Romāns turpinājumos. 3. Agrāk viņi bija domājuši arī par bērniņa adopciju. Tomēr vairāku bērnunamu apmeklējumi beidzās ar neko: sirdi mazuļi gan aizkustināja, ķeroties pie rokām un gados vecākie lūdzot kļūt par tēti un mammu.
Romāns turpinājumos. 3.
Agrāk viņi bija domājuši arī par bērniņa adopciju. Tomēr vairāku bērnunamu apmeklējumi beidzās ar neko: sirdi mazuļi gan aizkustināja, ķeroties pie rokām un gados vecākie lūdzot kļūt par tēti un mammu, taču bērna bezvecāku statuss likās slikts fons tālākai bērna attīstībai. Bērns gan ne pie kā nav vainīgs, taču svešie gēni un nezināmie vecāki… kas tikai nebija dzirdēts par adoptēto bērnu problēmām! Negatīvais piemērs ļoti atbaidīja: Ivetas paziņu ģimene adoptēja mazuli un pēc gadiem šo soli nožēloja. Svešie bērni nespēja tā iesildīt Kramiņu pāra sirdis, lai piespiestu bērnu savām krūtīm un justu par savējo. Kramiņi varbūt derētu kā krustvecāku pāris, viesi bērnunama svētkos un materiālie atbalstītāji vēlākos gados. Par to tika domāts. Taču arī šis variants pamazām atkrita. Laikam jau abi bija pārāk lieli egoisti. Arī Ivara vecāki adopciju neatbalstīja. Kramiņi kā apsēsti ilgojās pēc savējā. Laikam jau liktenis tā bija lēmis, ka nekas no adopcijas nesanāca.
Tagad radās jaunas cerības, pēdējā iespēja – zinātnes sasniegumi un tā sauktais mēģenes bērns. Kad speciālistu ieteiktais bija paveikts un tuvojās atbildīgā procedūra, Kramiņus uzaicināja uz profesora lekciju, lai uzklausītu viņu domas, uzskatus, problēmas. Ivars pēdējā brīdi sievai neizprotamu iemeslu dēļ no piedalīšanās publiskajā demonstrējumā atteicās, kaut gan zināja, ka auditorijā nebūs ne studenti, ne medicīniski mazizglītoti cilvēki, kas varētu apmierināt tikai savu ziņkāri, bet ieradušies speciālisti no Lietuvas un Igaunijas, kas strādāja tanī pat nozarē, kādā strādāja profesora Liniņa komanda. Nelīdzēja ne Ivetas asaras, ne lūgums: vīra tuvumā viņa jutīšoties drošāka, un galu galā viņi taču ir pāris, kas katrs dod bērna aizsākumu līdzīgas daļās. Veltīgi! Kaut ko Ivars nespēja savos uzskatos formulēt: nevaru un viss. Viņš taču nebija pārdomājis? Kāpēc Ivars izturējās kā īsts zaķapastala, tas Ivetu ļoti mulsināja, un viņa jutās kā no sliedēm izsista. Nācās vien samierināties un auditorijai melot, ka vīram tieši šodien gadījušies neatliekami darbi. Iespējams, viņai nenoticēja, kad viņa vervelēja kaut ko par vīra aizņemtību, jo vaigos iesitās nodevīgs sārtums. Tas viņai pašai likās tik pretīgi! Iveta uzklausīja nedaudzos viņai adresētos jautājumus, pārsvarā psiholoģiska rakstura, atbildēja gandrīz automātiski, nepārliecinoši, kā iepriekš iestudētu tekstu un visu laiku pie sevis prātoja, kāpēc viņa te sēž viena kā kad gatavotos vientuļās mātes lomai. To viņa tik drīz nespēs Ivaram piedot! Ivars vairs nelikās paraugvīrs, vismaz šobrīd ne. Varbūt drīzāk vajadzēja domāt ne par bērna radīšanu, bet par šķiršanos vai vismaz laulības atvaļinājumu? Cerība, ka bērns var saturēt ģimeni, kad tās pamati šķobās, ir daudziem pāriem izrādījies maldīgs. Ivetu baidīja arī psiholoģiskās problēmas, kas nenoliedzami būs deviņu mēnešu garumā arī starp viņiem kā laulātajiem. Vai šis jau nebija problēmu sākums? Prelūdija ģimenes harmonijas beigām? Vai ģimenes psihologs, kuru viņi sāks apmeklēt, ir gatavs apspriest visas problēmas un tās risināt, ja pati bērna radīšana netradicionāli ir pavisam jauna metode?
Tuvākajā laikā Ivetai izdarīs nelielu operāciju: paņems viņas olšūnu embrija radīšanai, tad ar vīra sēklu apaugļoto un augošo šūnu vai šūnas no mākslīgiem apstākļiem, tā sauktās mēģenes iestādīs tās sievietes dzemdē, kuru Kramiņu ģimenei priekšā nestādīja. Tas ir konfidenciāli un pagaidām ārstu ziņā. Arī surogātmāte, kā sauca tādu sievieti esot sameklēta.
Viņa esot profesora komandai ieteikta brīvprātīgā – ideāla šim gadījumam, ar labiem parametriem, vesela, gados jaunāka par divdesmit pieciem un tāda, kas par veikto darbu vēlējās atbilstošu samaksu, tā sakot, labi nopelnīt. Tas, ka Kramiņu ģimene viņu šobrīd nepazina, nelikās šobrīd aktuāli. Varbūt viņa nemaz nav jāpazīst? Tas pat radītu dažādas problēmas. Ir taču kapitālistisko attiecību laikmets, kad katrs par pakalpojumu drīkst prasīt atlīdzību, un abas puses rakstiski vienojas, pirms uzsāk darījumu. Lietas juridiskos un civilos jautājumos tagad pārtikuši cilvēki kārto caur advokātu vai pilnvaroto personu. Ar finansiālo pusi, protams, nodarbosies Ivars, maka turētājs, ģimenes galva un bērna bioloģiskais tēvs. Iveta negatavojas iemaisīties šinī neparastajā darījumā, kas, kā runā, vēl nemaz neesot pilnībā juridiski atstrādāts un iespējamas dažādas likuma interpretācijas. Iveta par likumisko pusi zina maz, tikai vispārīgos vilcienos. Kad bērns būs piedzimis, sāksies adopcijas process, jo pastāv likums, ka māte ir tā, kas bērnu dzemdējusi. Ja nu viņa ņem un atsakās atdot mazuli, ko ir iznēsājusi, tik ilgi izjutusi, droši vien pat iemīlējusi? Var sākties pat tiesu darbi. Notikumus apsteigt un visu paredzēt nav iespējams. Lai cik tas būtu sarežģīti, sava bērna cena viņiem nekad neliksies par augstu. Mazais taču nesīs abu vecāku ģenētisko informāciju un turpinās viņus nākošās paaudzēs. Tā sieviete būs tikai kā inkubators, kā bioloģiska mašīna, kurā izveidosies Kramiņu bērns. Sarežģīti, ļoti sarežģīti! Tas būs grūts uzdevums visiem un pagaidām ar daudziem nezināmajiem. Visu vai neko – tāds ir jautājums. 1. Sargeņģeļa nebija… Reanimācijā darbi nebeidzas ne dienā, ne nakti: dzīvības un arī nāves konveijers strādā nepārtraukti, un iznākums bieži neliekas atkarīgs no tur strādājošo mediķu prasmes un izmanības, bet brīžiem liekas paša skaudrā Likteņa nolemts: it kā vieglas traumas vai slimības dažreiz aiznes nebūtībā vīrus kā ozolus un mediķiem atliek tik vien kā rokas noplātīt: ,,Te tev nu bija! Likās, ka raizēm par pacienta dzīvību nav pamata, visi aparātu rādītāji ir normas robežās, bet šis ņem un nomirst.” Un bija arī otrādi: sašķaidīts kā gaļas mašīnā samalts ķermenis, kas iestājoties tikko dvašoja, pēc pāris dienām, skat, jau pēc ēdamā prasīja un ņēmās ar savu pārvērsto viepli pat pasmaidīt un humoriņu padzīt. Visādi gadījās. Reizēm likās pats sargeņģelis neatgāja no sistēmām apkarinātā auguma, un tas palika dzīvs un pat izveseļojās, kamēr citam sava sargeņģeļa tuvumā vienkārši nebija. Vai cietušais mūžā savu sargeņģeli nebija nopelnījis vai dzīves līkločos pazaudējis? Nāve pienāca, bet sargeņģeļa nebija… Tieši tā šonakt notika arī medicīnas māsas Veldas dežūras laikā. Ārsts Līcītis bija aizgājis uz uzņemšanas nodaļu, viss bija mierīgi, sanitārs palīgtelpā stumdīja traukus, tad iedīcās putekļusūcējs. Pret rīta pusi visgrūtāk pretoties miega varai, un Velda tikai uz mirkli bija atmetusi galvu uz elkonī saliektās rokas, kad doma tikpat kā ar elektrisko strāvu iebelza: ,,Paskaties, kā iet Kalniņam pirmajā gultā! Tur ir aizdomīgi kluss! Nedzird skaļo elpu kā līdz šim! Klusums tur nav labs!” Velda pielēca kājās no liekas tikai dažas minūtes ilgušā miega, un… reanimācijā tūliņ sākās īsta jezga: viss personāls saskrēja ap elpot pieklusušā gultu. Elektrošoks! Mākslīgā elpināšana! Atkal elektrošoks! Medikamenti caur sistēmas caurulīti! Kardiogrāfam pieslēgtais monitors vienalga palika mēms un rādīja taisnu svītru… Viss! Pūles nevainagojās ar panākumu. Nācās atzīmēt slimības vēsturē ārsta konstatēto faktu: nāve iestājās tikos un tikos… Kas vainīgs? Personāls? Traumas smagums? Likteņa lemtais? Protams, savu lomu varbūt nospēlēja arī Veldas neuzmanība. Reanimatologs tūliņ pēc notikušā viņai aizrādīja, pirkstu kratīdams: ,,Neticu, ka nebija nekādu priekšvēstnešu! Tiem bija jābūt saskatāmiem monitorā! Miegamices tādi!” Dakteris bieži vadīja savu komandu ar žestiem un brīžiem personālu tracināja viņa vertikāli paceltais labās rokas rādītājpirksts un sulīgie izteicieni. Tikai Velda viena zināja savu vainu, un sevi šaustīja pārmetumos, ka aizsnaudusies un atslēgusies uz sekundēm vai varbūt minūtēm. Kas to redzēja, kas apsūdzēs? Liecinieku nebija un neviens nevarēja pateikt, kā būtu, ja būtu. Smags slimnieks bija nomiris, un pie nāvēm te bija pierasts. Ak, cik pierasts! Protams, vairākums izdzīvoja un tika pārvesti pa savu profilu nodaļām. Reanimācija bija pirmais etaps, pirmais siets šinī dzīvības un nāves mašinērijā. Te strādāt nevarēja kura katra medmāsa, te bija vajadzīgs savs krampis: gan fiziska, gan psiholoģiska varēšana. Veldai kaut kā pēdējā laikā pietrūka un likās ļoti svarīga: dvēseles komforta, pašas fiziskās veselības. Varbūt tas bija izdegšanas sindroms kā to sauc šaurākās mediķu aprindās. Viņa bija izdegusi kā krāsns, kurā nav laikā iemests kurināmā papildinājums fiziskās un garīgās enerģijas veidā. Pat metāls nogurstot, mūžīgi zobratos ritot. Neviens darbā gan Veldu par šo negadījumu nenosodīja, neizteica aizrādījumu, nesasauca sapulci. Drīz sekos atkal jauni notikumi, un pa nodaļas stūriem joprojām glūnēs kaulainā. Tā notiek ne jau pirmo dienu – smags avārijā cietušais nesagaidīja rītu un pārcēlās uz citu, dzīvajiem nepazīstamu pasauli. Kalniņu arī negaidīja viegla dzīve – kakla skriemeļu trauma, paraplēģija- roku un kāju paralīze neliecināja par labu izveseļošanās prognozi. Bija jau pagājušas vairākas dienas pēc divu spēkratu sadursmes, bet Kalniņa rokas un kājas palika nekustīgas. Varbūt pats Dievs viņu – kā tautā teiktu – pasauca pie sevis, atbrīvojot no mūžīgām mokām gultā vai labākajā gadījuma ratiņkrēslā. Lai tur būtu lai vai kā, bet tas bija vēl viens piliens Veldas noguruma pilnajā, stresa pārņemtajā un maz atmaksātajā kaut tautā tik glorificētajā medicīnas māsas karjerā. Otrā dienā punktu visam pielika mirušā Kalniņa sievas ierašanās. Daudz ko var pateikt bēdu nomākts cilvēks. Dusmas ir pati pirmā reakcija, ko nākas izjust ne tik reti uz savas ādas mediķiem, taču viņas teiktais bija kā nolādējums: ,,Jūs bijāt tā māsa, kuras dežūras laikā viņš nomira! Dakteris vēl vakar teica, ka viņš nav tik bezcerīgs, ka dziļie refleksi ir saglabāti. Vismaz es sapratu, ka viņš varētu dzīvot! Jūs tur kaut ko sajaucāt! Neuzmanījāt! Varbūt nogulējāt?” Nedaudz atguvusies no elsām, Kalniņa atraitne vēl piebilda: ,,Kad jums pašai nāksies tuvinieku zaudēt, jūs mani vēl pieminēsiet!” Viņa vēl kaut ko teica par tiesu darbiem, un tad Velda neizturēja, pagriezās un devās projām un nespēja tik drīz atgūties no šīm nievām. Kaut kur zemapziņā gruzdēja arī vainas apziņa. Projām! Jāiet projām no šī sasodītā darba, kur tik daudzi varēja bakstīt acīs par lietām, ko paši nesaprata. Kas varēja apzvērēt, ka slimnīcā ir viņas vienīgā īstā vieta? Te vajadzēja dzelzs pacietību, azbesta izturību un biezu ādu. Tā visa viņai vairs nebija. Septiņi gadi kā uzvilktam pulkstenim, un nu viņas atspere bija pušu. Pāriet uz citu vieglāka profila nodaļu vai pie papīriem viņa negribēja. Dzenāt slimnīcas statistiskā skaitļu rindas, mēmo ciparu kombinācijas? Nu nē! Viņa neļāvās nekādai pierunāšanai, nekādiem solījumiem. Viss! Velda aizgāja no darba pēc pašas lūguma jau ar jaunā mēneša pirmo datumu, daudz neko nepaskaidrojot: viņa jūtoties nogurusi, iztukšota un atbildīgam darbam pat bīstama. ,,Labāk akmeņus velt, ielas slaucīt un vasarās mežos peļņai ogas un sēnes lasīt vai braukt uz ārzemēm, kur medicīnas māsas darbs varbūt tikpat smags, toties alga tālu pārsniedz mūsu valdības noteikto iztikas minimumu. Daudzas māsas ar darbu tur ir apmierinātas. Laiks rādīs, ko uzsākt tālāk. Vai tik vien vietas zem saules?” Viņa izmeta strupus vārdus arī kadru daļas darbiniecei, kura nemaz nebija vainīga, ka vienai medmāsiņai pilna sirds un tikai ievaicājās, ko viņa domā darīt tālāk un vai visus par un pret ir labi pārdomājusi. Velda aizvēra savas līdz šim vienīgās darba vietas durvis. Sirdī gruzdēja rūgtums, nogurums, iztukšotības sajūta, īgnums pašai uz sevi un visu pasauli. Varbūt viņa tiešām pārsteidzās? Tomēr lepnums un spītība liedza sperto soli arī vēlāk nožēlot. Kalniņš palika viņas pēdējais pacients. Ko ēdīs rītā un pēc nedēļas, Velda nedomāja. Sliktākajā gadījumā ies kaut vai par auklīti kādā bagātā ģimenē. Avīzēs ņirbēt ņirbēja sludinājumi: vajadzīga mīļa un uzticama auklīte ar auklītes prasmēm… Tagad pieprasīja aukles ar izglītību un medicīniskā varēja būt viena no pieprasītākajām. Šī nodarbe derēs vismaz uz kādu laiku, kamēr atradīsies kas labāks un piemērotāks. Brīvajās dienās nebūs nekādu galvassāpju, uzturs droši vien darbā pie salīgtajiem, solīdiem saimniekiem. Bērnus Velda izprata. Māsas Īvandes puika Rihards bija kā uzburts, kad viņa ieradās ciemos. Tikai trīs gadus vecs, viņš jau bija personība. Arī Veldas māsa, viena cīnoties un upurējot savu dzīvi bērna labklājībai, piestrādāja par auklīti un bērnu uzraudzīšanu un atbildību uzskatīja gandrīz kā savu sūtību. Varbūt tas bija abām iedzimts? Viņas bērnībā bija augušas ne bez grūtībām, cerot, ka pašām reiz būs laimīgas ģimenes, vairāki bērni. Varbūt drīz liktenis atsūtīs nolemto sapņu princi, ābola otro pusīti, kā rakstīja sieviešu žurnālos, un tad… Veldas vīrietim vajadzēja būt ne kā kruķim, ne tādam, kāds gadījās Īvandei, bet īstam atbalstam un ģimenes galvai. Kur ir tāds viņai vienai nolemtais vīrietis, vienīgais, to Velda nevarēja zināt. Varbūt bija tepat blakus, bet iespējams, pat citā pasaules daļā. Pasaule bija kļuvusi tik maza! Un vispār, viņa vīriešiem vairs neuzticējās, vairs ne… Jauna, pievilcīga, labākajos gados, pieradusi paspīdēt arī ar sievišķīgiem krāšņumiem, tāda bija Velda. Reizēm kā draisks pavasara vējš, citreiz kā pamalē dusošs negaisa mākonis. Ne viens vien dakteris bija metis uz viņu acis, pietuvojies kā tauriņš ziedam, paspēlējies un tad pazudis, neko neapsolot. Pirmās mīlestības slimība jau bija sen izslimota, un palikušas mieles un arī pirmās mīlestības jūtu saldās atmiņas. Kaut kā aizvien pietrūka, lai sacementētos ar partneri uz visiem laikiem. Ne jau viņai vienai tā! Vainīgs droši vien bija arī neapskaužamais materiālais stāvoklis, kas bija sagandējis raksturu, apcirpis izglītošanās plānus, atstājot medicīnas māsiņu mazāk izglītoto likteņa pabērnu kategorijā. Bagātie apprecēja bagātos, nabagi savējos, un ne jau katrai iekrita klēpī laimīgās Pelnrušķītes liktenis.
