Man bija gandrīz mēnesis laika, lai ne tikai uzlabotu veselību, bet arī izlasītu daudz interesantu un vērtīgu grāmatu.
Man bija gandrīz mēnesis laika, lai ne tikai uzlabotu veselību, bet arī izlasītu daudz interesantu un vērtīgu grāmatu, vērotu ziemas olimpiādi Turīnā, kā arī iepazītos ar dažādiem cilvēkiem, ieklausītos viņu uzskatos, justu līdzi dzīves likstām un gadu desmitos veidotai, nemainīgai pārliecībai.
Ar kādu sievieti nesteidzīgi runājam, cik viegli vai grūti ir izaudzināt un izskolot septiņus bērnus, kāpēc ne tikai darbu, bet arī mīlestību daži no viņiem ir raduši nevis Latvijā, bet ārzemēs, kā dzīve laukos un to bieži vien pavadošais bezdarbs liek izvēlēties vieglāko – problēmu aizmirstību rast alkohola pudelē. Vēl kāda cita sieviete stāsta, cik viegli dzīvot ir tad, ja paļaujies uz Dievu, jo šī paļaušanās neatbrīvo no problēmām, bet no satraukuma par problēmu veiksmīgu vai arī ne tik veiksmīgu risinājumu.
Aizdomājos, cik dažādas ir cilvēku dzīves spēles. Tās, kuras neviens mums nenosaka, kuras izvēlamies spēlēt paši, piemēram, daudzbērnu māte, stāstot par ģimeni, patiesībā atklāj savu un vīra attiecību spēli, kurā vienmēr uzvar tas, kurš labāk zina, ievēro un izkopj spēles noteikumus. Pēc televīzijā skatītas kārtējās amerikāņu filmas saprotu, ka tajās tēlotā labsirdība nemaz nelīdzinās tai labsirdībai, ko vēlamies sastapt, jo tajā pašā laikā tiek nogalināts cits. Domāju, cik reti mēs, cilvēki, kaut ko darām no visas sirds un dvēseles: strādājam, mīlam, arī ciešam. Visbiežāk mēs spēlējam kārtējo spēli, īstās dzīves vietā izvēloties dzīves spēli. Nerodu atbildi, kāpēc spēles vietā nedomājam par dzīves jēgu? Kāpēc ievērojama sabiedrības daļa spēlē bagātību, tēlo visvarenos, pērkot citus, pārdodot godaprātu un nedomājot, ka aiz šīs sabiedrības daļas zārkiem neviens naudas seifus nenesīs. Vai tiešām ar spēli ir piesūkusies visa mūsu dzīve? Vai esat pamanījuši, ka, ienīzdami paši sevi, apskaužam stiprākos un pat tad, kad spēki ir galā, cenšamies nospēlēt paši savu nozīmīgumu, dvēseles dziļumos apzinādamies, ka mūsu spēle ir pilna melīguma. Mēs baidāmies vienmēr būt patiesi. Pat tad, kad mierinām savu tuvāko, no viņa ciešanām gūstam dziļu prieku, jo mierinājums taču vajadzīgs tuviniekam, nevis mums. Kļūst skumji tad, ja saprotam, ka spēlējam arī mīlestību, to lielo, vienīgo, kuru alkstam, pēc kuras tiecamies. Apskaujot mīļoto cilvēku, esiet godīgi – atzīstieties – vai jūsu mīlestība ir patiesa vai tikai kārtējā spēlētā! Lai kā mēs to gribētu atzīt vai ne, vienmēr paliek kāds melīguma pavediens, kas liek spēlēt šīs spēles – tikumības, vienlīdzības, taisnīguma, cietsirdības un mīlestības spēles. Varbūt vainīga ir garlaicība, tā garlaicība, kurai nav spēles izjūtu.
