2. Šajā kustībā, kad tā vēl bija pusceļā, Dāvis sastinga, izdzirdot aiz loga mežonīgu kņadu.
2.
Šajā kustībā, kad tā vēl bija pusceļā, Dāvis sastinga, izdzirdot aiz loga mežonīgu kņadu. Viņš pameta skatienu pa logu – divi suņi tur kaut ko sniegā plosīja. Dāvis jau gribēja turpināt maltīti, kad sadzirdēja tādu kā kaķa ņaudēšanu. Viņš paskatījās atkal. Minka!
Asiņainā Mērija suņu nagos
Suņi mīcīja minku. Žēlums lika sirdij sarauties. Bet tad Dāvis pamanīja, ka tā taču kaimiņu kaķene – no otrā stāva dzīvokļa. Kaķene, ar kuru (jeb ar viņas saimnieci Regīnu) Dāvis karoja jau gadu. Pat bija gājis uz komunālo saimniecību sūdzēties par to, ka daudzdzīvokļu mājā nav kārtības. Staigā te, saproties, kaķis pa kāpņu telpu, galīgi nepieskatīts – piečurā, piekakā! Kad Dāvis aizrādīja dzīvnieka saimniecei, viņa tikai smaidīja, Dāvim acīs skatoties, paķēra rokās Mēriju, kā sargādama, un, glāstot spožo kažociņu, teica: “Ak, tu, mana labā, mīļā. Ļauns onkulis grib tev nodarīt pāri, meitenīt, uzmanies.” Tik koķeti to pateica Regīna, ka Dāvim nelabi sametās. Nu divas palaistuves – Regīna un tā viņas kaķene, tā melnā bestija, tā Mērija! Cik reižu Dāvis nebija konstatējis, ja Mērija pinas pa kājām gaitenī, ja pārskrien pāri ceļam, viņam todien neveiksies. Tad naudas maks mājās aizmirsies, kad veikalā jāmaksā par maizi. Tad brillēm kājiņa nolūst. Tad iznāk strīds alus bārā par to, kurš kuram izmaksās. Dāvis pat bija lūdzis komunālajam dienestam, sak, lai saķer to Mēriju slazdā kā tādu žurku. Lai liek Regīnai izpirkt savu mīluli, bet, ja viņa to nedara, lai slaktē nost! Dienestā atteicās. Lūk, esot zināma konkrēta saimniece, vajagot pašiem mājas iedzīvotājiem pāraudzināt kaimiņieni. Kā šo pāraudzināsi? Dāma pusmūžā, bet dikti apsviedīga. Mēdz aizbraukt pie radiem, pie draugiem, Mārija tikmēr klīst kā vilks pa pagalmu, pa kāpņu telpu. Tiesa, pie dzīvokļa durvīm saimniece kaķim vienmēr atstāj divas prāvas bļodas – ar ūdeni un ar sauso barību kaķiem.
Kamēr Dāvis tā pārdomāja dzīvi un to, cik ļoti viņu ir aizvainojušas Regīna un Mērija, pagalmā no kaķa pāri bija palikusi slapja vieta. Te ieklejojušie suņi minci bija nokoduši un tagad plosīja, dalīja gabalos. Pat gribēdams Dāvis neko vairs nevarēja līdzēt. Pēkšņi viņam pa galvu iesita kā ar elektrību. Dāvis metās pie miskastes un izvilka no tās noplēsto avīzes gabalu. Viņš lasīja: “… kaķene Mērija…” Vai dieniņās! Iepazīšanās sludinājumu taču ir ievietojusi Regīna! Nu ja, viņai taču ir… bija kaķene Mērija. Dāvis tvēra pēc mobilā tālruņa, uzspieda sludinājumā norādīto numuru. “Hallo!” Regīnas balss atsaucās, Dāvis pazina šo balsi. “Regīna, te…” ieminējās viņš. Otrā galā bija apstiprinājums, Regīna klausoties. Dāvis gribēja pateikt par Mēriju. Taču nespēja. Viņš to pārtrauca. Žēl. Varbūt viņam kaut kas arī būtu sanācis ar Regīnu. Tagad gan vairs nekā nebūs. Nekā.
Vīru saruna alus bārā
Bija trešā pēcpusdienas stunda, kad Dāvis izgāja no mājām, viņš brīdi piestāja pie asiņainās peļķes pagalmā. Tur no Mērijas pāri nebija palicis gandrīz nekas, tikai – divi ragi, četri stabi un stabulīte pakaļā. Atmini manu mīklu, kas tas ir? Neviens neatminēs. Līķis tas ir. Dāvis gāja uz alus bāru – turpat blakus aiz mājas stūra. Viņš parasti piektdienās to mēdza apmeklēt. Sevišķi jau tad, ja bija ietaupījumi no pensijas. Šoreiz bija. Atverot bāra durvis, viņš jau māja vecajai kompānijai – Jurčikam un Genai. Viņi parasti te bija. Ne tikai piektdienas pēcpusdienā, viņi te pavadīja laiku daudz biežāk nekā Dāvis.
