Jogā ir tāds vingrinājums – “kā kļūt par eņģeli”. Tā ir meditācija. Izskatās amizanti.
Jogā ir tāds vingrinājums – “kā kļūt par eņģeli”. Tā ir meditācija. Izskatās amizanti.
Cilvēks sēž uz grīdas. Acis ir aizvēris. Plikšķina gaisu. Vispirms ar vienu, tad ar otru roku kā ar spārniem. Roku kustina plecā ar ātrumu – 30 reizes minūtē. Elpo lēni un dziļi. Ieelpo caur degunu, izelpo caur muti. Tā – līdz sešām minūtēm. Tad apļo plecus aptuveni divas minūtes, un tad rokas (spārnus) tur līdzsvarā aptuveni piecas minūtes. Pēc tam ritmiski ar plaukstām sit pa grīdu aptuveni sešas minūtes. Tā dabū vaļā to sienu, kas ir starp cilvēku un viņa sargeņģeli? To visu dara, neatverot acis. Vai iztēlē jāierauga eņģelis? Cilvēks pats kļūst par eņģeli! Un tad uz 20 sekundēm jāaiztur elpa… Tā reizes divas. Pēc tam cilvēks jūtas tā, it kā būtu ilgi un smagi strādājis. Tāpēc vajag aptuveni divas minūtes, lai atgūtos, lai atvērtu acis un atgrieztos uz… zemes. Šajā laikā cilvēkam atkal jāsajūt savs fiziskais ķermenis, vēlams parunāties ar kādu… Jogas skolotāji saka, cilvēki, kas regulāri pilda šo vingrinājumu, ir kļuvuši par pilntiesīgiem eņģeļiem. Sākumā tas var būt mazliet sāpīgi, jo ķermenis tiek pārveidots. Pārvarēt šo posmu palīdz dziļā elpošana.
Astrologs Vladimirs Hermanis uzskata, ka mums katram ir savs sargeņģelis. Taču no cilvēka paša ir atkarīga tā klātbūtne. “Cik labi mēs katrs sargājam savu eņģeli?” vaicā Vladimirs. Katram cilvēkam personiskajā kosmogrammā (horoskopā) astrologs skaidri varot redzēt, kurā “mājvietā” atrodas viņa eņģelis. Tātad šajā jomā (par kuru atbild konkrētā “mājvieta”) cilvēku gaida īpaša veiksme, piemēram, vienam sargeņģelis mīt intīmo attiecību mājvietā, citam – draudzības mājvietā, vēl citam – darbā… Eņģelis – tas ir Baltais Mēness. Savukārt cilvēka Ahilleja papēdis (problēma, sāpe) ir Melnais Mēness, kas arī mitinās kādā konkrētā “mājvietā”.
Vladimirs uzskata, ka ir jāsargā vienam otru – cilvēkam eņģeli un eņģelim cilvēku. Tā ir mijiedarbība. Saikne ir tikai un vienīgi garīgā. Tā ir lūgšana. Ja cilvēks apzina, tic, uzrunā eņģeli sevī, tad viņš atbild. “Ja cilvēks ir materiālists, ja viņš netic augstākam spēkam, vai eņģelis viņu sargās? Ai, tas ir viņa paša ziņā. Taču garantiju nav,” saka astrologs. Viņš domā, ka ticība eņģelim ir kristīga cilvēka pasaules redzējuma sastāvdaļa. Cilvēks bez ticības ir kā aklais bez pavadoņa.
Kristītie cilvēki – katoļi, pareizticīgie – zina savu otro (garīgo) jeb sava eņģeļa vārdu. Un var svinēt vārdadienu savam Sargeņģelim. Sev! Savai iekšējai būtībai. Savai labākajai daļai. “Esmu Vladimirs. Mana vārdadiena ir 8.decembrī un… 28.jūlijā pēc pareizticīgo kalendāra, jo šī ir Svētā Vladimira dzimšanas diena,” saka astrologs. Viņš skaidro, ka viņam faktiski nav otra vārda, jo mācītāja piešķirtais, kristot viņu, ir identisks tam, ko piedzimstot ir devusi māte un tēvs. Pareizticīgo mācītājs vienmēr piemeklējot cilvēkam otro vārdu tieši pēc šāda principa – lai abi vārdi būtu viens vesels jeb pēc iespējas tuvāki, līdzīgi, piemēram, Klāvam noteikti kā otrais vārds derēšot Nikolajs, Lilijai – Lidija.
Zināt savu garīgo vārdu – tas nozīmē būt tuvāk savam sargeņģelim. “Garīgajā pasaulē ir eņģeļi. Tā ir cita realitāte. Vai eņģeļi arī guļ, sapņo? Nē, tiem viss ir citādāk. Cita eksistences jēga. Kāpēc cilvēki ir pasaulē? Lai vairotu eņģeļu saimi. Katram būtu jādzīvo tā, lai pēc nāves iegūtu tiesības kļūt par eņģeli. Vai mēs tā dzīvojam? Aptverat, kāda atbildība ir mums katram?! Bet mēs te spēlējamies smiltiņās kā mazi bērni, ņemam viens otram nost rotaļlietas. Tās mainās līdz ar nodzīvoto gadu skaitu,” prāto un smaida Vladimirs.
Mēs zīmējam eņģeļiem spārnus, mēs iedomājamies viņus lidojam. Patiesībā neviens tā īsti nezina, kāds izskatās eņģelis, kā viņš pārvietojas laikā un telpā. Mēs spriežam no sava skata viedokļa, no materiālās pasaules viedokļa.
“Mēs iedomājamies eņģeli un redzam tādu, kādu esam gatavi to ieraudzīt. Varbūt eņģelis ir tas, kas uzmin mūsu priekšstatus un parādās mums atbilstoši šiem priekšstatiem? Ir cilvēki, kas savas dzīves laikā ar eņģeļiem sastopas vairākas reizes. Viņi domā, ka ir redzējuši tos… Kā ir patiesībā, to mēs nezinām. Starp mums ir arī tādi, kam nav nekādas nojausmas par eņģeļiem. Lai ieraudzītu, ir tiem jātic. Cieši jātic. Un tas ir labi,” saka Vladimirs.
Viņš ir pārliecināts, ka sargeņģelis nekad cilvēkam nevēlēs ļaunu, nekad neko nenoskaudīs. Katra slimība – tā ir iespēja kaut ko pārdomāt, apzināt savā dzīve, tā ir iespēja mainīties. Garīgi mainīties!