2. Rūgtenā brīvības garša.
Pirmajās dienās pēc darba pamešanas Velda jutās pat tāda kā laimīga. Izgulējusies, atpūtusies, iegūtās brīvības pārņemta, viņa klīda pa pilsētu, laiku kavēdama. Maciņš gan bija pustukšs, veikalu skatlogos izlikto preču cenas viņa nepētīja. Pirkumi nebija priekš viņas. Tas Veldu jau sen nesatrauca. Viņai pienācās tikai minimālās lietas: maize ar skopu aizdaru un reizēm kinobiļete. Šobrīd satiktie vecie draugi izrādījās atsaucīgi, reizēm izmaksājot pusdienas, uzaicinot uz kino, soloties palīdzēt jauna darba meklējumos. Viens otrs vīriešu kārtas draugs izteica nekautrīgus priekšlikumus un piesolīja pusi gultas uz īsāku vai garāku laiku. Savas brīvās dzīves svinēšanas laikā iznāca arī tā pavairāk iedzert, patrakot, atslēdzoties no pelēkās ikdienas. Draugi neliedza arī savu pajumti, ja negribējās naktī vilkties cauri pilsētai uz nomali, kur Velda īrēja istabiņu. Taču drīz draugiem atradās savas darīšanas, savas rūpes, izklaides nevar bezgalīgi turpināties. Velda palika domīga un sāka skatīties pēc darba sludinājumiem. Nekad agrāk viņa tā īsti nebija iedziļinājusies darba meklējumu specifikā. Paziņas ieteica piereģistrēties bezdarbniekos, tad doties uz pilsētas domi un klapatot sociālo pabalstu. Par to bija gan dzirdēts, bet, kad bijusī medicīnas māsa uzzināja pabalsta mazumu un saskārās ar bezdarbnieka dzīves peripetijām, viņa manāmi sašļuka. Ko varēja iesākt ar pārdesmit latiem mēnesī, tā saukto valsts garantēto iztikas minimumu? Iet bezdarbniekiem rīkotajos kursos, apgūt jaunu profesiju, kurā, iespējams, nevarētu nopelnīt vairāk nekā līdz šim? Viņa bija pārsteigusies, pēkšņi pametot tik ierasto darbu, un iekritusi kā circenis pelnos. Visur, kur viņa griezās, pieprasīja izglītību, vislabāk jau augstāko vai vismaz prasmes. Pieprasīti bija sociālie darbinieki. Dažviet meklēja grāmatvedes ar sertifikātu vai pavārus ar apliecinošiem papīriem. Visur noteicošā bija pieredze. Pat dators viņai bija pasveša lieta. Neviens viņu negaidīja, dažās pārrunās pie darba devējiem viņa izblamējās, jo nebija nekādu iemaņu pasniegt sevi kā potenciālo darbinieku. Viņas pašapziņa drīz noslīdēja nepiedodami zemu. Pāris vietās viņa varēja dabūt medicīnas māsas darbu zemākā līmenī nekā iepriekš ar gandrīz minimālo algu. ,,Paldies par kūkām! Tās mēs jau esam atēdušies!” Velda sevi ironizēja. Par garderobisti teātrī, vai autobusa biļešu kontrolieri, pārdevēju vai kasieri viņa nevēlējās. Par trauku mazgātāju vienā restorānā varēja sākt darbu kaut vai tūlīt, bet tas likās tik pazemojoši. Tik zemu viņa nejutās kritusi. Atlika interesēties par aukles darbu. Nodrošinātu ģimeņu ar bērniem taču bija pa pilnam. Šinī lauciņā bija pieprasījums, un galu galā tas arī bija pirmais, kas ienāca prātā, pametot darbu reanimācijā. Stulbā zoss! Ko gan viņa bija no sevis iedomājusies? Vieglu darbu un labu algu? Tā nenotiek, par to viņa pārliecinājās itin drīz. Bagātās ģimenes, kurās vajadzēja aukli, sarīkoja tikpat kā konkursu. Protams, kurš gan gadījuma cilvēkam uzticēs savu visdārgāko? Prasīja arī rekomendācijas, iepriekšēju pieredzi. Savukārt skolotāju un mazāk pārtikušās ģimenēs auklei nesolīja nekādu labo algu. Vajadzēja pacietīgi meklēt, jo, kā saka, darba meklēšana arī ir darbs. Velda pētīja žurnālu Mans mazais: vajadzīgas mīļas, gādīgas, jautras, uzticamas, zinošas, pacietīgas un visādi citādi pozitīvas aukles, taču, tuvāk iepazīstoties ar ģimeni, algu daudzviet solīja tikai aploksnē un nelielu. Līdzko bērna vecāki uzzināja, par potenciālās aukles iepriekšējo darbu, sekoja izbrīns un neizpratne, aizdomīgums un papildus iztincināšana. Vieni pētīja, vai Valda nav alkoholiķe vai narkomāne un vieglas uzvedības sieviete. Vairākās vietās durvis aizcirta Velda pati, tik aizskaroši bija jautājumi. Krietno ģimeņu mātēm radās arī aizdomas, ka aukle varētu pavedināt viņu vīrus. Dažās ģimenēs izlutināto mazuļu negatīvās reakcijas uz aukles pielabināšanās mēģinājumiem bija noteicošās: ,,Ne un ne! Es tevi negribu! Prom!” Viņa šiem bērniem laikam pēc sava ārējā veidola nelikās simpātiska. Mazulis taču atzīst tikai savu mammu un iekarot simpātijas nav tik vienkārši kā sākumā likās, sevišķi, ja auklējamais vairs neguļ šūpulī. Velda pēc iegūtās aukles vietas meklēšanas pieredzes varētu uzrakstīt humoristisku vai varbūt skumju stāstu par to, kas piedzīvots, redzēts un izjusts. Aukles vietas meklējumi ilga vai veselu mēnesi bez panākumiem. Abpusējas simpātijas izpalika, un Veldai jau zuda cerības. Bija izsīkuši arī pēdējie graši maciņā. Saldā brīvības garša bija kļuvusi rūgtena…
4. Profesionāla aukle un mājkalpotāja.
Beidzot viņu darbā salīga kāds vīrietis – Teodors Lācis, kurš viens tobrīd audzināja trīsgadīgu puiku. Sieva atradoties slimnīcā ar ilgstošu un acīmredzot nopietnu slimību. Laikam viņas medicīnas māsas arods te likās noderīgs. Vīrietis ieminējās, ka Velda varētu vēlāk palīdzēt sievai, izdarīt viņai injekcijas un manipulācijas. Velda piekrita, jo tad viņa justos reizēm arī kā medmāsa. Piesolītā alga bija necerēti augsta – gandrīz kā divas medmāsiņu algas, pie tam ar oficiālu līgumu, garantijām un avansu. Viņai bija jāuzņemas arī tāds kā saimnieces un ekonomes darbs, jo saimnieks strādājot divpadsmit stundas dienā piecas dienas nedēļā. Darba devēja māja bija labiekārtota un atradās tuvu centram, te viņai būs arī sava istaba, tātad durvis, kuras aiz sevis aizvērt, kad beigsies darba pienākumi. Iepriekš īrēto istabiņu pilsētas nomalē viņa gan neuzteica, apsolot saimniecei drīzumā samaksāt iekavēto īres parādu. Jaunā darba dzīve sākās ne gluži tā kā Velda bija iztēlojusies. Pirmajā dienā nekādas sapratnes no bērna puses: Artūrs viņu nepieņēma, tupēja istabas kaktā un lūrēja caur pieri kā kāds buciņš. Kā gan citādi? Viņam aukle vēl nebija bijusi. Tagad sveša tante mājās, tētis projām. Pielabināties un iepatikties vajadzēja prast. Velda izvēlējās ignorances taktiku: nepiegrieza puikam vērību, apskatīja viņa spēļu mantas, sāka pati ar tām rotaļāties kā maza meitene. Viņai ar māsu tādu spēļu lietu nekad nebija: izsmalcinātu un acīmredzot arī dārgu. Mantu bija veseli kalni: kubiki, konstruktori, muzikālas rotaļlietas, liela koka automašīna, trīsritenis, dzīvnieciņu kolekcijas, bērnu grāmatas spilgtām un krāsainām bildēm. Atstatu stāvēja bērnu kvadricikls, tikpat kā automašīna – džips ar akumulatoru, kuru puika acīmredzot prata vadīt. Tādu rotaļlietu viņa nebija redzējusi. Acīmredzot braucamais bija arī dārgs! Nu viņa – bijusī medmāsiņa tupēja pie bērnu rotaļlietām un ar vienu aci lūrēja kā uz viņu reaģēs auklējamais. Varbūt niķosies, netuvosies un nezin ko vēl darīs tāds trīsgadnieks? Auklei jābūt gatavai uz visu. Viņas pirmā darba diena jaunajā amatā bija sākusies. Kritiens pa vēl nesen gudrās un izdarīgās reanimācijas māsiņas karjeras kāpnēm likās sāpīgs, taču pašas izvēlēts. Viņa vēl nesen teica, ka labāk akmeņus velt un ielas slaucīt nekā turpināt medicīnas katorgas darbus. Dieva rīkste pašas griezta! Tas, ko viņa uzsāka, bija labāk nekā nekas. Drīz viņa iejutīsies un viss būs labi! Mājoklis piederēja bagātiem ļaudīm, te viņa dienā būs saimniece. Artūrs pieradīs pie auklītes noteiktās kārtības. Galvenais lai viņam ne matiņš no galvas nenokrīt! Viņai par to labi maksā, viņai uzticas un tas vien daudz ko nozīmē. Katrs sākums liekas grūts. Pēc vairākām nedēļām Veldai viņas patreizējā dzīve likās kā vecos pirmskara lubu romānos attēlot: dzīvoklis greznā retro stilā, kalpone, daudz gleznu, smalki trauki, ērta virtuve – un bērnuaukle priekšautiņā… Teodors Lācis likās visādi ieturēts kungs, pašķidru matu rotu, gadus četrdesmit vecs, labām manierēm, tomēr izskatījās kādu bēdu nomākts, domīgs un mazrunīgs. Vīrietim gandrīz neraksturīgi mīlīgi viņš izturējās pret dēlu, glāstot un apglaudot vai ik brīdi. Viņš arī nemeta divdomīgus skatienus jaunās aukles virzienā, izturējās vienkārši un atturīgi, sarunās bija korekts un konkrēts, acīmredzami ļoti rūpējies par sievas veselību un pašsajūtu, jo zvanīja viņai uz slimnīcu vairākas reizes dienā un tad izlikās jautrs un bezrūpīgs, mīļi jokoja, stāstīja kā iet ar Artūra audzināšanu, pieminēja labā nozīmē arī aukli un solījās drīzumā ar viņu iepazīstināt. Pārdienām viņš kopā ar dēlēnu brauca ciemos. Viņš pats pēc darba nodarbojās ar dēla audzināšanu un Velda pēc vakariņām bija brīva. Reizēm likās, ka saimnieks viņu šajās vakara stundās pat nepamana. Savā brīvajā laikā kalpone varēja darīt visu, ko vēlējās: varēja iet uz kino vai teātri, satikties ar draugiem, rīkoties kā sirds kāro, nevienam neatskaitoties. Sešdesmit darba stundas nedēļā: no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā piecas dienas nedēļā. Sestdienās un svētdienās viņa bija brīva. Tas Veldai patika vislabāk. Darbs sākās no rīta agri, kad saimnieks septiņos brauca uz darbu. Kur viņš strādāja, Velda nezināja un pagaidām neinteresējās. Uz darbu viņš devās ģērbies uzvalkā, vienmēr baltā kreklā, iespaidīgu ādas portfeli pie rokas. Laikam jau kāds ierēdnis vai varbūt deputāts? Auklei jau nav svarīgi, kas pēc amata ir viņas saimnieks. Ja saimnieki uzskatīs par vajadzīgu, tad pats arī paskaidros. Veldas pienākumos ietilpa pieskatīt Artūru, spēlēties ar viņu, vest pastaigās un iepirkt saimnieka ieteiktos produktus tuvējā Rimi veikalā, pagatavot ēdienu sev un Artūram pusdienām, tad pagatavot vienkāršas vakariņas visiem trim. Sākumā saimnieks ieteica, ko vēlās brokastīs un vakariņās, vēlāk uzticējās kalpones izvēlei un likās apmierināts. Viņš ēdiena ziņā nebija izlepis. Reizi nedēļā, parasti piektdienas vakaros uzkopt dzīvokli nāca