Bieži esmu domājusi, kad plīsīs pacietības mērs latvietim, kas strādā, bet pietiekamu atlīdzinājumu par savu darbu nesaņem.
Bieži esmu domājusi, kad plīsīs pacietības mērs latvietim, kas strādā, bet pietiekamu atlīdzinājumu par savu darbu nesaņem. Vienmēr licies, ka valdība iedzīvotāju nopūtas, atverot maku vai ielūkojoties kredītkartes kontā, nedzird. Ja dzird, tad nesaprot, ar kādu izmisumu tās paustas, nesaprot, kā tas ir – rēķināt katru santīmu, pārdomāt katru mazāko pirkumu. Vienmēr esmu domājusi, cik ilgi mēs tā dzīvosim – no algas līdz algai. Nē, kur nu! No algas līdz avansam, no avansa līdz algas dienai. Un dzīvojot atļauties pirkt vien pašu nepieciešamāko. Un tā mūsu dzīve sakārtojas no dienas uz dienu, kad samaksājam utopiskos komunālos maksājumus, pērkot pārtiku un domājot, vai pietiks daži lati, lai nopirku arī biļeti uz kādu izklaides pasākumu. Un kādu dienu mēs sabīstamies, ka būtībā dzīvojam tik pelēcīgi un drūmi. Tik norūpējušies. Gluži kā vāveres ritenī – skrienot, dzīvojot stresā, bet atlīdzību un atbilstošu novērtējumu par to arī neredzot. Man reizēm šķiet, ka mēs esam iesprostoti kādā realitātes šovā, kur visiem jāiztur ar minimāliem līdzekļiem, kur valda nežēlīgi izdzīvošanas noteikumi. Un ka šādam realitātes šovam ir skatītāji – vērotāji no malas, kuri dzīvo pašapmierinājumā, kas dažādu labu sagadīšanos, negodīgu rīcību un citu, arī godīgu rīcību vadīti, pelna pietiekami. Vismaz tik, lai nebūtu apnicīgi jākaukulē – pietiks līdz algai vai ne.
Ja valdība neredz citu veidu, kā kaut par kapeikas tiesu uzlabot savas valsts iedzīvotāju dzīvi, valdība konceptuāli vienojusies pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi no pašreizējiem 25 līdz 15 procentiem. Manuprāt, tā ir kā ielāpa šūšana uz ielāpa. Cik ilgi tas turēsies, grūti spriest. Bet, ja algas nav iespējams palielināt, tad samazinās nodokli. Sešas nedēļas Finanšu ministrijas vadībā vairāku ministriju pārstāvji strādās, lai piedāvātu konkrētus risinājumus šā lēmuma īstenošanai. Darba grupai būs jāpārrunā nodokļa samazinājums ar pašvaldībām, kuru budžetus tas skars vistiešāk, jo šobrīd pašvaldības saņem aptuveni 75 procentus no savā teritorijā deklarēto iedzīvotāju ienākuma nodokļa apjoma. Valdības vīri atzīst, ka tikai tā iespējams uzsākt ceļu uz sabiedrības labklājības pieaugumu un pastiprināt cīņu ar “aplokšņu algām”. Finanšu ministrija sagatavoja priekšlikumu pakāpeniski: jau ar 2007.gada 1.janvāri likmi paredzēts samazināt līdz 22 procentiem, ar 2008.gada 1.janvāri – līdz 19 procentiem, ar 2009.gada janvāri – līdz 15 procentiem.
Man tikai neskaidrs paliek viens jautājums… Vai darba devēji, kas visbiežāk ir realitātes šova skatītāju rindās, paši nesaprot, ka visgodīgākais veids būtu pašiem pārskatīt savu darbinieku algas un to aprēķina sistēmu, nevis likt darbiniekiem naivi cerēt, ka vismaz ienākuma nodokļa samazinājuma dēļ ledeņu vietā būs iespējams nopirkt arī šokolādes konfektes.
