1. Pievērtām acīm vēlreiz pārskatījusi telpu, paslējusi zodu uz augšu, Zanda izpūta lielu dūmu gredzenu – kur palikuši visi īstie vīrieši?
1. Pievērtām acīm vēlreiz pārskatījusi telpu, paslējusi zodu uz augšu, Zanda izpūta lielu dūmu gredzenu – kur palikuši visi īstie vīrieši? Vai tas ir normāli, ja pilsētas labākajā bārā divu stundu laikā ienāk vien pāris noplukuši un nodzērušies neveiksminieki un vēl daži, kuriem vienkārši negribas iet mājās?
Piektdienas vakars gan vēl tā īsti nebija sācies, bet pat uz ielas nemanīja lielu kustību. Laikam jau nemīlīgā laika pēc. Te, uz palodzes, viss bija labi pārredzams – gan iela, gan trepes pie ārdurvīm, gan kafejnīcas lielākā daļa un spēļu automātu zāle. Tā bija Zandas vieta – iesildīta jau vairāku mēnešu garumā.
Katru vakaru te varbūt arī nebija ko darīt, bet – Zandai patika šī bāra atmosfēra, troksnis un mūzika, glāžu šķinda, spēļu automātu signāli un cigarešu dūmu smārds. Flirts un kaislības. Jūtas un aprēķins. Tā bija viņas stihija! Būtu muļķīgi sēdēt mājās un lēnām piedzerties vienatnē, ja varēja būt te, kur Zanda kā narkomāns ķēra katru uzmanības devu.
Savus sarunbiedrus gan viņa izvēlējās pati – ar kuru katru Zanda nebija gatava pavadīt vakaru un varbūt pat nakti. Daži paši lipa klāt, bet tie Zandu neinteresēja – viņi meklēja tikai iespēju apmierināt savas vīrišķās vajadzības vai sariebt sievai.
Zanda zināja, ko gaida – vīrieti, tādu kā Ilvars pirms diviem gadiem – iznesīgu, uzmanīgu, galantu, dāsnu un asprātīgu. Azartisku un bagātu. Vīrieti, no kura skatiena vien sareibtu galva, no kura pieskārieniem zeme pazustu zem kājām. Un pat ja arī otra tāda vairs nebūtu, galvenais, lai viņš dievinātu Zandu, pielūgtu, gribētu un prastu dot. Lai viņš Zandas dēļ būtu gatavs uz visu. Kā Ilvars.
Pamanījusi bāra durvīm tuvojoties plecīgu, plati smejošu vīrieti, izslējusi muguru taisnāk, Zanda saspringa – tas varētu būt viņas pūļu vērts! Vīrišķīgs šarms un azarts ap viņu virmoja mākonī. Žestos jautās atbrīvotība un dzīvesprieks. Pat viņa balss sarunā ar gados vecāku kungu Zandas ausīs izskanēja ar savādu erotisku pieskaņu.
Labu brīdi vērojusi ienācēju, lai saprastu, ar kādu taktiku tam labāk tuvoties, viņa jau slējās kājās – tā varētu būt iespēja ne tikai vienam vakaram…
Bet vīrietis, it kā ar trešo aci sajuzdams sievietes manevru, it kā bēgdams, ātri izdzēris viskija glāzi, pat nepaskatījies uz viņas pusi, atstāja bāru.
Nolādēts! – nikna uz sevi Zanda izdzēsa cigareti pelnu traukā. Kājas pašas nesa pie bāra, lai gūtu mierinājumu ar kādu dedzinošu malku. Pasūtījusi sev glāzi konjaka, viņa pašapzinīgi apsēdās pie galdiņa zāles stūrī, lai turpinātu gaidīt…
Tieši šeit pirms diviem gadiem Ilvars ievēroja viņu virpinām pirkstos pusizdzertu vīna glāzi un bez īpašām ceremonijām, apsēdies sievietei blakus, nolika viņai priekšā zemenes – tās papildināšot vīna garšas buķeti.
Kā pa jokam aizsākās saruna un turpinājās tik dabiski, it kā abi būtu pazīstami jau mūžīgi. Pēc stundas viņi viens par otru zināja tieši tik daudz, lai saprastu – tā ir magnētiska pievilcība, kas abus satuvinājusi. Liktenīga un neapstrīdama. Visumā kopīgās intereses, līdzīgie uzskati un temperamenti jau pirmajā vakarā abiem sniedza to, kas tik ilgi bija gaidīts – dvēselisku un fizisku tuvību. Tā bija liesma, kas aizdegās jau no pirmās dzirksts. Liesma, kas pārvērtās degošā lāpā.
