1. Tas viss notika vienā dienā. Dāvis tagad viņā saulē sēž uz mākoņa malas un prāto, ka pie visa vainīgs ir… kaķis.
1. Tas viss notika vienā dienā. Dāvis tagad viņā saulē sēž uz mākoņa malas un prāto, ka pie visa vainīgs ir… kaķis. Ja ne viņš, Dāvis vēl staigātu pa šīs saules takām. Bet tagad nekā. Un arī te, debesīs, jālūko, lai melnais minka nepārskrien ceļu. Tad gaidāma nelaime… Vai tiešām viņš ir miris? Re, atkal tā melnā Mērija ir blakus, glaužas Dāvim pie rokas, laiza… Velns! Slapjums! Dāvis atver acis. Viņš guļ uz grīdas pats savā virtuvē. Slapjumā. Savās asinīs. Un nav neviena, kas palīdz. Viņš nevar pakliegt, nespēj saukt palīgā. Viņš palūkojas uz kājām, tās nekustas. Viņš skatās tālāk, redz dzīvokļa durvis. Tās ir pusvirus vaļā. Jau ilgi? Viņš dzird, kā kāpņu telpā staigā cilvēki, iet garām. Neviens neienāks?! Nevienam neliekas aizdomīgas šīs pusatvērtās durvis? Dāvim atkal “filma pārtrūka”, viņš atkal ir uz mākoņa malas. Blakus melnajai Mērijai, kas laiza viņam roku… Velns! Nekādi Dāvim netikt vaļā no viņas, arī še, arī debesīs. “Jā, Dāvi, nav tiesa par tām deviņām kaķa dzīvībām,” viņš piepeši dzird kādu sakām. Kas gan var runāt? Viņš paskatās… Mērija runā! Šie vārdi iesūrkstas viņam sirdī kā kaķa skrāpējums. Atkal tā Mērija! Viņš negrib, bet domas smacē nost… “Cik ir pulkstenis?” pajautā Dāvis. Varbūt pat sev jautā. Mērija atbild: “Pusnakts. Jau pāri 20 minūtes.” Ak, ja Dāvis varētu pagriezt laiku par 12 stundām un 20 minūtēm atpakaļ!
Pie loga pirmajā stāvā
Virtuvē. Pirmajā stāvā. Pie loga. Galds. Uz avīzes, kas šodien izlasīta no viena gala līdz otram, Dāvis uzlika vēl neatvērtu metāla bundžu. Lai tiktu pie ķilavām, kas ir tajā, viņš iecirta metālā nazi. Precīzi iecirta, ar ierastu kustību. Taču atvērt neizdevās bez ķēpāšanās, šķidrums notecēja uz avīzes. Pazīstama, sāļa smarža. Vecajam mute piepildījās ar siekalām. Taču viņš nesteidzās. Vēl paņēma turpat blakus uz virtuves galda nolikto rupjmaizes ķieģelīti un ar to pašu siļķaino nazi nogrieza riecienu, nolika blakus atvērtajai bundžai uz avīzes. Dāvis pieliecās, jo uzmanību piesaistīja precību jeb iepazīšanās sludinājums. Viņš lasīja:
“Vientuļa pensionāre saulainam dzīves rudenim meklē vīrieti vecumā no 50 līdz 68 gadiem bez kaitīgiem ieradumiem. Manas intereses: mīlu no rītiem ilgāk pagulēt, patīk, ka vīrietis gultā pasniedz kafiju, man mājās ir kaķene Mērija, tāpēc svarīgi, lai arī mans vīrietis mīlētu dzīvniekus. Esmu 54 gadus jauna blondīne ar krāsotām lūpām, lakotiem nagiem, nēsāju minisvārkus, man ir zilas acis, un es sveru 63 kilogramus, mans krūšu apkārtmērs – 105 centimetri, viduklis – 69 centimetri, gurnu apkārtmērs – 101 centimetrs. Esmu vingra, protu špagatu.” Sludinājuma beigās bija telefona numurs, pa kuru jāzvanot tiem, kas vēlas iepazīties ar šo dāmu.
“Hmm..” nokrekšķināja Dāvis. “Galīgi dulla Bārbija. Vellene! Šitādi ķermeņa parametri un vingrums paziedējušai Bārbijai,” tā nodomāja Dāvis. Taču, pirms ķerties pie pusdienu maltītes, viņš avīzei noplēsa sludinājuma daļu, ķilavu bundža sasvērās, un teksts par daiļo “dievieti” bija slacīts ar tumīgo zivjūdeni. Vīrs nolamājās un noplēsto avīzes gabaliņu iemeta atkritumu spainī.
Tad viņš beidzot iekodās rupjmaizes šķēlē un ar dakšu sāka bakstīt ķilavu bundžā. Dāvis visu darīja lēni, apdomīgi. Bez steigas. Nav jau kur steigties. Diena ir gara. Dāvis kā parasti ir cēlies sešos no rīta.
Nav, kas modina, nav vajadzības celties, bet ir pieradums. Agrāk modināja sieva Melita. Nu jau 15 gadus nemodina. Melita ir kapsētā. Bet Dāvis joprojām staigā pa zemi pēc ierastā – cīruļa – pulksteņa. 66 gadus vecais vīrietis visu mūžu bijis dzelzceļa mašīnists. Iemācījies celties līdz ar pirmajiem rīta gaiļiem un gulēt iet tūlīt pēc vakara ziņu noskatīšanās televīzijā. Vēlākais pulksten 21.30 Dāvis vienmēr jau ir gultā. Tagad – tikai vēl 12.stunda. Dāvis noņēma brilles, nolika blakus ķilavu bundžai, noglauda papliko galvvidu ar miklu roku un tad ar otru roku beidzot bija sāļajā duļķūdenī sataustījis pirmo ķilavu. Viņš plaši atvēra muti. Un tā tuvojās rokā paceltajai dakšai ar glumu zivs asti galā.