kāda vecāka kundze, no kuras Velda arī uzzināja ko vairāk par Lāču ģimeni. Apkopēja bija gados veca, ņipra sieviņa, sīka auguma, ar veclaicīgu šiku ģērbusies, kustīga, un runīga. Viņu pirmā satikšanās notika mājas saimniekam klāt neesot. ,, Ak jūs esiet Artūriņa jaunā auklīte? Jauki! Jauki! Es jau netiku ar visu galā, paliku tikai apteksne uz pusslodzi,” viņa iepazīstoties sniedza Veldai roku. ,,Sauciet mani par Mediņu kā esmu pieradusi, tas skan mīļi un atvasināts no uzvārda Meduskalne. Neesiet taču tādu uzvārdu dzirdējusi? Latvijā laikam mūsu dzimta ir vienīgie Meduskalni,” viņa mīlīgi iesmējās. ,,Man ir garš kristītais vārds – Vilhelmīne. Par Minnīti nevēlējos saukties ne jaunībā, ne tagad vecumā. Tā mani visi sauc par Mediņu. Un kā uzrunāt jūs?” Velda nosauca savu vārdu. ,,Arī jūsu vārds liekas retums”, kundze čaloja, pārģērbdamās darbam. ,,Saimnieks ar dēlu tikko aizbrauca pie kundzes uz slimnīcu. Satiku viņus pagalmā, gribēja nākt atpakaļ mūs sapazīstināt. Es atteicu, ka pašas tiksim galā. Jūs taču zināt, ka Astrīda slimo ar izkaisīto sklerozi? Drausmīgi! Zinu, ka jūs esat medicīnas māsa. Teodora kungs teica. Viņš diezgan ilgi meklēja šīs profesijas auklīti. Astrīdai mājās reizēm vajadzēšot arī medicīnisku palīdzību. Jums taču to teica?” Runādama Mediņa jau rosījās šo to piekārtodama un putekļu sūcēju darbam gatavodama un Veldas apstiprinošu atbildi, vai viņa zina par kundzes slimību, iespējams, nemaz negaidīja. Sāka dūkt putekļusūcējs. Visās istabās bija tepiķi un sūcējs dūca pietiekami ilgi. Tātad sievas slimības nomākts saimnieks bija tik mazrunīgs, un tāpēc pieņēma aukli ar medicīnisko izglītību? Kāpēc neteica viņai uzreiz kas sievai kaiš? Tas nu gan nebija īpaši godīgi! Protams, diagnoze Veldu pārsteidza nesagatavotu. Viņas medicīniskās zināšanas par šo diezgan reto slimību nebija sevišķi plašas, tomēr pietiekamas, lai saprastu, kas gaidāms slimības gaitā. Varbūt Teodors nebija drošs, ka, zinot sievas slimības diagnozi, Velda nepiekristu te strādāt? Droši vien tā Teodora sieva ir ļoti nevarīga, varbūt ratiņos stumdāma, kopjama un mazgājama, bezpalīdzīga kā mazs bērns. Skaidrs, kāpēc mājās vajadzīga gan apkopēja, gan bērnaukle – medicīnas māsa. Kādas stundas Mediņa rosījās, nerunādama vairs ne vārda. Velda sakārtoja auklējamā mantas, rūpīgāk sakopa virtuvi, lai piepalīdzētu apkopējai, ieslēdza kafijas automātu un tējas krūzi. Šorīt viņa bija atnesusi no beķerejas svaigas smalkmaizes. Varbūt Mediņ” kundze pie tējas tases vēlēsies brīdi pasēdēt? Daudz ko par Lāču ģimeni Velda nezināja, un šī kundzīte drošo vien vēl kaut ko pavēstīs. Taču Velda kļūdījās. No tējas viņa gan neatteicās, taču tagad izvaicāja Veldu: kur iepriekš strādājusi, kur dzīvojusi, kā te jūtās. Atbildes Velda centās noformulēt īsi un neizplūst sīkumos. Kāda pagaidām svešam cilvēkam daļa, kur tieši viņa strādājusi un kāpēc aizgājusi no darba? Taču jau mazā atalgojuma dēļ. Te viņa jūtoties ļoti normāli, darba pienākumus jau esot apguvusi. ,, Kungs jau man arī teica, ka mēģinās atrast kādu piemērotu medmāsu, kas varētu palīdzēt Astrīdai atveseļoties, kad pārnāks mājās. Injekcijas, varbūt kādas procedūras! Nu ļoti jau jauki, ka jūs piekritāt! Lāči ir ļoti labi cilvēki. Reti labi! Arī kundze Astrīda ir sirsnīgs cilvēks. Bija pianiste, tagad rokas tādu slodzi nepanes… Mēs ar jums vēl daudzreiz tiksimies. Man tagad jāsteidzas vēl uz vienu dzīvokli! Kamēr varu, tikmēr daru! Palieciet sveika!” un prom viņa bija. Māja bija sakopta un svaiguma pilna. Mediņas prasme ātri ar visu tikt galā bija tiešām apskaužama. Promiedama viņa pateicās Veldai par virtuves sakopšanu. Citreiz lai tā nedarot, jo katram savi pienākumi. Nekāda vecišķuma pazīmes viņas uzvedībā Velda nemanīja. Nekādas čīkstēšanas vai žēlošanās par nogurumu vai veselības problēmām. Moža un dzīvespriecīga, kaut likās vismaz septiņdesmit gadus veca, viņa aizsteidzās. Laikam taču pensionāra trūkuma pilnā dzīve lika arī viņu piepelnīties, kamēr vēl spēki atļauj. Pārradās saimnieks ar dēlu. Vakariņas bija drīz gatavas. Varbūt Teodors beidzot runās ar aukli par sievas slimību? Būtu taču laiks! Velda arī nebija izvaicājusi, kā jūtas viņa sieva. Tas no viņas puses bija gandrīz nepieklājīgi. Šodien viņa savu kļūdu izlaboja, pavaicāja un saņēma neitrālu atbildi: ,,Paldies! Jau labāk!” Varbūt jaunajai auklei negribēja uzticēt, tā sakot, ģimenes lietas? Divas nedēļas jau nav liels laiks cilvēka iepazīšanā. Teodors Veldai likās ciets rieksts, atturīgs, korekts, liekas vienmēr domās nogrimis, mazrunīgs. Lai iepazītu cilvēku tuvāk, vajadzīgs laiks. Veldai tā ir pietiekoši, viņa nesteidzas izzināt Lāču ģimenes problēmas. Kādu dienu, kad vakariņas bija paēstas, trauki nomazgāti un Velda jau gatavojās teikt ar labvakaru un doties uz savu istabu, Teodors lūdza brīdi uzkavēties, ieslēdza televizoru un apsēdināja Artūru skatīties multiplikācijas filmu, ko parasti pēc vakariņām neļāva. Multfilmu laiks bija rīta pusē pēc brokastīm. ,, Piesēdīsimies! Gribu ar jums parunāt.” viņš aicināja. ,, Vai esmu ko nogrēkojusies? Darījusi ne tā?” Velda vaicāja, cerēdama, ka beidzot runa varētu būt par Astrīdu. Laiks būtu arī iepazīstināt. Nevar taču bezgalīgi klusēt par lietām, kas droši vien nomāc saimnieka sirdi un prātu? Cik ilgi tad kundze nebūs mājās? ,,Ko jūs! Esmu pilnībā apmierināts ar jūsu darbu. Artūram labāku auklīti nemaz nevar iedomāties. Jūs esat gudra, izglītota, atturīga sadzīvē. Tieši tas, ko mēs gribējām. Varbūt es pats maz ar jums runāju. Pati jau kā medmāsiņa sapratīsiet – Astrīdas veselība mani nomāc, reizēm ir ļoti smagi. Taču pēdējā laikā stāvoklis uzlabojas. Es jau jums sākumā teicu, ka viņai ir smaga un ilgstoša slimība, nepaskaidrojot kāda. Viņai ir izkaisītā skleroze, tomēr cerības nezaudējam, zinātne iet uz priekšu. Slimība saasinājās visticamāk pēc Artūriņa piedzimšanas. Mēs viens otru ļoti mīlam un ir smagi…visu saprotot. Tomēr ir cerības uz ilgstošu remisiju, un šī jau nav tā ļaunākā kaite. Rītā gribētu jūs ar Astrīdu iepazīstināt. Stāstīju viņai kā tiekam ar Artūru galā, cik esat korekta un tagad jau daudzmaz iepazīta. Varbūt jums darbs mājsaimniecībā ir par neierastu? Sakiet, kā ir! Grūtāko laiku, kamēr pierod pie jauniem apstākļiem, esat izturējusi. Par dēla drošību un jūsu aukles prasmēm tagad esmu pārliecināts. Dēls ir dārgākais, kas mums ar Astrīdu pieder. Vairāk bērnu mums Astrīdas slimības dēļ nebūs.” ,, Teikšu kā ir! Šāds darbs man bija izmisuma solis. Strādāju reanimācijā un darbs tur nav saldā maize…noriebās. Protams, darbs pie jums kaulus nelauž. Atbildība par bērnu liela, galā it kā tieku. Pierodu pamazām…Vēl kā mājās nejūtos, nemelošu. Gribu beidzot vaicāt par jūsu profesiju, varbūt tas nāks kopīgai lietai par labu. Ziņkārība varbūt!” ,, Esmu ārsts! Nenojautāt? Ja zinātu iepriekš, varbūt darbā pie mums nebūtu salīgusi?” ,, Atklāti sakot, iespējams nē! Kaut gan ne tas ir noteicošais. Reizēm, ejot priekštelpā gar jūsu virsdrēbēm saodu pazīstamo aromātu. Nolēmu, ka tas pēc sievas apmeklējuma slimnīcā. Ja drīkst – kādā profesijā strādājat: terapeits, ķirurgs, patanatoms?” ,,Kļūda, kļūda! Strādāju ļoti interesantā nozarē – mūsu komercsabiedrību apzīmē ar burtiem LVG, darbs ļoti aizraujošs un vajadzīgs. Palīdzam bezbērnu ģimenēm tikt pie mazuļa. Esiet kaut ko dzirdējusi?” ,,Tenku līmenī. Kaut kā nav bijusi pieejama informācija un vajadzība interesēties.” ,,Nu redziet! Tagad zināsiet. Kādreiz pastāstīšu ko vairāk. Vai tad Mediņa neko vēl nav izpļāpājusies? Viņa gan cenšas daudz nepļāpāt, bet dabai jau grūti pretoties. Vēl kas! Gribētu šodien jūs palūgt nostrādāt kādas virsstundas. Mums darbā vakars, kurā man vajadzētu piedalīties. Līdz divpadsmitiem būšu mājās. Piekrītat?” ,, Protams! Man nekas tāds, ko var nokavēt, nav paredzēts, dakter! Brauciet un esiet bez rūpēm!” Teodors sāka aizrautīgi smieties. Tie bija tādi smiekli, kādus Velda necerēja no šī atturīgā kunga sadzirdēt: skanīgi un liekas no visas sirds, un viņa pati smējās līdzi. ,, Tas – dakter, tā uzruna jau jums asinīs. Labi jau būtu, ja sauktu mani par Teodoru, vismaz Lāča kungu. Kad mājās pārbrauks Astrīda, sadzersim visi tubrālības un sarunāsim par tiem nosaukumiem, goda nosaukumiem un uzrunām. Man jau patīk, ja sauc kristītā vārdā. Mamma mani sauca par Tedi, bet tēvs tikai par Teodoru. Tā sauca arī manu vectēvu un arī vecvectēvu. Esmu Teodors Lācis ceturtajā paaudzē…Tātad rītā ap četriem visi aizbrauksim pie Astrīdas, viņa gaidīs.” Pēc brīža viņš aizgāja saposties. Ejot gar vannas istabas durvīm, Velda saoda smaržu aromātu, kas viņu kaut kādā veidā satrauca, tās laikam bija labas un dārgas vīriešu smaržas. Vakars laikam bija paredzēts svinīgs un saviesīgs, jo dakteris Lācis bija ģērbies smokingā un likās ļoti labā omā. Kā jau bija pierasts, viņš cieši apkampa dēlēnu, paskaidroja, ka viņam darbiņā vakars, svētki, noskūpstīja uz vaidziņa, pacēla augstu gaisā:,, Ar labu nakti, mīlulīt!” Tā viņš sveicinājās arī mājās no darba pārnākot. Dēls viņam bija ļoti pie sirds. Arī viss brīvais laiks tika ziedots viņam. Rītos Artūrs gulēja līdz astoņiem, un pamodies tēvu mājās vairs nesastapa. Brīnumainā kārtā viņš pa dienu ne par mammu, ne tēti daudz nerunāja tikai reizēm, kad uznāca mazie niķīši – gribēja braukt pie mammas. Tad ar aizrautīgām rotaļām Veldai nācās novērst zepera uzmanību citā gultnē. Artūrs bija viņu beidzot pieņēmis un sauca par Vedu, droši un uzticības pilns gāja pie viņas rokas pastaigu laikā un raudzījās viņā ar bērnam raksturīgu uzticēšanos. Pamazām viņa veidojās par profesionālu aukli un mājkalpotāju.
