Aizvien biežāk un biežāk dzirdam, kā gulbenieši savu pilsētu sauc par bedri un sūnu ciemu.
Aizvien biežāk un biežāk dzirdam, kā gulbenieši savu pilsētu sauc par bedri un sūnu ciemu. Dzirdam sūkstīšanos, ka pilsētā nekas nenotiek un šeit nav ko darīt. Vai tiešām situācija ir tik bēdīga?
Uz sarunu tika aicināti trīs dažādi Gulbenes jaunieši, lai uzzinātu viņu viedokli par mūsu pilsētu. Savu viedokli izteica Gulbenes skeptiķis, kurš nevēlas atklāt savu vārdu, jaunienācēja pilsētā un jauniete, kura visu mūžu ir nodzīvojusi Gulbenē.
Netic, ka kaut kas varētu krasi mainīties
Gulbenietis mācās augstskolā, dzīvo galvaspilsētas centrā, īrē istabu komunālajā dzīvoklī. Uz Gulbeni brauc reti – biežākais – reizi divās trīs nedēļās. Uzskata sevi par Gulbenes skeptiķi, paužot un argumentējot savu viedokli.
– Vai tu Gulbeni uzskati par sūnu ciemu? Kāpēc jā vai nē?
– Izklaides iespēju ziņā – jā. Gulbene ir maza pilsētiņa, neviens uzņēmējs nav ieinteresēts šeit veidot kādu lielāku izklaides vietu, jo apmeklētāju būtu tik maz, ka tas neatmaksātos. Ar lielāku izklaides vietu es domāju, piemēram, biljarda zāli (nevis divus biljarda galdus, kur rindā jāgaida vairākas stundas, lai tiku paspēlēt), picēriju, klubu.
Ir, protams, arī citi varianti. Tas pats jauniešu klubs piedāvā dažādas brīvā laika pavadīšanas iespējas. Tiek rīkoti pasākumi: Jauniešu diena, alternatīvās mūzikas festivāls un citi. Tomēr man kā jaunietim rodas iespaids, ka ikviens pasākums ir jāuztver gandrīz kā apbalvojums vai pagodinājums, jo – “tas tiek rīkots tieši tev, jaunieti!”. Ar to es domāju – Rīgā tiek piedāvāta izvēles iespēja – iet uz to pasākumu vai labāk uz citu. Gulbenē šī izvēle aprobežojas parasti ar – iet vai neiet. Un, ja tu izvēlies neiet, tad uz tevi skatās ar pārmetošu skatienu un saka – redz, kā mēs pūlamies, bet to pat nenovērtē. Un, ja izvēlies iet, tad nereti process mazliet atgādina ainu, kad mamma, kuras bērns brēc pēc hamburgera, uztaisa viņam maizīti ar gaļu, jo “tas pats taču ir!”. Gulbenē neatmaksājas organizēt kaut ko vērienīgu, jo nebūtu cilvēku, kas gatavi maksāt 5, 10 latus par ieeju.
Gulbenes mīnuss ir arī darba iespējas. Cik studenti atgriežas strādāt savā mazpilsētā? Maz. Ne jau tikai tāpēc, ka lielā pilsēta Rīga vilina ar savu vieglo dzīvi. Daudzi studiju gados Rīgu jau ir izbaudījuši pārpārēm, taču tā piedāvā iespēju strādāt un arī nopelnīt, kamēr Gulbene (un arī vairums citu mazpilsētu) tikai – strādāt, un arī ne vienmēr.
– Kas varētu mainīties uz labo vai slikto pusi tuvāko piecu gadu laikā Gulbenē?
– Nedomāju, ka kaut kas krasi varētu mainīties – ne jau pēkšņi pieaugs iedzīvotāju skaits vai kaut kur radīsies neierobežoti resursi. Var jau teikt, ka viss atkarīgs no pašu attieksmes un uzņēmības, kas var gan augt, gan mazināties, bet, manuprāt, noteicošie tomēr ir apstākļi, vides nosacījumi, kādos atrodies.
