Mēs esam maza valsts un maza tauta pie Dzintara jūras, tādēļ mums vajadzētu draudzīgāk un drošāk turēties kopā.
Mēs esam maza valsts un maza tauta pie Dzintara jūras, tādēļ mums vajadzētu draudzīgāk un drošāk turēties kopā. Bet, no malas skatoties, mēs esam gļēvi, jo baidāmies pateikt patiesību, kad tā ir zināma.
1998.gadā Saeima ir pieņēmusi deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Tajā teikts, ka Latvijas valdības pienākums ir rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskaršanas novērošanu Latvijā. Bet kā rīkojas mūsu valdība?
1942.gadā mana klase beidza Gulbenes komercskolu un mēs kādi seši uzsākām darbu Valsts gaļas produktu uzņēmumā kā grāmatveži. Kantorī nebija kas strādā, jo vīrieši bija mobilizēti. Tā mani darbabiedri kļuva Arnolds Kļavkalns (no Lizuma), Jānis Štāls (no Piebalgas), Hugo Magrics (no Jaungulbenes) un Valdis Gulbis. 1943.gadā arī viņi saņēma pavēli ierasties Rīgā karaspēka daļā. Un tā viņi nokļuva vācu armijā 19.divīzijā. Es visu laiku ar saviem puišiem apmainījos vēstulēm. Ak šausmas! Uzzināju, ka mani zēni jau Volhovas purvos. H.Magrics, kurš skolas laikā jau labi rakstīja, iedalīts frontē par kara ziņotāju. Apmēram pēc pāris mēnešiem saņēmu vienu, tad otru savu sūtīto vēstuli uz fronti ar uzrakstu “Kritis par Dzimteni”. A.Kļavkalnam un J.Štālam bija tikai 20 gadi. Sakiet, vai viņiem negribējās dzīvot? Bet toreiz viņi bija leģionāri – mobilizēti, ne brīvprātīgie. Mēs, vēl būdami skolēni, bijām pārdzīvojuši 1940. un 1941.gadu.
Frontei atkāpjoties, V.Gulbis un H.Magrics nonāca Vācijā, kur bija izveidots slēgts gūstekņu lāgeris. Vēlāk pie lāgera izformēšanas varēja izvēlēties, vai doties uz mājām, kur viņus sagaidīja Sibīrija. H.Magrics izvēlējās Austrāliju, bet V.Gulbis – Berlīnes augstskolu. Valdim kādreiz jautāju, kur ņēmis līdzekļus studijām, viņš atbildēja, ka viss esot bijis par brīvu. Augstskolā viņš satika studenti Elgu, apprecējās, bet pēc studijām pārcēlās uz Ameriku, kur dzīvo vēl šodien.
Es šos cilvēkus saprotu, jo pati esmu to laiku pārdzīvojusi, tāpēc katra leģionāra priekšā zemu noliecu savu galvu.