5. Katrs savas laimes kalējs… Īvande pretstatā māsai Veldai nebija ieguvusi speciālo izglītību. Beidzot ļoti sekmīgi vidusskolu, viņa gan gribēja studēt filoloģiju, bija talantīga un mērķtiecīga meitene, taču griežoties kapitālistisko attiecību karuselī, visam, arī tālāko skolu iespējām, tika piekārtas cenu birkas, un ģimene izrādījās maksātnespējīga. Māte – Klaudija uz saskanīgu ģimenes dzīvi netiecās, viņai bija savas aizraušanās, savas gaitas. Viņa nebija mājas dvēsele. Drīz ģimeni satrauca bēdu vēsts – tēvs bija nosities autoavārijā. Ļaudis mēļoja, ka tā bijusi pašnāvība… Pierādījumu nebija, vai arī tie netika meklēti. Bez tēva palikušai ģimenei, nebija reizēm pat pietiekošas iztikas un mājās pazuda tā drošības un miera sajūta, ko bija garantējusi tēva klātbūtne un gādība. Nu māsas mācījās būt patstāvīgas, cerot, ka viss pamazām nokārtosies un mācības varēs turpināt vēlāk, kad uzlabosies materiālie apstākļi. Māte drīz pēc oficiālā vīra nāves vētraini metās savā jaunajā dzīvē. Bieži nebija mājās, atgriezās dusmīga, neapmierināta. Meitas drīz būs pieaugušas, un viņa nejutās veca. Kad vecākā, Velda, beidza skolu, pilnīgi negaidot māte iepazīstināja ar savu draugu Ritvaru. Tā esot veca draudzība… Varbūt to nojauta arī Kazimirs… Drīz kļuva skaidrs, ka mātes draugs nevēlēsies rēķināties ar uzspiesto piekabi – divām palielām pameitām. Kāpēc māte Ritvaram pakļāvās un pieņēma ne tik vien kā mīļāko, bet kā oficiālo dzīves draugu, to abas māsas toreiz nespēja saprast? Katrā ziņā nekāds dārgums viņš meitenēm nelikās: iedzēris bija lielīgs un pavēlniecisks, bet skaidrā mazrunīgs un neizprotams skopulis, kas taupības nolūkos pat elektrības spuldzītes meiteņu istabā izskrūvēja, izlikdamies par ekonomisku saimnieku un ģimenes galvu. Dīvains bija šis Ritvars! Mātes jaunais vīrs strādāja mežos pie mežu ciršanas un ne ar ko īpašu neizcēlās. Kāpēc mātei sirdī atradās vieta šim tipam, to zināja tikai pati Klaudija. Tagad viņa bija sieviete, kas bija izvēlējusies pati savas tālākās dzīves pavadoni. Atsvešināšanās ar meitām notika pamazām, un abām māsām bija nesaprotami, kā var savus miesīgus bērnus samainīt pret tēvaini, kas nelikās viņu īstā tēva Kazimira ne mazā pirkstiņa vērts… Klaudijai meitas likās pieaugušas. ,,Tikai cāļi ilgi klukstētājai tekalē pakaļ! Neesmu nekāda perenīca!”… tā izmeta Klaudija un drīz par meitām nelikās ne zinis. Cāļu mātes instinkti viņai tiešām nepiemita. Velda kopš medskolas beigšanas strādāja pilsētā par medmāsu, bet Īvande atrada darbu dārzniecībā, pārdesmit kilometru attālumā no pilsētas. Darbs pie augiem, puķēm un ziemas sprēgoņā justies kā vasarā, tas Īvandei patika. Par nelielo naudas summu, ko pēc kāda skaļa strīda uzmeta uz galda Ritvars, viņa drīz nopirka mazu, diezgan nolaistu divistabu mājiņu, ko par tādu varēja nosaukt tikai nosacīti. Viņi – māte un Ritvars nu bija atpirkušies un izvadījuši pa durvīm uz visiem laikiem abas mājas miera traucētājas, kā ne vienreiz vien dusmās kliedza Ritvars. Jaunā Īvandes mītne bija īsta būdiņa, tomēr ar jumtu, logiem un durvīm, mazu zemes pleķīti. Prasmīgas rokas te varēja izveidot arī cilvēcīgu mājoklīti. Tālākie notikumi Īvandes dzīvē bija trauksmaini. Drīz pie dārzniecības meitenes būdiņas durvīm pieklauvēja, kā Īvandei likās, viņas likteņa sūtītais. Viņai nebija nekādas nobriedušas sievietes dzīves pieredzes: naiva un romantiski noskaņota viņa gaidīja savu sapņu vīrieti un iekrita acīs blakus esošajam dārzniecības strādniekam, vīrietim pēc trīsdesmit, Otomāram. Viņš uz Īvandi sākumā bija kā uzburts, un vīrieša uzmanība meitenei glaimoja. Likās, ka lielā mīlestība beidzot ir klāt. Pārējo darba biedreņu brīdinājumus, ka Otomārs ir brunču mednieks, ka viņam uz katra rokas pirksta pa vienai brūtei, viņa neņēma vērā, iztulkodama tos par vienkāršu skaudību. Otis Īvandei patika, arī viņas acis jau no paša sākuma meklēja stalto stāvu dārzniecības strādnieku vidū. Īss izrādījās viņu dūdošanas laiks… trauksmaini iesācies, viss tikpat ātri beidzās. Daudz neko no sava spēka un prasmes neielicis mājiņas atjaunošanā, viņš arvien biežāk aizķērās savās darīšanās un nedrošā dzērāja gaitā bieži neatrada vēl nesen apjūsmotās jaunās sievietes būdiņu. Dzīves skola Īvandei bija rūgta, bet pamācoša. Visbeidzot Otomārs nekaunīgi pateica, ka Īvande viņu savā gultā iemānījusi pati, savas actiņas grozot un koķetējot. It kā viņš nebūtu gavilējis: ,,Ī-īvande, mana mīļā Īvande!” Deviņus mēnešus pēc viņu īsās kopdzīves sākuma Īvandei piedzima dēls Rihards. Viņa saprata, ka bērns vienai būs arī jāuzaudzina. Mīlestība un naids iet roku rokā, un Īvande sākumā izjuta pret Oti tādu naidu, kādu visā savā dzīvē nepazina. Ja viņš būtu tuvumā, viņa to sistu, skrāpētu, būtu ar mieru pat nogalināt. Tik aizvainots bija jaunās sievietes lepnums. Taču Otomāra atrašanās nebija zināma, un sist un plosīt nebija ko… Vēlāk šīs jūtas pamazām nomainīja vienaldzība: ka nav, lai nav! Arī dēls vēl ilgi neapjauta, ka bērniem ir arī tēvi. Rihards Otomāram ārējā izskatā nelīdzinājās, un ar savu izskatu Īvandei par viņa bioloģisko tēvu – neatgādināja. Pēc izskata viņš līdzinājās vectētiņam Kazimiram, un jo auga, jo vairāk. Īvande vēlējās, lai arī dēla raksturs būtu vectēvā atsities. Savu dzīvi viņa ziedos tikai dēlam, vienīgajam, kas vēlāk to pratīs novērtēt. Tik naiva viņa bija bijusi, un nu savu kļūdu vajadzēja izpirkt mātes lomā, audzinot sev mūža atbalstu. Viņa bija vientuļā māte, galvenokārt jūtoties dvēselē vientuļa. Vai būs viegli sisties pa dzīvi, viņa vēl nedomāja. Lai apkārtējie netrītu mēles, Īvande pārdeva iegādāto būdiņu un aizbrauca uz pilsētu pie māsas. Māju cenas tikko bija strauji kāpušas, un Īvandei likās, ka ir ieguvusi veselu bagātību, jo tagad necilās mājas cena daudzkārt pārsniedza pirkuma summu. Arī zemes pleķis tagad bija vērtība. Īvande bija bez profesijas, taču pilsētā izdevās ar Veldas paziņu palīdzību atrast sētnieces vietu un pielīgt pie mājas saimnieka par pieņemamu īres maksu vienistabu dzīvoklīti. Sākumā bija ļoti grūti: bērns palika uz vairākām stundām viens savā redeļu gultiņā. Viņa kopa savu ielas teritoriju, mazgāja kāpņu telpas un ik pa brīdim skrēja dēlu raudzīt. Viņa strādāja bez izejamām dienām un vēlāk aizvietoja arī kaimiņu mājas sētnieci viņas atvaļinājuma laikā, pārsvarā lielos darbus iekārtojot nakts stundās. Mājas saimniekam jau bija vienalga, kad sētnieces veic savus pienākumus un kad atpūšas. Par laimi ar Rihardu nekas ļauns neatgadījās, puika bija mierīgs, daudz neslimoja, māti, ja nebija aizmidzis, sagaidīja ar platu smaidu, un likās, ka bērns saprot, ka jābūt mierīgam, pacietīgam un jāsamierinās. Viņus abus negaidīja viegla dzīve. Tā viņi dzīvoja: iztikai nopelnīja, atļāvās reizēm arī sīkus prieciņus. Īvandes vājība bija bērnu rotaļlietas. Par tām Rihards aizvien tā priecājās! Viņam bija sava rotaļlietu pasaule. Kad Rihardam palika trīs gadi, Īvande uzņēmās par atlīdzību dažas stundas dienā savā dzīvoklī pieskatīt arī bērnu no kaimiņiem. Tā nebija tā dzīve, par kuru viņa bija sapņojusi, bet citas taču nebija. Vīriešus viņa turēja pieklājīgā attālumā. Sētniecei draugi neradās, viņa pati arī tos nemeklēja. Bija tikai dzīvokļu kaimiņi, kas padeva labrītu naskajai sētniecei, aizsoļojot garām pa viņas sakopto ielas gabalu. Viņa bija pārāk piesardzīga, baidoties no attiecībām ar dzērājiem un nabagiem, kuru pilsētā netrūka. Reizēm varēja no sirds izrunāties ar Veldu. Tad katras nestais smagums it kā sasummējās un likās sadalījās divās daļās un vienai tika vieglākais. Bieži tā bija Īvande. Māsa viņu un Rihardu žēloja un materiāli atbalstīja, kamēr vien varēja. Viņas bija pieticīgas, grūtībās augušas lauku sievietes un ilgu laiku samierinājās ar to mazumiņu, ko liktenis viņām bija piešķīris. Īvandes pasaule bija grāmatas, lielāko tiesu mīlestības romāni, ceļojumu apraksti, ko viņa ņēma bibliotēkā. Aizmirsdamās nereālajā grāmatu pasaulē, viņa nepamanīja draudus, kas bija nemanot piezagušies. Kādu dienu puslīdz stabilajai sētnieces dzīvei mājas saimnieks un darba devējs pielika punktu. Kaut gan pašai likās, ka ar sētnieces pienākumiem tiek galā gluži labi, saimnieks darbu uzteica bez gariem paskaidrojumiem: ,,Slikti strādājat, man jūsu pakalpojumus turpmāk nevajag! Saņemsiet algu un divu mēnešu kompensāciju pēc likuma punkta un atbrīvojiet pēc nedēļas dzīvokli! Man ir cits kandidāts. Sieviete tādam smagam darbam neder. Atvainojiet un paldies par padarīto, bet mēs citādi nevaram!” Pēc pirmā, krietnā sniegputeņa Īvande tiešām nebija spējusi tikt galā ar sniegu, ko dāsni sūtīja debesis. Arī Rihards jau vairākus mēnešus periodiski tika saaukstēts, un ar plaušu karsoni ārstējies slimnīcā. Visa dzīve viņiem bija sagājusi pilnīgā dēlī. Īvande bija arī par lepnu, lai lūgtos saimnieka sapratni, un svešiem cilvēkiem jau bija vienalga, ka kāda vientuļa sieviete ar bērnu ir nonākusi līdz galējam izmisuma stāvoklim un tikpat kā uz ielas: pati vainīga! Katrs pats savas laimes un laikam arī nelaimes kalējs… Viņa neko līdz šim nebija izkalusi. Draugu, kam lūgt palīdzību viņai pilsētā nebija. Māsa darīja ko spēja, vai pusi savas algas atdodot viņai. Veldas īrētā istabiņa, kuru viņa bija saglabājusi nenoskārstai vajadzībai, kļuva par viņas un Riharda pagaidu mitekli. Sākās grūts laiks. Visa viņas un dēla dzīve sagriezās kā sniega pārslas putenī. Vēl nesen viņa jutās ja ne laimīga, tad vismaz apmierināta ar to dienu, kuru dzīvoja. Tagad nākotnē nebija gaidāms nekas iepriecinošs. Visas cerības, ka viņa pati saviem spēkiem izaudzinās dēlu, zuda. Drīz piezagās depresija un vienaldzība. Piemērots darbs neradās, bērnudārzos, ko viņa apstaigāja, brīvas vietas Rihardam neatradās. Atlika nolaist rokas un padoties. Dzīvības instinkts, kas viņu turēja virs bezdibeņa varēja arī zust… arī māsa palīdzība nevarēja turpināties mūžīgi. Izeja bija jāatrod visdrīzākajā laikā, neskatoties ne uz ko.
5. Bagātie arī raud… Astrīda pārbrauca no slimnīcas cerību spārnota. Slimība vismaz uz kādu laiku bija atkāpusies, viņa gan staigājot ātri nogura, tomēr bija optimisma pilna. Ar hronisku slimību jāprot sadzīvot mūža garumā. Vajadzēja ievērot ārstu rekomendācijas, dzīvot ar cerībām un labām emocijām, kuras nodrošināt bija vīra – Teodora pienākums. Astrīda Veldai uzreiz iepatikās: skaista, maigu raksturu, erudīta sieviete visos dzīves jautājumos. Viņa, redzams, ļoti mīlēja un lutināja dēlu, atdodama sevi ģimenei, laikam jau nojaušot, ka viņai dotais laiks var izrādīties īsāks nekā gribētos. Arī attiecības ar vīru viņa kopa gudri un tālredzīgi. Nekad nedzirdēja, pat ne niecīgāko vārdu pārmaiņu vai kādas lielākas domstarpības. Vienmēr rūpīgi ģērbusies. Mājās nāca friziere – manikīre Rudīte, un arī Velda pēc vajadzības varēja, neatejot no darba vietas, sakopt savu ārieni. Viņa nekad agrāk nebija atļāvusies tādu luksus dzīvi. Pie Lāčiem dienas ritēja nepiespiesti un bez stresiem. Te viņa tika novērtēta un varēja sildīties arī laulāto garīgās pasaules saulītē. Viņi likās ideāls pāris, ja ne slimība…Par to gan te neviens nerunāja. Astrīda no malas izskatījās kā vesela: staigāja pa parku, nodarbojās ar dēlu, tikai nepanesa lielāku fizisko slodzi. Mājas darbos viņai vajadzēja palīgu, un tāpēc pie viņiem strādāja kalpone, un Velda centās būt laba izpalīdze un bērnaukle. Viņa bija pārliecinājusies, ka laulātie mīl viens otru un ir laimīgi. Viņi izskatījās joprojām viens otrā iemīlējušies. Bieži dzīvoklī skanēja klasiskā mūzika, radot maigu un patīkamu fonu. Astrīda vairs nevarēja spēlēt roku vājuma dēļ un tikai klavieres viesistabas stūrī liecināja, ka kādreiz tās ir skanējušas. Par to Astrīda ar Veldu runāja tikai vienu reizi, un tā bija skumju pilna saruna. Mūziķei zaudēt savas profesionālās iemaņas bija liela traģēdija. Pirmās slimības pazīmes bijušas tieši nespēks rokās. Ko te palīdzētu mierinājuma vārdi? Astrīda saprata, ka var būt sliktāk, un nekādas garantijas jau slimība nedod… Velda centās pēc iespējas mazāk maisīties ģimenei pa kājām, klusu padarīja sev pielīgtos darbus un pati sev likās ideāla kalpone: klusa, izpildīga un neuzbāzīga. Mediņa bija saslimusi un vairs kopt māju nenāca. Velda uzņēmās viena veikt arī mājas uzkopšanas darbus, par ko Lāču ģimene bija pateicīga. Divas dienas nedēļā Veldai joprojām bija brīvas, tad viņa centās būt projām, biežāk pie Īvandes, kas bija jāatbalsta ne tikai materiāli. Arī Astrīda uzzināja par Īvandes bezcerīgo stāvokli un solījās parunāt par to ar Teodoru. Varbūt viņš varēja ieteikt jaunajai sievietei kādu darbu, dot kādu padomu. Kādu dienu Veldu uz sarunu uzaicināja pats saimnieks. Tas būšot par kādu darba jautājumu. Velda sev neraksturīgi – nedroši vēra durvis uz viesistabu. Maz kas varēja slēpties aiz tāda aicinājuma! Varbūt tas, ka viņa pēdējā laikā palīdz māsai, nepatīk darba devējiem? Tas gan netraucēja tiešo pienākumu veikšanu. Tieši otrādi! Viņa tagad