ka labāk man nekļūst, iedeva vēl ūdeni ar sirdspilieniem. Teica, lai nesteidzos nekur, lai mierīgi pasēžu. Sajutu spēku sevī atgriežamies, todien paveicu visu, kas Gulbenē darāms, un laimīgi atgriezos mājās.
Pēc notikušā vēlos izteikt mīļu paldies Lejas aptiekas darbiniecei Ligitai par saprotošo attieksmi un palīdzību.
Ozolkalna iedzīvotājas Austras stāstīto pierakstījusi Diāna Odumiņa
