Daudzi Gulbenes pilsētas un rajona iedzīvotāji iecienījuši nelielo saldumu veikalu “Laima”, bet tikai retais zina, ka jau mēnesi tas ir gulbeniešu Birutas un Viļņa Lociku privātais bizness.
Daudzi Gulbenes pilsētas un rajona iedzīvotāji iecienījuši nelielo saldumu veikalu “Laima”, bet tikai retais zina, ka jau mēnesi tas ir gulbeniešu Birutas un Viļņa Lociku privātais bizness.
Uzņēmumu vada Biruta, tāpēc ar viņu runājam par to, ka arī 50 gadu vecumā cilvēkiem nevajag baidīties patstāvīgi uzsākt kaut ko jaunu.
– Zinu, ka tava specialitāte nav saistīta ar tirdzniecību.
– Esmu diplomēta aušanas meistare – māksliniece. Pēc profesijas ieguves saņēmu nosūtījumu darbā uz Gulbenes sadzīves pakalpojumu kombināta mākslinieciskās aušanas cehu, kur nostrādāju gandrīz 20 gadus. Pēc dēla Laura piedzimšanas sākās kombināta pakāpeniska likvidēšana, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk.
Radās ierosme Gulbenē izveidot akciju sabiedrības “Laima” saldumu firmas veikalu. Tikāmies ar firmas vadību un guvām atsaucību. Uz to mani lielā mērā pamudināja dzīvesbiedrs Vilnis. Akciju sabiedrības pakļautībā strādājām līdz 2003. gadam, kad izveidojās jauns formējums SIA “Saldumu tirdzniecība”, kas vairāk sliecās nevis uz firmas veikala statusa saglabāšanu, bet vēlmi piemēroties lielveikaliem. Mani tas īpaši neapmierināja.
– Kāpēc?
– Gribēju arī turpmāk saglabāt mazam provinces veikaliņam raksturīgo noskaņu. Sākot līdzināties lielveikaliem, tas nebūs iespējams. Nevarēju un negribēju pat iedomāties, ka veikals varētu beigt pastāvēt.
– Vai šīs izjūtas nav uzskatāmas par pirmo soli pretim privātajam biznesam?
– Iespējams. Uzskatu, ka Vilnis man uzdāvināja šo veikalu, sakot, ka tagad man pašai būs savs bizness, kurā noteikumus diktēšu es. Domāju, cik tā ir patīkama dāvana sievietei 50 gadu vecumā, lai viņai būtu ne tikai darbs, bet arī iespēja dzīvē uzsākt kaut ko jaunu.
– Tas ir viegli vai grūti?
– Uzskatu, ka arī tādā vecumā viss ir iespējams, īpaši, ja blakām ir cilvēks, uz kuru vari paļauties, zinot, ka viņš jebkurā gadījumā palīdzēs. Vilnis tāds ir, tāpēc jūtos droša.
Pirmās desmit dienas pēc veikala atvēršanas jau citā statusā abas ar pārdevēju Viju Pūteli jutāmies kā svētkos, jo nemitīgi atradāmies cilvēku labvēlības ietekmē. Pazīstami un nepazīstami ļaudis neskopojās ar labiem vārdiem un novēlējumiem par to, ka veikals turpina dzīvot, jo daudzi bija nobažījušies par tā pastāvēšanu. Katru dienu darbā ierodamies kā uz svētkiem.
– Kādas ir tavas biznesa sievietes šodienas izjūtas?
– Atklāti sakot, vēl īsti neesmu iejutusies biznesa sievietes lomā, pagaidām man to vēl ir grūti pieņemt. Laikam esmu vecā kaluma cilvēks, kam vajadzīgs laiks, lai pierastu pie visa jaunā. Tas, ka tagad visu izlemju pati, manī rada brīvības sajūtu. Varu plānot savu laiku, noteikt preču cenas, dažādot to sortimentu, izvēlēties sadarbības partnerus. Šobrīd aktīvi mēģinu izprast pircēju vēlmes, lai neaprobežotos tikai ar viena veida saldumiem. Preču klāstā pamazām iepludinām arī citās valstīs ražotos saldumus. Ja tos pirks, labi, ja ne – meklēsim citu piedāvājumu, kāds Gulbenē vēl nav bijis, lai gan apzinos, tas nenāksies viegli.
– Tagad tu esi tiešā priekšniece arī pārdevējai Vijai?
– Tā iznāk, bet mums ir vairāk ģimeniskas nekā darba attiecības. Daudzi saka, tas traucējot, bet tik mazā kolektīvā, kāds esam mēs, ir ļoti labi, ka varu uzticēties un paļauties uz Viju. Viņu iemīlējuši arī veikala apmeklētāji, jo pārdevējas talants Vijai ir ielikts jau gēnos.
– Vai ilgi izsvēri visus par un pret, pirms sāki nodarboties ar ģimenes biznesu?
– Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tieši Vilnis bija tas, kurš baidījās, kā tiksim galā ar finansēm, kas ir atkarīgas no tā, cik daudz pircēju iepērkas veikalā. Pirmais darba mēnesis liecina, ka esam rīkojušies pareizi. Pat naktīs es guļu mierīgāk nekā agrāk, kad nemitīgi vajadzēja atskaitīties, kāpēc nav izpildīts preču realizācijas plāns, izpirktas tortes un tamlīdzīgi. Nemitīgi atrados jautājumu un aizrādījumu krustugunīs, neziņā, kādi pārmetumi atkal sagaidīs, ierodoties darbā. Tagad zinu, ja kaut ko neesmu izdarījusi, pati vainīga.
– Tu pārdzīvo aizrādījumus?
– Ļoti pārdzīvoju, īpaši tad, ja tie ir nepamatoti. Arī Vilnis neskaitāmas reizes atgādināja, kas mani sagaida, uzsākot savu biznesu. Bildu, ka apzinos, ka par visu būšu atbildīga pati. Būtībā šādam likteņa pavērsienam iekšēji gatavojos vismaz piecus gadus, jo priekšnieku prasības nemitīgi pieauga, bet, atsakoties no sākotnējās saldumu vairumtirdzniecības, mums nebija pa spēkam palielināt preču apgrozījumu. Saņēmām ieteikumu beigt saldumu veikala darbību, bet centāmies turēties. Izšķirošo lēmumu pieņemt palīdzēja nepamatotie aizvainojumi. Pirms tam vairākus vakarus mājās teicu, Dieviņ, kā liksi, tā notiks. Tā nu ir noticis.
– Kā meita un dēls vērtē mammas uzņēmību?
– Viņiem pašiem savas rūpes, protams, atbrauca, visu apskatījās un mūs apsveica. Lauris savos 20 gados, ienācis veikalā, izbrīnīts jautāja: “Un tas viss tagad ir mūsu?” Laikam arī viņam tāpat kā man ir grūti noticēt, ka esam veikala saimnieki. Vilnim kā jau vīrietim mana nodarbe tagad šķiet it kā vairāk samīļojama un pasargājama, lai gan viņš ir saistīts ar daudz vīrišķīgāku biznesu – automašīnām.
– Tu tagad vairāk plāno ikdienā darāmo?
– Noteikti visu pārdomāju. Visvairāk to, kam un kādi rēķini maksājami, kādas preces atvedamas un tamlīdzīgi. Ja jāpieņem kāds lēmums, tad to pārrunāju ar vīru, dažkārt pat nonākam līdz strīdiem, lai rastu kopēju taisnību. Lai kā arī mums abiem gribētos, ne vienmēr izdodas darba problēmas neienest ģimenē, lai gan tagad, kad apzināmies, ka visu esam sākuši pareizi, par tām runājam salīdzinoši mazāk.
– Tavuprāt, kas biznesā ir pārāki, – vīrieši vai sievietes?
– Manuprāt, tas ir atkarīgs no rakstura, jo ir dažādi vīrieši un dažādas sievietes, tāpēc nav viennozīmīgas atbildes. Saldumu biznesā droši vien noteicošā loma tomēr pieder sievietēm. Vilnis man var dot norādījumus naudas lietās un tamlīdzīgi, bet preču dažādību un izkārtojumu plauktos noteikti labāk izjūtu es kā sieviete.
– Jūties pašpārliecinātāka?
– Pagaidām noteikti ne. Nezinu, vai vispār kādreiz kļūšu ļoti pašpārliecināta, jo manī ir iesēdies vienlīdzības princips, nekad neesmu spējusi sevi strikti nostādīt kā priekšnieci. Uzskatu, ka daudz var panākt, arī netēlojot nepieejamu priekšnieci. Galvenais ir saprast otru cilvēku un attiecībās ievērot cilvēcības principu. Tiesa, neliela pašapziņas deva tomēr ir, jo esmu pierādījusi tiem, kas neticēja, ka veikals spēj pastāvēt.
– Tu gribētu, lai arī bērniem būtu pašiem savs bizness?
– Pagaidām neesmu par to domājusi. Ja viņi to vēlēsies, ja viņiem tas patiks, kāpēc ne? Mums ar vīru ir jādomā arī par to, kas turpinās mūsu biznesu, kad paši to nespēsim. Vai meita Andra, kas ir banku speciāliste, gribēs strādāt Gulbenē? Šobrīd pārdomu laiks ir arī dēlam Laurim. Uzskatu, ka konkrēts lēmums par vecāku biznesa turpināšanu pieder tālākai nākotnei, jo pati tikko esmu sākusi iepazīt dāvanu, ko dzīvē saņem ne katra sieviete. Man šī dāvana ir izdzīvošanai, nevis peļņas ieguvei.