strādāja sevišķi apzinīgi un centīgi. Varbūt retāk pasmaidīja un likās ierāvusies sevī? Māsa bija viņas vienīgais tuvais cilvēks un viņai neklājās labi. Īvandei nebija darba, nebija pat lielu cerību to dabūt. Tikai māsa atbalsts turēja viņu virs ūdens. Viesistabā valdīja miers. Astrīda laikam nesen bija lasīja kādu žurnālu, tas dusēja viņas klēpī. Teodors sēdēja attālāk un kārtoja kaut kādus papīrus. Dusmīgi vai neapmierināti viņi neizskatījās. Fonā skanēja kā parasti klusināta mūzika. ,, Varbūt mums kopā vajadzētu iedzert tēju? Artūrs jau čuč! Tas ir mūsu visu brīvais laiks, lai parunātos. Sen neesam tā dīki kopā ar jums pasēdējuši un parunājušies par dzīvi. Astrīda aizvien man pārmet, ka esmu arī mājās kā dakteris, kas neuzklausa savus padotos. Savas domas jūs laikam vienmēr paturat pie sevis,” tā Teodors: ,,Darbā man liekas gan valda pilnīga demokrātija un koleģiālas attiecības. Parunāsimies par dzīvi un tām problēmām, ar kurām esmu šobrīd aizņemts! Man vajag šoreiz jūsu padomu un palīdzību. Astrīda arī domā, ka saruna nav jāatliek. Patiesībā jautājums tiešām ir ļoti steidzīgs, gandrīz neatliekams.” ,, Es tūliņ!” Atnesīšu tēju! Velda dodas uz virtuvi un Astrīda viņai seko: ,,Paņemsim pie tējas siera cepumus! Saruna tiešām nav paredzēta nepatīkama. Vienkārši tāpat… Tedis grib parunāt par savām darba lietām, uzklausīt jūsu domas. Ir kāds priekšlikums.” Labu brīdi šķind tikai tējkarotes, glāzēs cukuru izmaisot. Istabā ir omulīga puskrēsla, kas kliedē Veldas satraukumu. Kāpēc gan viņai būtu jāuztraucas? Interesanti, kas aiz ādas šim zinātniekam! Velda beidzot ir nomierinājusies. Viņas darbam jau nu briesmas nedraud, nekas par to neliecina. Viņa labi saprotas ar Astrīdu, Artūram viņa ir kā lielā draudzene. Viss ir kārtībā! ,, Atcerieties, ka es jums stāstīju par mūsu firmas darbu, interesantu un vajadzīgu. Mēs laimīgus darām bezbērnu pārus. Mēģeņu bērni vairs nav nekāda sensācija. Mūsu laulātie pāri ir gan bagāti, gan vidusmēra ģimenes cilvēki. Kādām desmit bezbērnu ģimenēm gadā visus izdevumus sedz valsts programma. Pārējiem bērniņu gribētājiem pašiem jāfinansē izdevumi vai jāpaliek ar nerealizētām cerībām… Problēmas parasti gadās ar bērna iznēsāšanu, ja uz to nav spējīga sieva. Šūnas mēdz būt dažādas: abu vecāku, donoru, viena no vecākiem. Ja tās ir veselas un attīstīties spējīgas, viss notiek un sieviete pati iznēsā bērnu. Komplicētāk, ja bērna izaudzēšanā vajadzīga palīdzība no malas. Kandidātu vēl nebija trūcis. Daudzas sievietes, tā sauktās brīvprātīgās izpalīdzes nākas dažādu apstākļu dēļ arī izbrāķēt. Ne visas atbilst prasībām. Reizēm ģimene pati sarunā radinieces, kas uzņemas šo misiju: māsas, arī mātes, retāk ģimenes draudzenes. Tas ir ļoti kutelīgs jautājums, jo sieviete, kas bērnu iznēsā deviņus mēnešus savās miesās, ne vienmēr spēj atiet malā kā sava veida dzeguze. Starp viņu un bērnu grūtniecības laikā ir izveidojušās emocionālās saites, tās ir jūtas, kas raksturīgas katrai normālai sievietei. Mums patreiz ir viens gadījums: iztikusi uzņēmēja ģimene, bet ziniet – bagātie arī raud… Dzimumšūnas abiem veselas, bet sieviņa …nevar bērnu iznēsāt, bet tā gribas savu! Tā ir normāla vēlme, ar specifiskām jūtām un emocijām. Ne katra sieviete spēj šādā surogātmātes ādā iejusties un piekrist darbam, kaut ļoti labi atmaksātam deviņu mēnešu garumā. Katra gribētāja jau arī neder. Es pats šo jautājumu uztveru pārāk emocionāli. Tas nav mans lauciņš meklēt atbilstošu kandidāti…Tikai šoreiz…” Brīdi Teodors klusē un malko tēju. Astrīda tēju tikai maisa, periodiski pamādama ar galvu kā vīra teikto apstiprinot. ,, Jūs taču priekšlikumu neizsakiet man?” Velda gandrīz čukstus saka. ,, Nesaprotu, kāpēc to man visu stāstāt , dakter? Vai es izskatos pēc tāda inkubatora, kas …” ,, Jums priekšlikums netiek izteikts! Dies” pasarga, neapvainojieties! Teodors zina par jūsu māsas Īvandes dzīves klizmām. Nedzemdējušas sievietes kā jūs parasti atkrīt jau paša fakta dēļ. Tā būtu pārāk liela psiholoģiska problēma. Tur jābūt sievietei, kas saprot uz ko iet un kāpēc, un kurai ir arī grūtniecības pieredze, savs bērns. Varbūt tā varētu būt jūsu māsa?” tā Astrīda. ,, Protams svešā sieviete veic savu darbu komerciālu apsvērumu dēļ. Tas skan tik nepatīkami: tik specifisks darbs, komerciāli apsvērumi…” dakteris turpina, ,,Nauda, ko bagātie pāri ir ar mieru maksāt par pakalpojumu, ja tā var teikt, nav mazā. Tādu naudu parasts cilvēks var nopelnīt tikai vairāku gadu laikā vai pat nenopelnīt nekad. Tas var būt pat piecciparu skaitlis. Galvenais ir tas, ka kandidātei šoreiz jāatrodas drīz, tuvāko dienu laikā. Bija viena sieviete, bet neizrādījās piemērota, jo bija aizdomas, ka viņa agrāk aizrāvusies ar alkoholu un narkotikām, kas galīgi neder. Jau tā viss process ir nepārredzams un sarežģīts. Sasodīti komplicēta lieta! Ja dažu dienu laikā kandidātes nebūs… Redziet, arī mūsu darbā ir milzums problēmu, un iespējami visdažādākie sarežģījumi. Tā ģimene gaida, laiks iet, bet potenciālās surogātmātes kandidatūras nav. Vēl dažas dienas, tad cerību ģimene, kā es to saucu, jāinformē, ka ,,inkubators” izgājis no ierindas un viss jāsāk no gala.” Velda no šīs sarunas ir vairāk nekā apjukusi. Ne par ko tādu Īvande droši vien nebija ne dzirdējusi, ne domājusi. Viss jāpārdomā, jāapsver. Kā māsai izteikt priekšlikumu? Jau tā Īvandes dzīve ir sarežģījusies, sapinusies un nonākusi strupceļā. Nebūtu Veldas atbalsta… Izmisumā Īvande, iespējams pus pa jokam, bija ierunājusies pamēģināt parazitēt uz bagātu un seksa izslāpušo vīriešu rēķina. Tas, ko agrāk viņa nekad nedarītu, bija kļuvis aktuāls. Māsa ir izmisusi, ļoti izmisusi, uz īstas depresijas robežas. Jau šovakar Īvande ir jāapciemo. Priekšlikums ir tik neierasts, tik neizpētīts un nedzirdēts… Veldai par brīnumu māsa priekšlikumu uztver pozitīvi, sākumā kā vienu no darba variantiem. Kaut kas pilnīgi negaidīts! Protams, viņu šobrīd interesē lietas finansiālā puse. Tā būtu milzīga, necerēta iespēja, deviņu mēnešu laikā nopelnīt līdzekļus dēla un savas tuvākās nākotnes nodrošināšanai. Darba saturs, protams, mulsina. Pēc Veldas teiktā – ir sievietes, kas tā pelna un labi pelna. Tas liekas nesalīdzināmi labāk nekā prostitūtas pakalpojumi. Par prostitūciju viņa uzskata arī precības ar nemīlamu vīrieti bagātības dēļ. Vai izklaidēt vīrieti, piesolot savu miesu, ir briesmīgi vai labi, saņemot pretī bezrūpīgu dzīvi? Tāds bērna iznēsāšanas darbs varbūt ir pat svētīgs: palīdzēt ar savu ķermeni kādai ģimenei kļūt laimīgai un tikt pie bērna. Viņa to varētu uzņemties savas māsas dēļ, ja būtu tādi apstākļi… Visu nakti Īvande nevar aizvērt acis: atteikties vai pieņemt priekšlikumu? Laika lēmuma pieņemšanai ir maz – tikai dažas dienas. Ak, kaut viņa pieņemtu pareizo lēmumu! Brīžiem liekas, ka tas viņai neder, brīžiem, – ka jāpiekrīt un jāizmanto piesolītā iespēja. Kas zina, kāds ir tas laulāto pāris, kuru var darīt laimīgu svešas sievietes sniegtā palīdzība? Velda ir solījusies pozitīvas atbildes gadījumā rūpēties par Rihardu, Astrīda ir pačukstējusi, ka viņas vīrs piekristu, ja Rihards dzīvotu pie viņiem, pie Veldas un būtu Artūra rotaļu biedrs. Citāda izeja jau arī ir neiespējama, jo pirmo laiku vai varbūt visu grūtniecības laiku surogātmātei jābūt speciālistu uzraudzībā. Par dēlu viņa vienlaicīgi nevarēs rūpēties. Rīta agrumā Īvande piezvana Veldai: viņa ir ar mieru! Lēmums ir pieņemts. Varbūt tas būs viņas labākais un svētīgākais padarītais darbs.
6. Zemapziņas bailes. Iveta ir pārlaimīga: tikko viņai profesors ir paziņojis, ka bērna attīstības process ir sācies, un dzimumšūnas dažas nedēļas atpakaļ ir ,,iedēstītas” – svešās sievietes dzemdē un grūtniecība ir apstiprinājusies. Beidzot tas ir noticis! Deviņu mēnešu bērna nēsāšanas process ir sācies! Cik dienu, nedēļu, mēnešu būs jāgaida? Pulkstenis jau atskaita laiku. ,,…Tā sieviete ar pierādītām grūtniecības pazīmēm atrodas klīnikā un nekādu komplikāciju pagaidām neesot”, Ivaram telefona klausulē čukst Ivetas balss, liekas no prieka un satraukuma vibrējot. Vīrs solās agrāk beigt darbu un tad visu pārrunāt, protams, vīrieši savas emocijas neizrāda tik klaji: ,,Saulīt, tas process būs garš, jākrāj pacietību un jāgaida! Šo dienu mēs nosvinēsim divvientulībā. Gaidi! Es tevi mīlu un priecājos, ka viss ir cerīgi iesācies.” Viņš atbild koncentrēti kā telefona īsziņā. Arī Iveta vīra balsī cenšas saklausīt ko tādu, kas viņus tagad īpaši vienotu. Saņēmusi ilgi gaidīto vēsti, Iveta pēkšņi jūt sliktu dūšu, galvas reiboņus. Nākas atlaisties dīvānā. Liekas zem kājām ir nestabils pamats. Tā acīmredzot ir psiholoģiska reakcija. Viņai ir grūtniecību pieredze, un aizvien visas cerības par to apliecinājušās ar sliktu dūšu un prieku vienlaicīgi. Varbūt arī tā – salīgtā sieviete jūtas tāpat? Kā būtu, ja viņi rīkotos tāpat kā Amerikā un savstarpēji iepazītos? Varbūt pat dzīvotu vienā mājā, zem viena jumta? Maz ticams, ka viņai – Ivetai pietiks dvēseles spēka visus deviņus mēnešus palikt malā, sazināties tikai ar ārstiem, nezinot un neredzot to sievieti, kas droši vien arī nejūtas komfortabli, varbūt cietīs psiholoģiski, nēsājot ne savu, bet viņu- Kramiņu bērnu. Tas, ka izpalīdze par to saņems algu, ir pats par sevi saprotams, līgums esot jau parakstīts notāra klātbūtnē. Ivetas domas šobrīd par bērna veidošanās procesu ir kardināli mainījušās: viņa nav madāma, kas varēs nostāvēt malā un gaidīt rezultātu – bērna piedzimšanu, tikai rokas pretī pastiepusi. Liekas, viņa šobrīd sajūt savādas trīsas, savas tukšās dzemdes trīsas. Vai nebūtu ideāli, ja viņa un tā sieviete būtu pazīstamas, un Iveta katru dienu varētu savā acu priekšā vērot kā viss notiek, kāda palīdzība tai, šobrīd – svešajai vajadzīga? Procesā iespējamas dažādas komplikācijas. Pat visļaunākās. Ak, Dievs! Iveta nav īsta ticīgā, bet tagad to piesauc. Viņa par Dieva esamību domājusi maz. Viņi abi ar Ivaru tagad regulāri ies baznīcā. Viņa Ivaru pierunās. Tas būs nomierinoši dvēselei, tā būs pateicība visaugstākajam. Viņa domās lūgs piedošanu par visu, ko sliktu vai neprātīgu darījusi vai gribējusi darīt. Pār viņu ir nolaidusies ticības un paļaušanās sajūta. Viņas lūgšanas stiprinās viņu mazo dzīvību, kas sākusi augt un attīstīties. Viņa pat ubagu cepurēs iemetīs ziedojumus, lai arī dzīves pabērni priecājas tāpat kā viņi – Kramiņi. Arī agrāk viņi bija ziedojuši ne mazas summas slimo bērnu ārstēšanai: leikozes slimajiem, operācijām, bērnu slimnīcai kādas dārgas ārzemju aparatūras iegādei. Kaut visi bērni, un vispirms jau viņu mazulis, kurš tikko sāk attīstīties, piedzimtu vesels! Kramiņu pāris instinktīvi baidās atklāti priecāties, no visas sirds līksmot, kā varbūt šoreiz arī pienāktos. Zemapziņā mājo bailes, ka arī šinī procesā kaut kas var aiziet greizi, beigties ne ar ko. Iveta līdz šim aiz māņticības un piesardzības nav nevienam, pat vistuvākajai draudzenei stāstījusi par pārdrošo ieceri – tikt netradicionālā veidā pie bērna. Priekšlaicīga bazūnēšana var kaitēt, tāpat kā tanīs reizēs, kad viņas pašas klēpī uz īsu brīdi auga viņu mīlestības auglis. Sajutusi un pārliecinājusies par pirmajām grūtniecības pazīmēm, viņa triumfējoši informēja vispirms jau savu sirdsdraudzeni Litu, līksmodama un laimē starodama. Lita parasti ziņu palaida tālāk, izpļāpāja saviem draugiem un viņu paziņām un drīz jau visur, kur pāris parādījās kopā, apkārtējie čukstēja: ,,Kramiņi gaidībās”! Un visas cerības drīz izčākstēja, grūtniecība beidzās ar abortu, asarām, depresiju. Vēlāk tik grūti nācās samierināties ar domu, ka bērns pašiem vairs nepieteiksies. Tas Ivetai likās kā viņu attiecību un ģimenes nāves spriedums. Neauglība nav tā tēma, par kuru skaļi gribētos runāt, pat ar draudzenēm nē! Labāk būt bez kāda locekļa: rokas vai kājas nekā atzīties, ka esi neauglīgs. Tagad pat abu vecāki nezināja, ka Kramiņi ir pieteikušies uz ,,mēģenes bērnu”. Kramiņi vēl nebija izdomājuši kā rīkoties: zinātniski vecākiem izskaidrot surogātmātes lomu viņu bērna tapšanā vai paklusēt, gaidīt īpašu izdevību un lieki nesatraukt vecīšus un tikai tad, kad bērns būs piedzimis vai tuvu tam, visu atklāt. Tas taču būs viņu īstais mazbērns, pēc kura viņi ilgojušies ne mazāk kā jaunie, līdz beidzot, cerībām zūdot, arī runas ģimenes lokā par šo tēmu bija pieklusušas. Naivais bērnu jociņš par kāpostos atrastu mazuli te nederēs. 7. Vita Avota