Uz Gulbeni atnāk darba dēļ
Liene Dembovska novembrī apprecējās un pārcēlās dzīvot uz Gulbeni, kur septembrī bija sācis strādāt viņas vīrs. Liene ir 23 gadus veca salacgrīviete, mācījusies Vidzemes augstskolā politologos. Viņas vīrs Māris ir no Aizkraukles. Jauno pāri uz Gulbeni atveda darba piedāvājums.
– Kāds ir tavs viedoklis par Gulbeni?
– Gulbene kā pilsēta ir laba. Mums nepatīk Rīgas burzma, ne vide, ne smaka. Aizbraucām uz Valmieru mācīties, un likās, ka ir labi. Tagad, dzīvojot Gulbenē, esam jau pieraduši pie šī dzīves ritma, Valmiera tagad šķiet par skaļu. Mēs esam cilvēki, kuri ļoti ātri pielāgojas. Mums nav nekādu pretenziju, varētu pat teikt, ka mums patīk Gulbene. Bet, ja runā par atsevišķām jomām pilsētā, tad gan ir ko teikt. Vizuāli Gulbene ir pietiekami sakopta, bet mani ļoti neapmierina gājēju celiņi. Tie ir vai nu ļoti sliktā stāvoklī, vai to vispār nav. Es nerunāju par centru, bet kopumā. Pati bieži eju pa Lazdu ielu, tur vienā pusē gājēju celiņš ir ļoti sliktā stāvoklī un otrā pusē vispār nav. Arī ceļi ir slikti.
– Kādas darba iespējas jaunam cilvēkam tu saskati Gulbenē?
– Šobrīd es nestrādāju, bet man tiek piedāvāta iespējamā darbavieta, kurai vēl nepieciešams izveidot infrastruktūru. Esmu pamanījusi, ka cilvēkam ar augstāko izglītību ir grūti Gulbenē atrast darbu, jo nav atbilstoša piedāvājuma. Mans viedoklis šajā jautājumā nevar būt viennozīmīgs, jo pagaidām es tikai iedzīvojos šajā vidē. Protams, es gribētu dabūt darbu atbilstoši savai izglītībai un pieredzei. Esmu darbojusies nevalstiskajā sektorā un valsts pārvaldē, negribētu zaudēt iemaņas. Ja vīram nebūtu piedāvāts šeit darbs, mēs nebūtu uz Gulbeni pārcēlušies.
– Kā vērtē kultūras aktivitātes (koncerti, balles, izstādes, izrādes) Gulbenē?
– Domāju, ka kultūras pasākumu šeit netrūkst. Salīdzinājumā ar citām vietām, piemēram, manu dzimto Salacgrīvu, te tomēr notiek vairāk dažādu kultūras pasākumu. Salacgrīvā balles notiek tikai uz lieliem svētkiem, bet te – gandrīz katru nedēļas nogali. Manuprāt, piedāvājums ir atbilstošs gulbeniešu pirktspējai.
– Ko tu domā par izteicienu, ka Gulbene ir sūnu ciems un bedre?
– Esmu dzirdējusi, ka Limbaži un Salacgrīva arī ir sūnu ciems. Manuprāt, tā ir tendence noniecināt dzimto vietu, piemēram, nesen es dzirdēju divu jaunu meiteņu sarunu, kurā meitene izteicās, ka grib ātrāk tikt prom no stulbās Gulbenes, ka brauks uz Angliju pie savas mammas.
Cilvēks vietu sauc par sūnu ciemu, ja viņš jūtas nepiepildīts. Es pagaidām jūtos piepildīta, tāpēc nevaru teikt, ka Gulbene ir sūnu ciems.
– Vai Gulbene atšķiras no citām mazpilsētām?
– Ļoti. Gulbenē nav ūdenskrātuvju. Esmu dzimusi pie jūras, vīrs audzis pie Daugavas, un mums ļoti patīk peldēties. Domājam pirkt divriteņus un tad vasarā braukt uz Stāmerienu peldēties. Protams, tas ir atkarīgs no ģeogrāfiskā novietojuma, bet varbūt varētu radīt kādu mākslīgu peldvietu.
