3. “Dāvi, veco zēn, nāc pie puikām,” jau šļupstēdams brēca Jurčiks.
3.
“Dāvi, veco zēn, nāc pie puikām,” jau šļupstēdams brēca Jurčiks.
Dāvis noškurinājās. Viņš nebija vēl dzēris, viņš vēl juta, kā te smird, viņš vēl spēja kritiski domāt. Nekas, iesils dūša, iesils prāts… Dāvis paņēma “kokteili”alu ar šņabi. Pielika pie lūpām un vienā rāvienā izdzēra sausu. Vēl vienu kausu. Vēl. Izpirka arī draugiem. Dāvim līdzi bija daudz naudas – 60 lati. Kompānijas acīs viņš šodien bija īsts miljonārs!
“Paklau, Dāvi, mēs te risinām svarīgu sarunu. Mums te notiek domu apmaiņa. Gribi piedalīties arī tu?” jautāja Gena un miglaini lūkojās Dāvim acīs. Kāpēc ne, viņš, protams, vienmēr ir atvērts diskusijai. Jurčiks pārņēma virsvadību sarunā: “Iedomājies, ka tev ir pazudis kāds kaimiņš. Tu neredzi viņu. Kurā brīdī tas tevi sāks uztraukt? Kad iesi pārbaudīt, vai šis mājās, kad ziņosi policijai?”
Dāvis aizdomājās. Un sāka stāstīt. Lēni un prātīgi stāstīja. Par to, ka viņam ir tāda kaimiņiene Regīna. Ka viņa mēdz pazust. Tas viņu neuztraucot itin nemaz. Lai gan uztraucot gan, kur viņa, padauza, vazājas. Dāvim esot aizdomas, ka viņa piepelnoties ar prostitūciju. Veči nosmējās. Sak, pilnīgi varot būt. Jo tādu bābu esot pilna pasaule! Dāvis turpināja runāt. Viņš stāstīja par Regīnas kaķeni Mēriju. Par viņa naidu pret šo melno četrkājaino radījumu un par to kā pagalmā ieklaiņojušie suņi Dāvja acu priekšā šo problēmu sāka risināt – plosīt minci. “Un ko tu, meties glābt kaķi?” jautāja Gena. “Nē,” stāstīja Dāvis, “kaķis, protams, nav vainīgs. Saimniece Regīna ir vainīga. Es gribēju… Es domāju, ka varbūt vajadzētu glābt Mēriju, bet… tad es padomāju, ka nekas nemainīsies, viss turpināsies vecajās sliedēs. Kaķis atkal koridorā gānīsies, un Regīna par maniem aizrādījumiem tikai smiesies un glāstīs to pretīgo kaķeni. Es…” Piepeši sarunu pavadošā alus kausu šķindēšana apklusa. Puiši prasīja, lai Dāvis viņiem atkal izpērk, viņš atteicās. Pie galdiņa bija klusums. Likās, ka Genas un Jurčika skatieni bija pat uz brīdi noskaidrojušies. Alkahola trūkums organismā padarīja puišus agresīvus.
“Kaķis aizbēga pats?” konkrēti un tieši iejautājās Jurčiks. “Nē, suņi tika ar viņu galā, viņi atrisināja visas mūsu mājas 12 dzīvokļu iemītnieku problēmu, ar kuru mēs paši nespējām tikt galā,” atbildēja Dāvis. Un tad viņš redzēja… kā asinīm pieplūst Jurčika un Genas acis, kā viņi kļūst līdzīgi tiem diviem suņiem pagalmā, kas saplosīja Mēriju. Viņi sāka grūstīt Dāvi, apsaukāt par ķēmu, par mīksto, par maitu… Viņi apčamdīja Dāvja kabatas, vilka laukā naudas maku. Dāvis pretojās. Drīz vien alus bāra apkalpotāja izdzina vīrus uz ielas, un kautiņš turpinājās tur tik ilgi, kamēr “draugi” Dāvim maku bija atņēmuši. Tad vīri vilka Dāvi aiz mājas stūra, kur neviens neredzētu asiņaino “maisu”. Promejot, Jurčiks un Gena vēl atvadām iespēra labi pamatīgi pa gulošo. Dāvis juta, ka kauli krakšķ. Veči vairs neteica ne vārda, klusējot viņi pazuda kopā ar visu Dāvja pensiju. Viņš zaudēja samaņu, bet, kad atjēdzās, ārā jau bija tumsa. Kā nemaņā viņam šķita, ka pa šo laiku garām nevarīgi gulošajam Dāvim pagājuši vai puspilsētas ļaužu. Un neviens nepienāca, nepadeva roku, nepalīdzēja piecelties, nepajautāja, vai kas notices, vai nevajag palīdzēt. Viņš apjauta debespuses un sāka rāpot uz mājām. Sniga. Un asiņainās sliedes drīz kļuva baltas. Ticis līdz dzīvokļa durvīm, Dāvis saņēmās, piecēlās kājās, atdarīja slēdzeni un, durvis nespēdams aiz sevis aizvērt, aizklunkurēja līdz virtuvei. Tur viņš nokrita un palika. Tikai juta, kā mājas gaitenī staigā cilvēki. Iet un iet garām. Neviens neapstājas, neienāk, neglābj…
Nobeigums
Viņš atvēra acis. Viss bija balts. Debesīs? Nē, smaržoja pēc slimnīcas. Viņš bija palātā. Dāvja pierei pieskārās kaut kas silts. Viņš pagrieza galvu uz to pusi. Regīna… Viņa bija blakus, ar apelsīnu saini klēpī. Patiešām Barbija ar parametriem 105-69-101 centimetru. Zilas acis, blonda, lūpas… “Man ļoti žēl, ka Mērija…” iesāka Dāvis. “Nevajag, es zinu. Neko vairs nevar labot,” teica Regīna un piebilda, “veseļojieties. Es pieskatīšu jūsu dzīvokli, kamēr būsiet slimnīcā.”
Regīna jau gāja projām, kad pagriezās un teica: “Varat teikt paldies Mērijai, ka esat dzīvs. Es vakar vakarā gāju lamāties ar jums par to, ka droši vien pa virtuves logu redzējāt, kā manu kaķīti saplosa suņi un neko nedarījāt, lai viņu glābtu. Tā es ieraudzīju virtuvē guļam jūs. Es izsaucu “ātros”.”
Dāvis juta – sirds kāpj ārā pa muti. Viņam jāpateicas Mērijai?! Velna Mērija! Šitā ieriebt! Šitā… Dāvis zināja, kad iznāks no slimnīcas, viņš Regīnai uzdāvinās kaķēnu. Melnu. Kaķenīti.