Klīnikā Embrions dzīve liekas moderna, ērta un patīkama. Personāls izmeklēti laipns un neuzbāzīgs. Katrs liekas iet un nāk savā uzdevumā, liekvārdība te nav modē. Tikai psihoterapeite ir runātīgāka, izturas emocionālāk, cenšas iesaistīt sarunā no sirds. Te katram ir sava loma, arī Īvandei, un pie tās viņa vēl nav pieradusi. Viņa te neatrodas ar saviem īstajiem pases datiem, savu vārdu un uzvārdu kā tas būtu slimnīcā, bet anonīmi, ar pieņemto vārdu Vita Avota, ko pati izvēlējusies. Vita nozīmē dzīvību. Viņa rada dzīvību. Viņas rīcībā tagad ir tikpat kā savs mazs dzīvoklītis ar modernu sanitāro mezglu, kādu viņa nekad agrāk nebija ne redzējusi, ne lietojusi, viņai vienai arī ērta, gaiša atturīgi mēbelēta istaba. Viss ne gluži kā slimnīcā, bet arī ne kā viesnīcā. Te viņai ir televizors ar videoiekārtu, radio. Pagaidām viņai ir gultas režīms, saudzējošs režīms. Drīkst tikai nedaudz pastaigāt pa savu nesen iepazīto istabu, labāk jau medpersonāla uzraudzībā. Dažas nedēļas pēc operācijas tas esot obligāti. Viss ir tik neierasti, sākumā pat biedējoši. Emocionāli grūtākais laikam liekas ir pāri. Viņa vairs nav saspringusi, iespējams adaptācijas periods ir veiksmīgi pagājis. Rihards ir vesels un drošībā. Viņš tagad dzīvo pie māsas, Veldas saimnieku ģimenē un dabūjis sev rotaļu biedru. Vita fiziski jūtas gandrīz labi. Mazo nelabumu, kas liecina par grūtniecības sākumu, viņa pārvar ar rīta īpašām brokastīm: rupjmaizes riku un banānu, sulām. Pirms tam divu nedēļu garumā gan bija ļoti slikta pašsajūta: katru dienu zāles, kas uzčubināja viņas dzemdes gļotādu augļa implantācijai, un nomāca viņas pašas organisma hormonus, tā radot diskomfortu. Operāciju viņa gandrīz nejuta, tikai emocijas. vienu brīdi uznāca kaut kas panikai līdzīgs. Gribējās mesties projām, vienalga kurp… Viņu paglāba sarunas ar psihologu. Katru dienu vairāku stundu garumā šis speciālists viesa pārliecību, ka viņas pieņemtais lēmums ir pareizs: viņai nepienākas izjust nožēlu un sevi šaustīt par lēmuma aplamību. Pamazām veidojas pārliecība, ka spertais solis ir kādai ģimenei un arī viņai ļoti nepieciešams, pagaidām nedomājot par atlīdzību un garo laika posmu, kas jāiziet dienu pēc dienas. Viņai jānodarbojas ar patīkamām lietām: laba satura grāmatām, kas sarindotas plauktā tepat līdzās un esot pasūtāmas arī bibliotēkā, saturīgām, gaumei un interesēm atbilstošām videofilmām, ko viņa var izvēlēties pēc kataloga un pasūtīt dežurantei. Viņa ēd garšīgu, speciālistu ieteiktu un arī pašai tīkamu ēdienu, ko četras reizes dienā piedāvā ēdienu pasniedzēja. To visu piedzīvo tagadējā Vita Avota un jūtas kā nonākusi citā pasaulē, un, ja, viņai būtu atņemta atmiņa, viņa justos pat laimīga. Pēc dažām dienām, kad beigsies gultas režīms, būs tikšanās ar Veldu. Vita, te viņu sauc tikai tā, nejūtas kā cietumā, tomēr pagaidām redz tikai personālu un savas četras sienas un bauda tās ērtības, kas radītas viņas kā grūtnieces labsajūtai. Tā laikam dzīvo bagātie ļaudis, par kuriem raksta Privātā dzīve un kuru vēlmi pēc bērna viņa izpilda. Tomēr izrādās viņi nav laimīgākie cilvēki, jo nespēj, kā viņas gadījumā, paši radīt savus pēcnācējus. Nauda laimīgus nepadara…Vai nauda, ko pelna Vita, darīs viņu laimīgu? Kad viņa palika stāvoklī ar Rihardu, neviens viņu nežēloja, viņas bērna tēvam Otomāram pat prātā neienāca, ka pienāktos viņu saudzēt, lutināt un lolot. Viņš neturēja pat par vajadzīgu kaut pienākuma pēc sagaidīt dēla piedzimšanu. Vienu ar nedzimušo bērnu viņš to pameta, jo nebija audzināts just atbildību, būt par vīrieti vārda plašākajā nozīmē. Ko gan dzērājs var uzņemties, ja viņu vada tikai dziņas? Vita šo savas dzīves murgu cerošas aizmirst, izsvītrot. Nebija tāda Otomāra! Viņai tagad kauns par sevi, ka pieredzes trūkuma dēļ bija un noticējusi vārdiem: ,,Īvande, mana Īvande!” Vai kādreiz viņa vēl piedzīvos mīlestības jūtas? Vai uz pasaules ir vīrietis, kas viņu izpratīs un cienīs, ko spēs iemīlēt viņa? Domas ir tās, kas uzmācas itin bieži un traucē baudīt šo ērto un bezrūpīgo dzīvi. Kas būs tad, kad svešais bērns viņas ķermenī sāks kustēties un atgādinās par sevi ik brīdi? Brīžiem Vitai liekas, ka viņa ir pielaidusi milzīgu kļūdu, uzņemdamas šo smago pienākumu. Ja viņa nebūtu nonākusi tik bezpalīdzīgā stāvoklī, ja viņai būtu…Simtiem tādu: ja, ja…tagad viņa ir surogātmāte, neīstā māte, inkubators. ,,Es nedrīkstu bērnu iemīlēt! Tas nav mans! Bet es nedrīkstu būt arī ļaunā pamāte, kas traumē radīto dzīvību ar savām domām!” Vita pie sevis čukst un ilgi vakarā savā ērtajā guļamvietā nerod mieru. Skan Latvijas radio otrā programma, uzmundrinot tos, kas neguļ. Iespējams, ka viņu vēro ar slēptu videokameru, lai personāls būtu drošs, ka viņa neko ļaunu sev nenodarīs…Vitai ir sajūta, ka viņu pēta zem mikroskopa un nolasa pat viņas visapslēptākās domas.
8. Katram savs viedoklis. Kramiņi ir sastrīdējušies: Iveta grib iepazīties ar to Vitu, apmeklēt viņu, bet Ivars kategoriski atsakās, jo nejūtot pietiekošu motivāciju, un neesot drošs, ka tas jādara tagad – rītā vai parītā. Pēdējā laikā viņš kļuvis nervozs, ātri aizkaitināms. ,, Tu domā, ka satikusi šo būtni, tu jutīsies labi? Ko tu par viņu gribi zināt? Tu pētīsi viņas biogrāfiju, gribēsi ielīst viņas ādā? Es nedomāju, ka mums jārīkojas kā amerikāņiem un jādzīvo ar šo, uz laiku salīgto sievieti tikpat kā kopā,” tā Ivars. ,,Sākumā mēs vienojāmies, ka kontakti nav obligāti.” ,, Man gribas redzēt, kāda viņa ir – izglītota, muļķīga, nopietna vai varbūt liekas sieviete – draiskule, agrākā vieglas uzvedības sieviete. Tas taču būs redzams. Man jāsaprot, kādas ir viņas emocijas. Ja viņa man iepatiksies, tas nāks par labu arī mūsu bērniņam. Es tagad daudz par to lasu. Skatos, kas ir atrodams internetā. Paskaties kādreiz arī tu, redzēsi, cik viss ir sarežģīti un interesanti. Nesen lasīju replikas par surogātmātēm. Tur arī es smeļos saprašanu. Tas viss arī plašākai sabiedrībai nav tik ierasti un daudz nekā par šo tēmu nav.” ,, Tu domā, ka pazīstot viņu, zinot par visu un visu, tev radīsies dvēseles komforts? Tad būs jaunas problēmas. Viņu – to sievieti mainīt nav mūsu spēkos. Kāda nu ir, tāda ir: resna vai tieva, dumja vai gudra. Par procesu gādā personāls, ziņo mums, mēs maksājam, mediķi kontrolē visus parametrus. Mums nav svarīgi vai viņa ir skaistule vai īstais Kvazimodo. Bērna iedzimtību tas neietekmē. Mūsu gēni ir noteicošie, neuztraucies, un nesalasies par daudz. Tas ir inkubators.” ,, Bet viņas emocijas ir svarīgas bērna attīstībā. Es par to lasu, prātoju, runāju ar psihoterapeitu. Tu, starp citu, izlaidi šīs nodarbības un tāpēc tev ir nepareiza saprašana. Manas emocijas patreiz neatstāj iespaidu uz bērna attīstību, bet palīdz vai kaitē tikai man. Man nav miesīga kontakta ar bērnu. Kontaktu es varu dabūt, satiekot šo sievieti, tikai caur viņu es varu pozitīvi vai negatīvi iespaidot bērnu. Ir lietas, kuras neprasa pierādījumus. Tās sauca par aksiomām.” ,,Ak, tu atceries arī skolas gadus? Aksiomas! Mana aksioma tagad ir pelnīt, strādāt, jo vajadzīga nauda gan pašiem, gan tai sievietei ko maksāt. Manam biznesam ir jāplaukst, jāpaplašinās. Tu par to laikam nedomā? Arī tev šinī laikā būtu jādara kaut kas lietderīgs, vismaz lai nav bezgalīgi jāprāto: viņa un mēs, mēs un viņa! Izbeidzam šo sarunu! Ja gribi, ej, iepazīsties, čupojies, baro viņu ar karotīti, izklāj kā uz paplātes mūsu dzīvi, pēti viņējo, glāsti mūsu bērnu caur viņas vēderu! Var jau būt, ka tas ir vajadzīgs! Raksti galu galā kaut vai grāmatu par to, kā jūtas sieviete, kurai bērnu iznēsā cita. Izbrīvē savas emocijas uz papīra! Varbūt tas kādam noderēs. Varbūt tas kļūs par bestselleru? Varbūt tā sieviete arī ir ar literāru talantu. Lai arī viņa izliek uz papīra savas emocijas! Kopā par abām iznāks vesels sējums. Varbūt mana ideja patiesi noder?” Iveta izskatās sabozusies un nelaimīga, viņa taču nav pateikusi neko tādu, lai vīru sadusmotu: ,, Nestādījos priekšā, ka mēs šinī saspringtajā laikā strīdēsimies par to, ka es gribu iepazīties ar sievieti, kura iznēsā mūsu bērnu, bet tu nē.” tā Iveta. ,,Galu galā mums katram var būt savs viedoklis. Tev nav jāskrien ar ziediem rokā, un jāizvaicā par viņas sajūtām. Tas te vienkārši neiederas. Mēs varam sarunāties kā sievietes. Man patreiz pat negribas, lai jūs satiekaties. Ja nu tu aizraujies ar šo sievieti un samīlies, varbūt viņa ir skaista, apburoša un tavs tips…” ,, Ivetiņ, beidz fantazēt! Jau kļūsti greizsirdīga? Tā var aizrunāties līdz absurdam! Atvaino mani! Neņem galvā, ko teicu! Ja tu domā, ka ir jāiepazīstas, galu galā man iebildumu nebūs. Tikai skaties, lai tas nekaitē tavai veselībai. Nervu sistēmai. Ja tu jau tagad sāc psihot, kas notiks vēlāk?” ,, Reizēm es tiešām sev liekos uz neprāta robežas! Piedod arī tu man! Miers mājās! Mums tas viss, kas notiks, nebūs miera pilns laiks, bet es gribu joprojām būt tava saulīte!” un Iveta kā kāda kaķe pieglaužas Ivaram, viņa vīru pazīst pietiekami labi, lai prastu noņemt viņa negatīvās emocijas, iegrozot tās citā, pārsvarā Ivaram tīkamā spēlē. ,,Tiešām nelāgi sanāca, ka sāku par to runāt tādā reizē, kad tu neesi labākajā noskaņojumā. Tu esi noguris, nepavakariņojis. Aizbraucam kaut kur noskalot emocijas! Tu taču neesi ierakstījies svētajos? Tagad taču malks laba vīna nekaitēs. Tas ir kā pirmais antidepresants. Varbūt sarīkosim mazu omulīgu vakariņu paši mājās, lai neviens nepamana, ka Kramiņi izklaidējas?” ,,Saulīt! Nekur, protams, šodien nebrauksim! Esmu noguris. Ejam uz virtuvi un kaut ko sameistarojam vakariņām! Viss būs atkal labi! Cerēsim, ka labi. To psihoterapeitu es kādu reizi vēl apciemošu, jo man faktiski interesē tas process, kurā patreiz nemāku iejusties. No tā rodas pārdomas, arī mani māc dažādas domas, sajūtas. Nedusmo, Saulīt! Laikam jau katram cilvēkam vispirms ir jāiepazīst pašam savi. Savā ikdienas skrējienā es reizēm aizskrienu pats sev garām.” Mājās ir iestājies miers. Ivars raugās televizora ekrānā. Nesenās negatīvās emocijas pamazām ir pierimušas. Laulāto viedokļi gan palikuši katram savi, tomēr viņiem ir kopīga laulības gulta, un Iveta zina, ka visas domstarpības tur parasti atrisinās. Viņa jūtas Ivara pareizā ābola pusīte. Vismaz tā bijis līdz šim. Piecpadsmit kopdzīves gadi nav mazs laiks. Viņi ir bijuši ideāls pāris, ja tikai būtu bērns. Tagad bērniņš jau ir tuvu. Reizēm liekas, ka ļoti tuvu, un viņi tam nejūtas gatavi. Ja Ivetai būtu darbs kā Ivaram, kurā var nogurt, atkrist vakarā un aizmigt! Viņa ir gribējusi būt tikai sieva, sava vīra pavadone saviesīgos pasākumos, seksa karaliene gultā. Ar to laikam ir par maz. Dzīve pārticībā un bez rūpēm ir apnikusi. Viņai tagad jāgatavojas mātes rūpēm un atbildībai. Izgājusi uz savrupmājas balkona Iveta skatās, kā krīt pūkainas milzīgas sniega pārslas, veselas pikas, kas zemi sasniegušas, pārvēršas ūdens pilienos, un tie, kopā satecējuši, veido mazus strautiņus, kas aiztek ielas renstelē. Tik baltas un skaistas sniegpārsliņas pārvēršas dubļos… Zāliena baltums ielas laternas gaismā kļuvis netīrs un suņu nopēdots. Ir februāra beigas, dienas palikušas manāmi garākas, pēc lielajām sala naktīm iestājies atkusnis un līdz Kramiņu bērna piedzimšanai, ja viss būs labi, palikuši septiņi mēneši, jeb divi simti desmit dienas. Augusta beigās, kad sāksies agrīns rudens ar dāliju ziediem, asteru krāšņumu un ražas smagumu ābeļu zaros, piedzims viņu bērns, zēns vai meitenīte, un viņi ar Ivaru tad beidzot jutīsies kā ģimene, īsta ģimene. Iveta ir pieņēmusi lēmumu apciemot sava bērna iznēsātāju vistuvākajā laikā. Viņa regulāri lasa žurnālu Šūpulītis, kur raksta par to visu, ko izjūt māte, nēsājot savu bērnu. Tur nav bijis neviena vārda, kā jūtas sieviete, kurai bērnu iznēsā cita, un kā jūtās tā – sieviete dzemdētāja. Plašākai publikai to nepavēsta, jo tādu gadījumu laikam vēl nav daudz, tie nav publicējami, jo tas skaitās konfidenciāli. Piedzimst dvīnīši, reizēm Dievs ģimenes apbalvo vai varbūt nosoda ar tŗīņiem, bet par to kā ģimene sper īstu izmisuma soli un salīgst sievieti – bērna iznēsātāju, nekas nav teikts. Tikai dažas replikas internetā, kuras Iveta papildināja ar savām domās. Lai izsakās arī tie anonīmie, kurus plašākā sabiedrība nepazīst, ar viņu domām nerēķinās, jo nezina lietas būtību un problēmas. Pēc Ivetas replikas neko vairāk neviens nav rakstījis. Interesanti, ko teiktu tā sieviete, kuru diemžēl Kramiņi nepazīst. Kāpēc viņi baidās iepazīties ar to sievieti? Trīs garus mēnešus Iveta ir ar grūtībām valdījusi savas emocijas, tikai domājusi un domājusi par to sievieti, par sevi, Ivaru, par bērniņu. Bērnam nesen veikta pirmā sonogāfija. Ārsts rādīja šo attēlu. Tur citiem nekas neliktos skaisti: tumšajā attēlā tikko apjaušamas kādas kontūras, bet viņai tas likās skaistākais, ko viņa jebkad ir redzējusi. Tā ir viņu mazuļa pirmā fotogrāfija. Viss noritot pareizi, un prognozes pēc mediķu vērojumiem esot cerīgas, pat pārāk labas… Ārsts likās kaut ko neizteica līdz galam. Vēl būšot ultrasonogrāfijas vairākas reizes un dažādas bērna attīstības pārbaudes. ,, Medicīna, sevišķi jau mūsu nozare ir mistiska un vēl ne līdz galam skaidra padarīšana! Skaidri redzams jūsu bērniņa dzimums, taču tas lai pagaidām paliek noslēpums,” bija teicis ārsts. Vai kaut kas tika slēpts, vai nepateikts līdz galam, to var tikai minēt. Sarežģīta aparatūra, ka pārskata procesu, pārgudri cilvēki, kas to apkalpo, taču bērna attīstības process mātes miesās norit tāpat kā tūkstošiem gadu atpakaļ.