– Ko vajadzētu mainīt, uzlabot pilsētā, lai jaunieši atgrieztos atpakaļ vai lai nesauktu Gulbeni par sūnu ciemu?
– Manuprāt, būtu ļoti labi, ja izveidotos sadarbība starp jauniešiem ar augstāko izglītību un potenciāliem darba devējiem. Protams, katram pašam ir jāpierāda savas zināšanas un prasmes, bet galvenais jau ir radīt šo iespēju sevi pierādīt. Piedāvāt darbu uz pusslodzi vai pārbaudes laiku un, ja jaunietis ir perspektīvs, veidot tālāku sadarbību.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
– Ja dabūšu darbu, tad domāju palikt šeit uz ilgāku laiku. Labprāt kļūtu par sabiedriski aktīvu cilvēku, jo vienmēr tāda esmu bijusi. Pagaidām es vēroju, sekoju līdzi pilsētas notikumiem, gribas būt informētai, nevēlos zaudēt iemaņas, tāpēc analizēju pilsētas procesus. Mēs ar vīru te vēl padzīvosim kādu laiku, bet, ja es nedabūšu darbu, tad šeit nepaliksim. Ja mums būtu labs un stabils darbs, mums nebūtu nekādu iebildumu padzīvot šeit ilgāk.
– Kas varētu mainīties pilsētā pēc pieciem gadiem?
– Manuprāt, šeit vajadzētu attīstīt ražošanu, tad būtu jaunas darba vietas vietējiem cilvēkiem. Tas veicinātu attīstību. Ceru, ka pilsēta kļūs vizuāli sakoptāka. Domāju, ka tā paliks demogrāfiski vecāka. Es šaubos, ka vismaz puse jauniešu turpmākajos piecos gados atgriezīsies Gulbenē.
Vajag tikai dziļāk pameklēt!
Linda Lūse mācās Gulbenes 2.vidusskolā. Ir skolas prezidente, aktīvi darbojas jauniešu klubā “Dēms” un apmeklē Gulbenes ģimnāzijas teātra studiju. Linda ir beigusi Gulbenes mākslas skolu un, ja ir pasūtījums, glezno vietējiem klientiem.
– Kāds ir tavs viedoklis par Gulbeni?
– Es uzskatu, ka Gulbenē ir daudz neizmantotu iespēju. Gulbenes vārdu vajag pacelt, sākumā – cilvēku apziņā, un tad ar darbiem to apstiprināt.
– Kādas darba iespējas jaunietim ir Gulbenē?
– Darba iespējas ir. Tas, ka mums nav lielo rūpniecības uzņēmumu, nenozīmē, ka mums nav darba. Ir privātajā un valsts sektorā konkrēts darbavietu skaits. Iespējams, ka cilvēku apziņā ir iesēdies uzskats, ja nav bezgalīgi daudz darba piedāvājumu un lielas izvēles iespējas, tad darba piedāvājumu vispār nav. Vajag tikai dziļāk pameklēt!
– Kādas izklaides iespējas jaunietim piedāvā pilsēta?
– Kaut kādas jau izklaides iespējas Gulbenē ir. Uz “Multiklubu” var aiziet padejot vai paspēlēt biljardu, bet tas tiek piedāvāts tikai jauniešiem, vecākiem par 18 gadiem. Jaunietim no 15 līdz 18 gadiem nav ko darīt. Manuprāt, vajadzētu padomāt arī par viņiem, piemēram, izveidot jauniešu centru, kur viņi varētu pavadīt brīvo laiku, uzspēlējot to pašu biljardu vai citas spēles. Varbūt piedāvāt interneta iespējas par brīvu.
– Kā vērtē kultūras aktivitātes Gulbenē?
– Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā pilsētā notiek samērā daudz kultūras pasākumu – koncerti, izrādes. Gandrīz katru nedēļas nogali ir kāds pasākums, varbūt tie netiek pietiekami reklamēti.
– Kādas aktīvās atpūtas iespējas tu šeit saskati?
