Leģionāri: pulcēšanos pie brīvības pieminekļa nevēlas pārvērst politiskā spēlē. Gulbenietis Kārlis Vents, bijušais leģionārs, katru gadu 16.martā sirdī piemin cīņubiedrus, kuru šajā saulē palicis gaužām maz, lielākā daļa jau ir mūža mājās.
Leģionāri: pulcēšanos pie brīvības pieminekļa nevēlas pārvērst politiskā spēlē.
Gulbenietis Kārlis Vents, bijušais leģionārs, katru gadu 16.martā sirdī piemin cīņubiedrus, kuru šajā saulē palicis gaužām maz, lielākā daļa jau ir mūža mājās.
Viņš atceras, ka atmodas gadu sākumā Gulbenes rajonā saskaitīti aptuveni 200 leģionāri, tolaik bijis “krampis” jeb spēks vēl kopā pulcēties. Tagad spēka vairs nav. Leģionāri dzīvo mājās un klusi sirdī piemin Latviju, kuras dēļ gāja karot, kurai bija gatavi ziedot dzīvību. K.Vents saka – Gulbenes rajonā šodien atlicis vairs aptuveni 30 leģionāru.
“Ir maz vairs tādu, kas iziet patālāk no mājām. Mēs jau vairs pat tautas genocīda piemiņas pasākumos nevaram aizkļūt līdz Gulbenes dzelzceļa stacijai, no kuras latviešus veda trimdā uz Sibīriju. Leģionāru paaudze ir jau nodzīvojusi līdz tam dzīves slieksnim, kad ir tikai laika jautājums, kas šim slieksnim pārkāps ātrāk un kas – vēlāk,” saka K.Vents. Viņš atzīst, ka ir vēlme 16.martā būt pie Gulbenes Brīvības pieminekļa, apliecinot piekrišanu Latvijas brīvvalsts idejai. “Taču, ja tas rada domstarpības, tad tas nav vajadzīgs,” saka K.Vents. Ar sarūgtinājumu viņš runā par to ažiotāžu, kas šobrīd Latvijā sacelta. “Tāda naida kurināšana mums vispār nav pieņemama. Karš ir beidzies, ir jābūt mieram, ir jābūt saticībai citam ar citu. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu pārliecību. Tas ir tolerances vai inteliģences trūkums,” saka viņš.
K.Vents uzskata, ka nemiera cēlāji nebūt nav leģionāri. “Tās ir politiskās spēles. Tas bija likteņa lēmums – būt leģionā. Skaitījāmies pie vācu karaspēka vienībām. Mobilizēja mūs vācieši. Viņiem bija savi nolūki, bet mēs, latvieši, izmantodami šo situāciju, gājām karot pilnīgi ar citiem nolūkiem. Ja kāds šodien grib uzspiest, ka mēs, leģionāri, esam fašisti… Kas es par fašistu! Neviens latvietis nav bijis Vācu nacionāli sociālistiskajā partijā. Tur vispār nevarēja iekļūt, kaut arī gribētu,” saka K.Vents.
Kārlis Vents uzsver, ka leģionāri jau tā ir smagi cietuši padomju gados, tagad – atkal pliķa cirtiens.
“Leģionāri neiejaucas ļembastos. Pulcēšanās – tā ir mūsu atmiņas lieta, atceroties pagātni, jo noskaņojums leģionā mums bija ļoti tautisks un latvisks. Gribu arī teikt, ka ar vāciešiem mēs toreiz varējām droši izrunāties un spert ārā visu, kas bija uz sirds, par to nekādas represijas nedraudēja un nošaut mūs neviens netaisījās par to, ka mums ir sava pārliecība. Tādā ziņā pret mums izturējās ar cieņu,” stāsta K.Vents.
Viņš ir dzimis 1927.gadā. K.Vents ir gados visjaunāko leģionāru skaitā. Iesauca viņu 17 gadu vecumā, kad karš tuvojās beigām – 1944.gada augusta sākumā. Karoja Kurzemē.
“Vācieši novērtēja mūsu patriotismu. Iegrūda tādās vietās, kur bija grūti noturēt fronti, jo zināja, ka mēs sitīsimies pa galvu, pa kaklu. Pārliecinājos, ka karā nāve ir liktenis. Reizēm karavīrs iztur vislielāko elli un paliek dzīvs, bet reizēm – nomaldījusies lode tālā aizmugurē nogalina cilvēku, kas karojis vienu dienu,” saka K.Vents.
Karš beidzās, pēc tam bija filtrācijas nometne, lēģeris pusotra gada garumā – pie Klusā okeāna, kur karavīri tika turēti kopā ar recidīvistiem, slepkavām. K.Vents saka, ka bija grūti baroties pie viena katla un izdzīvot šādos apstākļos, kur aukstums, bads un nedrošība. Tur viens gads rēķināms kā pieci gadi. K.Vents nemēdzot skatīties atpakaļ pagātnē, jo skumjas, sāpīgas domas tikai saēd cilvēku. Viņš uzskata – ir jādzīvo mīlot un domājot par rītdienu. Iedzimtā veselība, dievpalīgs, tuvinieki, dejas māksla, kurai atdots mūžs, ļāva un ļauj viņam miera apstākļos dzīvot šodienīgi un svētīgi. “Es par dzīvi nesūdzos,” saka K.Vents.