9. Tikšanās. Vita šodien ir satraukta. Tūlīt pēc pusdienām viņu apmeklēšot tā sieviete…tā, kuras bērna dēļ viņa te uzturas jau tik ilgu laiku, veselas deviņdesmit dienas, reizēm jukdama vai prātā un mieru razdama tikai tanīs nodarbēs, ko var saņemt šinī ierobežotajā vidē, kura gan ir ērta, bet tomēr atgādina kādu īpašu ieslodzījumu. Viņa satiek personālu, reizēm koridora galā aiziet stāvs ar grūtnieces ķermeņa aprisēm. Liekas, ka te nevalda nekāda pārapdzīvotība. Visu laiku jūtama dīvaina uzraudzība un arī gatavība palīdzēt. Vita reizēm staigā arī pa parku, īstu dārzu, institūta lepnumu. Diemžēl ir ziema un nav skatāms, kas te zaļo, aug un zied vasarā. Tagad viņa drīz ies arī uz ārstnieciskās fizkultūras nodarbībām. Viņu regulāri apmeklē māsa un Rihards un viņu satikšanās laiks ir neierobežoti garš. Dēlu laikam viņai ļauj satikt, lai visas emocijas, ko viņa izjustu nēsājot to otru, tiktu Rihardam, lai mazāk būtu emocionālo saišu ar iznēsājamo. Dēls te jūtas labi. Viņi spēlējas, runājas, skatās multiplikācijas filmas. Viss ir lieliski, tomēr ieslodzījumā. Nesen viņa uzzināja, kāpēc viss laiks jāpavada klīnikā. Tas nav tikai medicīnisko apsvērumu dēļ. Kur lai tāda sieviete kā viņa ar savām trūcīgajām iespējām dzīvotu, ja ne te? Savā nožēlojamajā, neērtajā istabiņā? Kas viņu apgādātu ar nepieciešamo ikdienišķo, kas te nokrīt kā manna no debesīm? Kādas problēmas rastos, ja viņa satiktu savus bijušos paziņas, draugu, radus, kas redzētu viņas grūtnieces ķermeņa formas? Droši vien sāktu izvaicāt un vēlāk tenkot. Pastāvošā kārtība pagaidām nepieļaujot atklāt sabiedrībai savu patieso mērķi – iznēsāt svešu bērnu un ar to pelnīt. Te ir ideāli apstākļi, pareizs uzturs, psihologs pēc nepieciešamības. Te viņa ir drošībā, psiholoģiskā un fiziskā drošībā. Izdevumi viņas deviņus mēnešus ilgajam darbam ir apmaksāti bez viņas piepūles un līdzdalības. Tāda ir kārtība, kuru ievērot viņa ir piekritusi un noslēgusi par to līgumu. Patreiz ārēji nav vēl gandrīz nekādu grūtniecības pazīmju, viņa spogulī izskatās tikai nedaudz apaļākām ķermeņa formām. Pagaidām viņa liekas pati sev skaista un kopta. Viņa var apmeklēt frizieri, manikīri, un droši vēl kādas ekstras. Viņa nemaz nezina, kas ir apmaksāts un iespējams. Viņa dzīvojusi pieticībā un izsmalcināto dzīvi nepazīst. Ko vēlēsies uzzināt šī bērna pasūtītāja? Apmierināt ziņkāri, uzzināt viņas – tagadējās Vitas dzīves datus, izjūtas? Diezin vai tas ir galvenais. Noskaidrot, vai viņa ir pret briestošo augli pietiekoši iejūtīga, vai neienīst to, vai jūtās tāpat kā nēsājot savu bērnu? Varbūt viņai – tai, kuru Vita šodien iepazīs, ir kādas savas problēmas, ko abas varētu pārrunāt? Varbūt ir tikai ziņkārība redzēt, kāds izskatās tas inkubators, kura uzturēšana ģimenei izmaksā krietnus izdevumus? Ak, kaut tā nebūtu sieviete ar kaut kādām pretenzijām un dzīves pārlutināta būtne, kas bērnu gaida kā kādu lelli vai ģimenes kopā saturētāju! Kaut viņa būtu tāda, kura Vitai iepatiktos un kurai patiktu viņa! Iespējams, ka arī tā sieviete naktīs jūk vai prātā, gaidot sava ģenētiskā bērna piedzimšanu, baiļojas, streso. Kādas tagad ir viņas attiecības ar vīru? Ko dara tā ģimene, gaidot un raizējoties par iespējamām komplikācijām it kā svešās grūtniecības laikā? Varbūt viņiem visiem ir vienādi sarežģīti dzīvot šinī deviņus mēnešus garajā dzīves maratonā? Dažādas domas Vitu ir apciemojušas nomodā un sapņos. Biežāk viņas sapņos sajaukusies tagadne ar pagātni. Nesen viņa redzēja sapni, ka bērns, kuru viņa iznēsā ir jau piedzimis un atrodas blakus un tūliņ viņu aiznesīs projām. Tas nelikās labs sapnis. Viņai likās, ka bērns ir viņas Rihards, kuru atņems. Sapņu saturu viņa atstāstīja psiholoģei, kura visam radusi pamatotu izskaidrojumu, un nomierinājusi Vitu. Vai arī to sievieti moka sapņi? Varbūt pēc šīs tikšanās viņas abas iegūs pozitīvas emocijas un mierīgus sapņus ar laimīgu pamošanos. Iveta ierodas ar vairāku stundu nokavēšanos. Viss viņā liecina par satraukumu, nedrošību. Var redzēt, ka viņa nervozē, varbūt nezina, kā izturēties, kā uzrunāt savu izpalīdzi. Vitas samulsums drīz izplēnē, kā uguns liesmas oglēs, viņa izrādās emocionāli stabilāka, un uzņem ienācēju kā situācijas noteicēja: ,,Iepazīsimies! Apsēžaties! Te ir ērti krēsli,” viņa saka, sniedzot roku. ,,Jūs vēlējāties šo satikšanos, un arī man nekas nebija pretī. Es jūs gaidīju. Vita Avota, tā mani sauc šinī iestādē. ,, Esmu Iveta.” Viņa neveikli apsēžas uz mīkstā krēsla pašas maliņas, pārlaižot skatienu istabai, ,,Man visu šo laiku bija vēlēšanās iepazīt sievieti, kura veic mūsu ģimenei neparasto pakalpojumu. Man bija grūti stāvēt malā, kaut sākumā domāju, ka mēs varam palikt arī nepazīstamas. Tas bija absurdi. Atvainojiet, esmu satraukta, nezinu kāpēc, bet ļoti satraukta. Man likās, ka satikšanās nāks mums abām par labu… Tas ir tik neierasti, zināt, ka mūsu bērns ir pie jums, ka viņu audzē savās miesās mums pagaidām sveša sieviete. Es neizturēju, un esmu te.” Vita vēro svešo sievieti. Viņa ir patīkami pārsteigta: Iveta izraisa viņā simpātijas, vismaz sākumā ar savu biklumu, atklātību, savu izskatu. Viņa nav pārāk uzcirtusies, vai nokrāsojusies, lai ar to demonstrētu savu pārākumu. Satraukums ir pārgājis un var sākties saruna par to, kas šo kundzi interesē. ,, Redzēju bērniņa pirmo ultrasonogrāfisko attēlu, tas mani ārkārtīgi aizkustināja līdz asarām. Vai jūs savu bērniņu nēsājot arī jutāt to pašu? Gribu zināt jūsu emocijas.” ,, Mani, Ivetas kundze, toreiz bija pametis bērna tēvs. Nekādas sonogrāfijas, nekādas pozitīvas emocijas es nevarēju pārdzīvot. Biju jauna un dumja. Mana dzīve nav bijusi, kā saka, rozēm kaisīta, tāpēc tagad esmu jūsu priekšā… mūsu dzīves ir bijušas laikam tik dažādas…” Saruna drīz rit nepiespiesti un brīvi. Ir satikušās divas sievietes, kuras ar pirmo brīdi ir atradušas kopīgu valodu un pozitīvas emocijas. Pēc vairākām stundām Iveta atvadās, cieši ap pleciem apņemdama savu izpalīdzi Vitu. Iveta ir piepildīta ar pateicības jūtām un pati brīnās par to vienkāršību un atvērtību, kas strāvo no viņas sarunu biedrenes. Kāda muļķe gan viņa bijusi, domādama par šo sievieti kā par kādu tikai sieviešu kārtas radījumu, neglīteni un mazizglītotu būtni! Viss ir pilnīgi citādi: Vitas erudīcija, zināšanas, runas veids, viss ir patīkams un apbrīnas vērts. Kramiņiem, liekas, ir ļoti veicies, ka viņu bērniņu iznēsā tāda saprātīga un gudra sieviete. Iveta ir atnesusi dāvanā mobilo telefonu un iemācījusi dažu minūšu laikā ar to apieties. Tagad viņas varēs cik bieži gribēsies sarunāties, apmainīties domām, uzskatiem, kā saka dalīties kopīgajā procesā. Viņas ir iepazinušās, un kas zina, vai tālāk neveidosies arī dziļākas attiecības. Vita iepriekš ļoti bieži jutās vientuļa. Izņemot māsu ar Rihardu un personālu viņas istabas durvis citi nevirināja. Viņa jutās kā kāda čaulā ieslēgta. Interesanti, vai viņa – Iveta atnāks arī kopā ar savu vīru. Par to viņas nebija runājušas ne vārdu. Ar vīrieša cilvēku kontaktēties nenoliedzami būtu grūtāk. Vīrieši Vitas dzīvē, izņemot tēvu, nav ienesuši patīkamas emocijas. Aiz viņa celles – kā viņa sarunās ar Veldu nosaukusi savu mitekli, tumst zilgans ziemas vakars, gara lāsteka kā milzīga boze no jumta malas nostiepusies līdz pus rūtij. No rīta tā bija īsāka un tievāka. Pa vienam pilienam no tās spicā gala pil pa ūdens lāsītei kā asarai. Ārā ir atkusnis. Arī viņas sirdī liekas ir atkusis kāds ledus kristāliņš, kas tur mitis visu šo laiku, kamēr viņa nebija iepazinusi to sievieti, kas pati nespēj veikt savu galveno sievietes sūtību. Vitas krūtīs ir iemājojušas savādas jūtas: tāds kā žēlums par Ivetas likteni, atvieglojums, ka tagad viņas nebūs vienas un nesaprastas atlikušo bērna iznēsāšanas laiku. Varbūt iespējama ciešāka sadarbība vai pat draudzība? Naktī viņa redz sapnī Otomāru. Liekas tas ir pirmo reizi, kad viņa to redz sapnī. Tagad viņš pieskaras viņas vēderam, grib to it kā skūpstīt, bet Vita sit viņam, nežēlīgi un cietsirdīgi. Viņš ir atnesis līdzi mazu kaķēnu, kurš ņaud un glaužas pie Vitas auguma un murrā. Tad Vita pa logu redz, kā Otomārs aiziet, apkampis kādu citu sievieti. Viņa pamostas, bet drīz aizmieg atkal un no rīta atmostas atvieglota un gandrīz laimīga.
10.
Vai uz baltās svītras?
