Stāsts turpinājumos. 2. Sākumā katrs vakars bija kā piedzīvojums – Ilvars steidzās Zandu apburt vēl un vēl. Viena kafejnīca, tad otra, naktsbārs un restorāns. Ziedi, vīns un dāvanas. Tuvāki un tālāki izbraukumi.
Stāsts turpinājumos. 2.
Sākumā katrs vakars bija kā piedzīvojums – Ilvars steidzās Zandu apburt vēl un vēl. Viena kafejnīca, tad otra, naktsbārs un restorāns. Ziedi, vīns un dāvanas. Tuvāki un tālāki izbraukumi. Zanda pat nenojauta, cik naudas izslīdēja caur Ilvara pirkstiem, bet vai gan tas bija svarīgi? Viņš deva no sirds, katru reizi apliecinādams savu mīlestību. Un Zandai patika ņemt – arī ar mīlestību. Kāpēc gan ne? Cik bija zināms, Ilvara bizness turējās stabili, un šķita – visi zobratiņi to nevainojami virza uz priekšu.
Ilvaram patika dāvināt un pārsteigt, neskopoties ar dzeramnaudām un komplimentiem. Viņam bija svarīgi apzināties, ka viņš var nopirkt visu, ko vēlas – Zandai greznas kleitas un zelta gredzenus, Zandai burbuļvannu un trenažieri, Zandai ūdens motociklu un jaunu mašīnu. Viņa pielūgsme jau bija rēķināma skaitļos ar vairāk nekā četrām nullēm.
Katru pirkumu vajadzēja apslacīt, un svētki sekoja svētkiem. Iesākuši skrējienu līdzi šim vilnim, viņi vairs nevarēja apstāties.
Kad Zanda jautāja Ilvaram – kas viņā ir tik īpašs, kāpēc šīs dārgās dāvanas, vīrietis ievilka viņu sev klēpī un čukstēja: “Ar tevi mīlēties ir kā vēlreiz piedzimt…”
Tam sekoja īpaša maiguma pilni kaisles mirkļi, caur kuriem slīdot šķita – tie nekad nebeigsies. Kad runāja ne tikai pirksti un elpa, kad acu skatieni krustojās un grima viens otrā līdz bezdibenim.
Lai gan varbūt vairāk Zanda alka pēc tā neprāta, kas pēc pirmajām izdzertajām vīna glāzēm – kad reibums atlaida bremzes. Kad nerātnas un draiskas domas uzdrošinājās un meklēja. Tad Zanda Ilvaru mīlēja vēl vairāk – par viņa vīrišķīgo iekarotāja spēku, par mazliet vulgāro un reizēm brutālo tuvību. Viņai tas patika. Arī pati Zanda tad kļuva līdzīga vilcenei – gatava uzklupt un kost. Kaislē degdami viņi izspēlēja kopīgas erotiskas fantāzijas, un tieši tās abus satuvināja vēl vairāk. Sveces, vīns, krāsainas mirguļojošas gaismas, klusi čalojoša istabas strūklaka, pie miklas ādas pielipušas ziedlapiņas, kūstoši ledus gabaliņi… Elsas un kunksti… Un atkal viss no gala.
Un tad pēkšņi tas viss izbeidzās…
Ieslēpusi seju plaukstās, Zanda noskurinājās.
Tanī pievakarē, kad Ilvars nepārnāca mājās no darba un pat nepiezvanīja, viņu pārņēma nelāga sajūta – kaut kā žņaudzoša, nenovēršama tuvums. Smagums.
Tad atnāca kāds no Ilvara darba un izrunāja vairs nenovēršamo – Ilvaram insults… Tobrīd Zanda vēl neaptvēra, cik tas var būt nopietni, galvenais – viņš bija dzīvs.
Pāris dienas tikpat kā nodzīvojusi palātā blakus Ilvaram, Zanda beidzot atslāba – viss nokārtosies. Viss atkal būs kā senāk.
Lai arī Ilvara kopšana mājās prasīja ierastā dzīves ritma maiņu un pacietību, viņa ar to tika galā. Ārstu norādījumi nebija grūti ievērojami, vajadzīga tikai pacietība un laiks. Pieradis vienmēr atrasties kustībā, Ilvars nu bija kļuvis nervozs un viegli aizkaitināms. Zanda mācījās uzminēt viņa vēlmes un brīžiem pat šķita – tas labi padodas.
Reizēm gan, pustumsā aizsēdējusies, viņa skaitīja dienas. Vieglāk saskaitāmas, bet lēnāk vilkās tās, kas nu pagāja slimniekam pamazām atlabstot.
Bet vēl jau bija tās, kas ne tik sen abiem radīja nebijuša lidojuma sajūtu. Zandai patika atcerēties šos kaislas aizrautības pilnos sešus mēnešus, kalt jaunus plānus un sapņot par nākamajiem pirkumiem. Viņai šķita, ka ar šiem stāstiem rosinās Ilvarā dzīves sparu, palīdzēs viņam atveseļoties.
Tikai vēlāk Zanda ieklausījās, ka atbildē nedzird Ilvara agrāko aizrautību – kaut kas viņā bija mainījies. Vairāk satraukuma, mazāk smieklu un azarta. Varbūt vairāk pārdomu klusumā.
Tad Zanda uzzināja arī visa tā iemeslu – turpmāk ne viss būs tā, kā kādreiz… Nebūs vakaru restorānos un bāros, nebūs apreibinošā vilinājuma uz neprātu. Ilvars jau bija izvēlējies – viņš negribēja zaudēt dzīvi, darbu un mīlestību – šķita, ka tikai nesen viss sācies. Kaut kur dziļi sevī pārvarējis īgnumu, viņš bija atradis spēku pielāgoties jaunajiem apstākļiem, sadzīvot ar tiem un nepalikt zaudētājos.
Atguvis veselību, Ilvars metās darbā – slimošanas laikā daudz kas bija piebremzējis savu ikdienas tempu. Kaut kas bija mainījies arī sadarbības partneru attiecībās, un Ilvars saprata, ka nu pašam nāksies meklēt jaunas iespējas. Vēlāk vakarā viņš to izklāstīja Zandai, solīdams, ka tās ir īslaicīgas grūtības – ar laiku viņš visu izlīdzinās. Ar laiku rocībai būs agrākais vēriens.
Pārņemts ar savām rūpēm, arī vakaros mājās Ilvars bija ieracies papīros, ilgi sēdēja pie datora, un bieži vien, gultā apguļoties, Zandu atrada jau aizmigušu. Tad viņa attapa, ka jau vairākas dienas abi nav lāga satikušies – kad viens no rīta mostas, otrs jau ir darbā. Gribējās ticēt, ka šie Ilvara nepadarāmie darbi reiz beigsies, viņš atpūtīsies un atkal būs tas vīrietis, kuru viņa reiz iemīlēja.