– Runājot tieši par vasaru, ir ļoti žēl, ka Gulbenē nav ezera. Varbūt tā nav tik liela problēma cilvēkiem, kuriem ir automašīnas. Ziemā mūsu rajonā nav iespējas slēpot, jo nav lielu kalnu. Bet tajā pašā laikā cilvēkiem ir iespēja izrauties no ikdienas un aizbraukt uz kaimiņu rajonu paslēpot. Viņi ir spiesti veltīt vairāk laika sev un aktīvai atpūtai, dodoties nedaudz tālāk. Šī ir iespēja paplašināt savu redzesloku.
– Vai Gulbenē jauniešiem būtu pieprasījums pēc jaunām izklaides vietām, piemēram, boulinga vai lielākas biljarda zāles?
– Manuprāt, mēs esam pirktspējīgi, pieprasījums būtu. Gulbenes jaunieši var atļauties rīkot sev pasākumus, izīrējot pirtis, daudzi dodas uz Smilteni vai Valmieru spēlēt boulingu. Domāju, ka vajadzētu šeit arī boulinga zāli, un ar laiku tas noteikti atmaksātos.
– Ko tu domā par izteicienu, ka Gulbene ir sūnu ciems vai bedre?
– Tas ir apmēram tā, kā sēdēt pie aizauguša dārza un teikt, cik neglīts dārzs, vai arī brīnīties, kāpēc nekas neaug? Kamēr nemainīsies pilsētnieku viedoklis par to, ka pašiem ir kaut kas jāmaina un jādara lietas labā, tikmēr nekas arī nenotiks Esmu domājusi, kā tad mainīt cilvēku viedokli, kā viņus motivēt? Iespējams, uzbūvējot pilsētā lielāku ražotni un piedāvājot jaunas darbavietas, cilvēkus varētu motivēt kļūt aktīvākiem. Varbūt vajag palielināt izklaides iespējas vai arī realizēt dažādus projektus, ar kuru palīdzību, diskutējot, izglītojot, veidojot seminārus, mainīt cilvēku uzskatus par Gulbeni.
Es pati arī kādreiz esmu teikusi, ka Gulbene ir sūnu ciems, ka šeit nav ko darīt. Tas notika manas nezināšanas dēļ. Mans viedoklis mainījās, kad kļuvu “Dēma” biedre un sāku iesaistīties dažādās aktivitātēs. Visi pasākumi tiek veikti sabiedrības labā, tāpēc man rodas piederības sajūta, ka man ir sava vieta pilsētā. Es redzu, ka ar savu darbošanos varu kādam palīdzēt un, iespējams, mainīt kāda viedokli par Gulbeni.
– Kas būtu pilsētā jāmaina, jāuzlabo, lai jaunietis tajā vēlētos atgriezties?
– Sākumā ir jāmaina cilvēku domāšana. Vajag vairāk iesaistīt pilsētniekus dažādās aktivitātēs, jo tikai tā var mainīt vidi un procesus. Kamēr jaunietis vēl nav aizgājis no pilsētas, viņam ir jāparāda, ka ir vērts šeit atgriezties, lai aizejot jaunietis zina, ka atgriezīsies.
– Kas varētu mainīties pilsētā pēc pieciem gadiem?
– Domāju, ka Gulbenē varētu attīstīties un dažādoties profesionālā sporta iespējas. Neatkarīgās mūzikas festivāls “High Times” varētu kļūt par ikgadēju pasākumu. Kopumā varētu notikt vairāk dažādu ikgadēju kultūras pasākumu, kuri parādītu Gulbenes vārdu plašākai auditorijai. Varbūt pilsēta uzcels kādu jaunu rūpnīcu. Nebrīnītos, ja Gulbene pēc pieciem gadiem būs teritoriāli palielinājusies.
– Vai domā doties prom no Gulbenes un pēc tam atgriezties?
– Jā, es domāju mācīties augstskolā. Šobrīd man ir grūti spriest, vai atgriezīšos Gulbenē, jo nezinu, vai šeit būs iespējams atrast darbu. Bet jebkurā gadījumā mani piesaista Gulbene, jo šeit es varu būt sabiedriski aktīva, tāpēc neizslēdzu iespēju atgriezties uz dzīvi Gulbenē.