Astrīda ir runājusi ar Teodoru par kādu privāto, pārtikušajā sabiedrībā iecienītu bērnu dārzu. Abi dārziņu arī apmeklējuši un nolēmuši dēlu tur aizvest vismaz izmēģināšanai. Mazuļu skaits esot neliels, un bērnus ar atzīstamām sekmēm apmācot svešvalodās, lasīšanas un rēķināšanas gudrībā jau no dažu gadu vecuma, izmantojot mazuļu apslēptās spējas un speciālas metodes. Tā gan neesot amerikāņa Glena Domana metode, pēc kuras Amerikā audzinot nākošos ģēnijus, bet tomēr. Astrīda aizvien pēta jaunāko, kas parādās interneta portālos, un ir lietas kursā par daudzām norisēm, par kurām neraksta avīzēs. Arī Velda ir iemācījusies no viņas šo to par datoriem, papēta internetu. Tagad ģimenē spriež par mazo dārziņu – skoliņu, kurā tik daudz iespēju. Bērnus taču māca jau no dzimšanas ar runāšanu, izturēšanos, pirmajām rotaļlietām. Vai kāds brīnums, ja agrīnā bērnībā, nelabvēlīgā vidē nonācis mazulis, skolā ir nesekmīgs un neaptver vienkāršas, pašas par sevi saprotamas lietas? Viens ir iedzimtība, bet nozīme ir audzināšanai, bērna dzīves pieredzei. Maksa par tādu dārziņu uz trim stundām dienā neesot nekāda astronomiskā. Lāču ģimene pieņem lēmumu dēlu sākt skolot. Uzzinājusi par ģimenes plānu, Velda ir neizpratnē un nedaudz samulsusi: vai viņa būtu atzīta par sliktu aukli? Protams, viņa nav audzinātāja ar speciālu izglītību, tomēr viņa ir centusies ne tikai uzmanīt, bet arī mācīt. Arī Astrīda ne mazumu sava laika velta dēlam. Tagad jau vairākus mēnešus viņām ir divi audzēkņi. Teodors sarunās ir uzsvēris, ka ir apmierināts ar dēla rotaļu draugu Rihardu, kas nevienu ģimenē netraucējot, bet tieši otrādi. Tagad viens puika tiks vests uz stundām skoliņā, bet otrs paliks mājās un gaidīs draugu mājās? Velda Astrīdu neizvaicā. Viņa nav radusi iemaisīties ģimenes lēmumos. Laiks rādīs. Pēc dažām dienām, pārnācis no darba Teodors pie vakariņu galda ierunājas, ka tagad katra sieviete ejot auto kursos, mācoties datorzinības un citas lietas, bez kurām modernā darba dzīve esot gandrīz neiespējama. Ārzemēs auklītes to sen izmantojot. Viņi esot nolēmuši, ka abiem zēniem jāiet kopā uz skoliņu, bet Veldai uz kursiem. Lai izlemjot, ar kuriem sākt! Lai mācību stundas bērniem un Veldai sakristu, viņš sazināšoties par mācību laikiem. Veldas ir samulsusi, priekšlikums ir negaidīts: ,,Jūs jokojat? Man nav auto un droši vien arī nekad nebūs. Par šoferi valsts mašīnai es arī diezin vai derēšu. Neesmu nekad domājusi. Tad jau labāk datorus.” ,, Nekad nesaki nekad. Varbūt māsa gribēs pirkt auto, vai tad tas ir neiespējami? Ja tev būs šofera tiesības, viņai tagad sapelnītie līdzekļi, ar pārdodamām lietotām automašīnām pilnas avīžu sludinājumu slejas. Tev, Velda, droši vien būs labi atalgots darbs nākotnē. Nedomāju, ka mums vienmēr vajadzēs aukli. Redzu, ka tevī ir labas darbinieces potences. Paies laiks, un, skat, prasmes ir, auto ir, atradīsies darbs! Vēl tikai jāatrod labs vīrs. Autovadītāja apliecība tagad ir pieprasīta daudzos darbos, taču lai pirmais būtu dators. Cik tev ir laika līdz māsas darba beigām? Seši mēneši? Tad sanāk trīs mēneši vienos kursos, trīs otros, un uz priekšu bez kavēšanās! Teodors ir pati omulība, Astrīda, protams, šī plāna līdzzinātāja neslēpj savu pozitīvo nostāju. Veldai viņa liekas pats labestības kalngals, iejūtīga, saprotoša, inteliģenta. Teodors, Veldasprāt, ir izvēlējies pareizo dzīves drugu. ,, Nu ko! Apsveicu visus trīs skolniekus ar jaunās programmas sākumu! Patiesībā man to mācīšanos Veldai nokārtot ir vienkārši – viens telefona zvans. Tagad arī pastāv blata, jeb pazīšanās sistēma. Abus puikas es pieteicu. Domāju, ka Veldai nav nekas pretī, ka māsas dēls arī mācīsies. Skatīsimies, kā viņiem ar šo eksperimentu veiksies!” Velda, protams, piekrīt. Viņa jūtās tikpat kā spārnos, kā sapnī, no kura baidās pamosties: ,, Tikai par kādu darbu var būt runa? Tiku jau izmisīgi meklējusi. Nesatiktu jūs, nezinu, kur tagad atrastos.” ,, Tad tu biji tikpat kā uz zebras melnās svītras, tagad esi uz baltās, un darbs atradīsies, ja būs jaunas prasmes. Tici man droši! Mums ar Astrīdu prieks, ka varam palīdzēt. Esi jau kļuvusi tikpat kā savs cilvēku. Vai es varbūt maldos?” Teodors vaicā un saņem Veldas noliedzošu atbildi: ,,Es pie jums jūtos jo dienas, jo labāk. Brīnos, kāpēc tāda labvēlība no jūsu puses?” ,, Mēs mīlam labus cilvēkus!” tā Astrīda, ,,tomēr, atklāti sakot, ja mans veselības stāvoklis sāks pasliktināties un tu, Veldiņ, mūs nepametīsi, arī mūsu ģimenei tavas prasmes noderēs. Tas, protams, ir tikai sarunu līmenī. Jūtos pagaidām ļoti labi. Man nozīmēja injekcijas, un es zinu, ka tu tās ar savu vieglo roku izdarīsi. Tu taču esi medicīnas māsa, un Tedis tevi jau brīdināja, ka medmāsas darbs arī pie mums iespējams. Kursu samaksa tad arī būs tava alga. Man injekcijas nozīmētas divas reizes dienā pilnu mēnesi. Esi taču ar mieru?” Pārnākusi kopā ar Rihardu savā istabā Veldas sirds gavilē: viņai piedāvātas tādas iespējas! Māsas dēlam arī skoliņa! Viņi ir laimes bērni! Tādas iespējas, par kurām viņa pat nedrīkstēja sapņot. Pēc dažām dienām, kad zēni jau iet dārziņā, Velda saņem īsu pat, pārāk īsu vēstulīti no mātes – Klaudijas. Viņa gribot meitu satikt, jauno adresi uzzinājusi Veldas vecajā darba vietā. Lai uzrakstot iespējamo satikšanās vietu un laiku un nosūtot uz klāt pielikto adresi, mēģināšot aizbraukt. Gribot parunāties, ilgi neesot tikušās. Velda māti ilgi nebija pat atcerējusies, it kā viņas nemaz nebūtu uz pasaules. Vai nu Klaudijā pamodušās mātes jūtas vai kas aiz ādas? Velda ilgi nevar aizmigt un prāto, kāpēc notikusi tāda atsvešināšanās. Pat Rihardu Klaudija nav redzējusi un līdz šim nav interesējusies arī par Īvandi. Atmiņā nav gandrīz nekā, kas aizkustinātu sirdi. Tikai mātes biežie uzbrēcieni, sevišķi pēc tēva Kazimira nāves, mūžīgā neapmierinātība un nevaļa iedziļināties meitu problēmās. Velda nespēj atcerēties nevienu patīkamu sarunu ar māti, pat ne glāstu. Varbūt vienīgi tad, kad viņa bija maza…Viņas visu laiku bijušas svešas. Ja nebūtu šīs vēstules, vai Velda savu radītāju pieminētu? Mātes adrese redzams mainījusies. Caur iedzīvotāju reģistru Velda bija uzzinājusi Klaudijas adresi, rakstījusi pērngad Ziemassvētku apsveikumu, bet vēstulē tālāk par uzrunu: ,,Sveika, mamma!” nebija tikusi. Tā iznākusi tik oficiāla, bez tā mīļuma, kādu pienāktos paust savai mātei Ziemassvētkos, un viņa nosūtījusi tikai apsveikuma kartiņu ar vientuļu eglīti meža malā. Tā viņa toreiz jutusies pati. Atbilde nepienāca. Kad Velda meklēja darbu, negribējās ne žēloties, ne stāstīt par medicīnas darba pamešanu un problēmām. Māte droši vien nesaprastu. Ciemos ne tik negribējās braukt. Jau iedomājoties vien mātes vīru Ritvaru, Veldai metās zosāda. Viņa to ienīda no pirmās satikšanās reizes. Viņš droši vien nav mainījies. Un nu šī vēstule… Otrā rītā Velda uzraksta īsu vēsti. Kad viņas tiksies, tad arī izrunāsies. Tikšanās vietu viņa izvēlās stacijas kafejnīcā, lai Klaudijai (tā viņa māti domās sauc jau sen) vieglāk aizbraukt atpakaļ. Velda netaisās viņu aicināt pie sevis ciemos, kaut Astrīda droši vien neiebilstu. Noliktajā tikšanās dienā Veldai ir brīvdiena. Jau laikus viņa ir stacijā, un pārsteigta ierauga Klaudiju kādu stundu pirms noliktās tikšanās, sēžot pie kafejnīcas galdiņa. Blakus sēž kāds piecus gadus vecs zēns. Uz galdiņa mātes priekšā glāze ar bezkrāsainu šķidrumu. Zēns ēd pīrādziņu un piedzer no pudeles kolu. Pēkšņi nesaprotama spēka vadīta Velda kā panikā metas atpakaļ pasažieru uzgaidāmajā zālē. Vēl ir gandrīz stunda laika, māte viņu nav pamanījusi. Lai pasēž un pabaro savu puiku, neviens cits tas nevar būt kā viņas un Ritvara dēls…Veldas galvā liekas nav nevienas sakarīgas domas. Viņa iziet uz ielas un staigā šurpu turpu. Garām steidzas sveši cilvēki, un reizēm Velda tiem netīšām uzgrūžas… Norādītajā laikā Velda ir saņēmusies un atgriezusies kafejnīcā. Māte sēž iepriekšējā vietā, trauki ir novākti un viņa tagad smēķē. Puika laiza konfekti uz kociņa. ,, Čau!” saka māte, Veldu satiekot, it kā viņas tikai vakar būtu šķīrušās. Nekāda kontakta, ne rokas spiediena, ne apkampšanās. Velda atsēžas pretī. Ir skaidri redzams, ka māte ir piedzērusies. ,, Tas ir mans dēls Romāns. Sasveicinies, nu ar pusmāsu!” Puika paklausīgi sniedz savu ar lipīgo konfekti nosmērēto rociņu. Veldai pēkšņi viņa kļūst tik žēl. Zēna skatiens ir sirsnīgs un liekas skumjš, viņam var būt gadi pieci, ne vairāk. Bērna apģērbs ir nekārtīgs, vecs un neliekas pa augumam. Cepurīte atstumta pakausī, rociņas netīras. Tikai skatiens ir tiešs un gaišs. ,, Te nu mēs esam! Stāsti, kā tev klājas! Izskaties ļoti labi. Laikam sēdi uz zaļa zara?” ,, Uz ļoti zaļa. Viss ir labākajā kārtībā. Strādāju, mācos datorkursos,” tā Velda. Pēkšņi viņai neko par sevi sīkāk negribas stāstīt. Mātei nekad nav rūpējusi meitu dzīve. Viss ir izteikts ar vārdu: iet labi! Ko tas dos abām, ja viņa izklāstīs savas aukles gaitas pie labiem cilvēkiem, ja stāstīs, kāpēc pametusi medicīnu? Vai tas Klaudiju interesē? ,, Man gan neiet labi. Sitos viena ar Romānu.” Iestājas pauze. Māte ir stipri novecojusi, trūcīgi apģērbusies, zilgani sārtu seju. Laikam jau tā glāze, pie kuras nesen sēdēja bija kārtējā nodeva slāpstošajam organismam. Velda labi pēc ārējā izskata pazīst šos zilīšus. Viņa arī šoreiz nav kļūdījusies. Pēc brītiņa māte saka: ,,Paņem puikam kādu kūku, lai mums miers parunāt un man kaut ko stiprāku.” ,,Par ko stiprāku? Par kūku? Desu maizi, salātiņus?” ,, Paņem i” to i” to! Un simtu gramus baltā. Tu taču to vari priekš manis atļauties. Nervi uzdod!” ,, Simtu gramu nebūs, māt! Es redzēju, kā jau pie vienas glāzes nesen sēdēji. Es arī biju atnākusi pirms norunātā laika. Ilgi neesam tikušās. Nezināju uzreiz ko teikt, kā runāt. Izgāju pastaigāties, lai tu vari mierīgi savu glāzi iztukšot. Izdzersi vēl, un saruna var mums pavisam nesanākt. Man ļoti nepatīk dzeršanas tradīcijas! Vai tu sen jau tā? Nu dzer?” Māte neatbild, it kā jautājumu nesadzirdējusi. Veldai par mātes dzīvi nav nekādu ilūziju. Intuīcija saka, ka nekas labs no šīs sarunas nav gaidāms. Droši vien viņa ir ieradusies ne tikai satikt Veldu. Tomēr māte ir māte, lai kāda nebūtu. Velda pie bufetes paņem kūkas, mātei gaļas salātus ar kotleti, bulciņas, divas sulas glāzes, sev kafiju. Viņai taču jāpacienā savi viesi! Mātei dzīvē nav veicies, tas redzams pa gabalu. Klaudijas stāstītais ir drūms un bezcerīgi banāls. Problēmas viņa slīcina alkoholā, un to nemaz nenoliedz. Ritvars ir nodzēries, trakojis delīrijā, nonācis psihiatriskajā slimnīcā un atkal atsācis dzert. Vēlāk atkal reibonī pakritis nesamaņā, aizrijies un nosmacis. To visu Klaudija pastāsta liekas bez jebkādām emocijām. Vaicāta, kur strādā, viņa atzīstas, ka nekur. Saņemot pašvaldībā valsts garantētā iztikas minimuma mazumu, Romāna bērnu naudu, vasarā lasījusi pārdošanai ogas, ravējusi svešus dārzus… ,, Neiet man, meit! Teikšu, ka pati esmu vainīga.” Kādu brīdi viņas klusē, tad ierunājas Velda: ,,Un ko tu domā darīt?” Tad viņa griežas pie zēna:,, Še naudiņa, aizej, re, tur koridorā tirgo saldējumus. Kādu tu gribi? Pratīsi pats nopirkt?” Zēns atmāj. Veldai nepatīk, ka Klaudijas dēls klausās tās nepatīkamās lietas, ar kurām gan viņš noteikti saskaras ikdienā. ,, Mani sūta ārstēties pret dzeršanu. Citādi nebūs arī pabalsta. Es arī jūtu, ka … Viss ir piegriezies. Man nav uz to laiku kur atstāt Romānu. Liks bērnu namā vai audžuģimenē. Domāju, varbūt tu vari uzņemties viņa pieskatīšanu. Varbūt Īvande var uzņemties? Kā viņai iet? Nav iznācis satikties. Atcerējos, ka Ritvars viņai iedeva savas dzīves uzsākšanai naudu. Domāju, ja klājas normāli, varbūt var tagad izpalīdzēt mātei?” ,,Ko stāstīt par māsu? Viņa strādā – ārzemēs. Īrijā lasa šampinjonus. Vēl ilgi būs projām.” Veldai momentā rodas meli. Ko citu teikt? Tik daudzi tur aizbraukuši piepelnīties, kāpēc gan lai tur nevarētu būt arī Īvande. Par Rihardu māte laikam neko nezina, un Velda viņas mazdēlu nepiemin. Sarunas vairs nevedas. Uzzinājusi, ka Velda neuzņemsies Romāna uzraudzīšanu un paskarbi atteikusi mātes ideju, Klaudija kļūst steidzīga. Drīz jau arī vilciena laiks. ,,Iedod man ceļam naudu! Visu esam notērējuši. Kad jau tu nevari to Romānu… tad nekā. Vilksimies, dēls, mājās!” Velda nopērk biļeti, pavada līdz vilcienam, visas sarunas ar Klaudiju ir izrunātas. Tikai Romāns čalo, vaicā, stāsta un ir priecīgs. Pilsētā ir tik daudz jauna un neredzēta. Pirms iekāpšanas vilcienā Velda mātei iedod piecīti un tāpat bez īpašas atvadīšanās ar īsu ,,čau!” paliek uz perona, kamēr vilciens sāk kustēties. Romāns pa vagona logu māj atvadas. Bērns izskatās tik laimīgs! Veldai sažņaudzas sirds. Vai tā ir tā mātes piepildītā laime? Vai tas ir Ritvara un viņas mīlestības bērns? Taču Veldai nav ne iespējas, ne gribas viņam ko palīdzēt. Varbūt tā audžuģimene izrādīsies sakarīga, un zēnam tur būs labi. Mājās pārnākusi viņa nespēj valdīt asaras. Ilgi nav raudāts un asaras ir krājušās laikam gadiem. Neizraudātas tās smacēs vai nost. Velda savā dzīvē ir maz raudājusi. Laikam jau Klaudijai bijusi taisnība, ka meitas sirds ir cieta kā krams. Šoreiz iemesls raudāt ir nobriedis un izlaužas kā putns no sprosta. Viņa raud par mātes neizdevušos dzīvi, par Īvandes izmisuma soli, par pusbrāli, vakar vēl nezināmo Romānu, māsas dēlu Rihardu, kam mamma tādā darbā, par kuru vēl neviens nerunā. Viņai liekas, ka varētu raudāt un raudāt. Žēl sevis, žēl slimās Astrīdas, žēl nesenajā salā nosaluša putna. Tik daudz kā liekas bezgala žēl. Viņai šovakar ir žēl visu, kuriem klājas grūti un kurus viņa pazīst.
