3. Latvijas sieviešu solidaritātes skrējienā 12.martā piedalījās arī 15 dalībnieces no Gulbenes pilsētas un rajona.
3. Latvijas sieviešu solidaritātes skrējienā 12.martā piedalījās arī 15 dalībnieces no Gulbenes pilsētas un rajona. Starp tām bija Daukstu pagasta folkloras kopas “Līgo” dalībnieces.
Diezin vai kādam ienāca prātā viņas saistīt ar latviešu dainu, ticējumu un ieražu zinātājām, jo skrējējas bija tērpušās armijas karavīru formas tērpos.
Skrējiena dienā putināja, pūta spēcīgs vējš. Bija auksts, tomēr Gulbenes rajons šajā pasākumā tika pārstāvēts otro gadu, lai arī dalībnieču skaitliski bija nedaudz mazāk.
“Laikam sekojot mūsu pagājušā gada uzskatāmajam piemēram, pārsvarā visas skrējiena dalībnieces arī no citiem Latvijas rajoniem bija īpaši gatavojušās,” ievērojusi skrējiena dalībniece un folkloras kopas “Līgo” vadītāja Inese Stalidzāne. Viņa stāsta, ka šogad gulbeniešu devīze bijusi “Latvijas sievietes var visu, pilnīgi visu!”, bet pērn – “Latviešu sieviete ir stiprāka par latviešu vīrieti!”.
“Skrējienā valdošā atmosfēra bija vienreizēja. Mēs visas šajā laikā bijām ļoti draudzīgas, atvērtas apkārtējiem, priecīgas. Nekas nespēja nomākt prieku, kas nerimās arī Ingus Pētersona koncerta laikā pie tirdzniecības centra “Olimpija”. Pasākumā neviena no mums nepiedalījās ziedu un dāvanas dēļ. Par to pārākas bija izjūtas. Apziņa, ka tu esi viena starp tūkstošiem,” stāsta Inese, kurai skrējienā bijis 2222.numurs.
Viņa un arī pārējās “armijas” komandas dalībnieces atzina, ka 1500 metru distance, kas mērota pāri Vanšu tiltam, bijusi vieglākā, kāda jebkad skrieta.
“Kājas nepiekusa, arī spēks neizsīka, vienīgais – ļoti nosala zobi, tāpēc pēc skrējiena karstā kafija bija īsti vietā,” piebilst Inese. Viņa mēģina uzskaitīt kaut nelielu daļu no komandu un grupu nosaukumiem, bet to nav iespējams izdarīt. Bijušas, piemēram, “Mājsaimnieces”, kas likušas saprast, ka sievietes būtība ir būt mājsaimniecei, tajā pašā laikā neaizmirstot, ka sieviete pirmām kārtām ir sieviete. Skaisti un pat amizanti izskatījušās sievietes, kas skrējienam tērpušās viduslaiku dāmām raksturīgos tērpos. Skatītāju un dalībnieču sajūsmu izraisījusi komanda, tērpusies putnu maskās “Mums nav gripas”.
“Pagājušajā gadā skrējām saģērbušās kā mūķenes. Izrādās, ka bija, kas to šogad vēl atcerējās, jo nejauši sev aiz muguras izdzirdējām runājam, cik tās mūķenes pērn labi izskatījušās. Sevi neatklājām, tikai savstarpēji saskatījāmies un pasmaidījām,” saka I.Stalidzāne.
Inese jau šogad ir droša solījumam kopā ar folkloras kopu piedalīties arī 4. sieviešu solidaritātes skrējienā. Jau šobrīd esot zināms komandas moto un padomāts par tērpiem. Kādiem? To atklājot jau šodien, zustu intrigas garša nākamgad.
“Saprotu, ka pēc spraigas darba nedēļas gribas atpūsties un nav viegli atvērt dzīvokļa durvis, lai dotos uz kādu pasākumu, par skrējienu, kas notiek Rīgā, pat nerunājot, tomēr, kad tas ir izdarīts, kad esi kopā ar pārējiem, saproti, cik liels ir emociju ieguvums. To neatsver stundām ilga atpūta, sēžot atpūtas krēslā pie televizora, tāpēc nākamgad skriesim visas kopā!” aicina I.Stalidzāne.
