Gulbenes tirgus nojumē, kas cieši piespiedusies kafejnīcas “Jesēnija” mūra sāniem, rosās sirmgalve.
Gulbenes tirgus nojumē, kas cieši piespiedusies kafejnīcas “Jesēnija” mūra sāniem, rosās sirmgalve. Palaikam viņa uz tumšbrūnā nojumes galda pārkārto glāzes ar pašas izaudzētiem zirņiem un pupiņām, ciešāk sabīda ievārījuma burciņas, pasvārsta maisiņus ar sīpoliem.
To paveikusi, vecā sieviete apsēžas uz sola un, galvu rokās atspiedusi, vēro garāmgājējus. Varbūt kāds kaut ko tomēr nopirks? Varbūt izdosies nopelnīt 30, 50 santīmus? Varbūt būs veiksmīga diena un saujā ieguls lats? Nekas liels un bagātību sološs tas nav, tomēr kaut kāds papildinājums nelielajai pensijai.
Ziema. Ir auksti. Salst. Vējš mēģina iespraukties katrā vecītes apģērba vīlē. Nav neviena, kas ar bargām pavēlēm viņu sūtītu uz tirgu. Varētu palikt mājās. Tomēr līdz ar pirmajiem rītausmas stariem Sašai vienistabas dzīvoklī kļūst par šauru. Atrasties tirgū, ko viņa labsirdīgi dēvē par sava veida tenku un zeķu republiku, ir pašas izdomāts pienākums, neatņemama ikdienas sastāvdaļa.
“Ar vientulību esmu uz “tu”. Arī mana mūža zelta kalni ir norakti un zīda pļavas nopļautas. Tagad priecājos par katru dzīves uzdāvināto dienu un gaidu pavasari, kad atkal varēšu doties uz dārzu, lai kaut ko izaudzētu pārdošanai. Kad varēju labāk redzēt, braucu uz mežu ogās. Vēl pagājušajā rudenī mellenes lasīju, rāpus nomezdamās, bet šogad tas jāaizmirst, kāda nozīme ar rokām mētras tikai glāstīt, nepamanot ogas,” saka Saša. Kad pulksteņa rādītāji sāk skaitīt pirmās pēcpusdienas stundas, viņas tirgum atvēlētais laiks ir beidzies. Turpmākās stundas piederēs mājas solim un atpūtai, ko pavadīs neskaitāmas domas par nodzīvoto laiku un sastaptajiem ļaudīm.
Dārzs līdzinās svētnīcai
Izkāpjot no autobusa Ozolkalnā, Saša vienmēr palūkojas uz to pusi, kur, paslēpusies kokos, atrodas Ozolkalna pamatskolas vecā ēka. Aiz viena loga, kas atrodas ēkas otrajā stāvā, nelielā istabiņā viņa ir dzimusi.
“Mamma pie kungiem bija par istabeni. Tēvs ar šineli uz pleca pārnāca no Tīreļpurva, kad visiem strēlniekiem izdalīja streijgabalus, vecāki sāka celt māju. Pirmais, ko atceros, domājot par to tālo laiku, ir izraktie mājas pamati, kuros man vajadzēja mest nelielus akmeņus. Arī tad, kad bija spāru svētki, mani uznesa augšā, lai redzu vainagu jumta korē. Atceros, kā manā trīs gadu dzimšanas dienā bļodā bija salikti skaliņi, kas skaisti dega, atgādinot ugunskuru. Man iedeva pudeli, lai aiznesu pieaugušajiem, jo jubilārei taču viesi jācienā. Kāpjot pāri šķūnīša slieksnim, paklupu un pudele saplīsa,” smejas Saša. No pašu mežā cirstajiem baļķiem māja drīz vien bijusi gatava, atdots arī Zemes bankā ņemtais aizdevums, saimniecība papildinājusies ar govi, zirgu un cūkām.
“Tagad, aizbraucot uz dārzu, man šķiet, ka visi tuvinieki ir apkārt un neredzami noraugās manā rosībā. Dienas beigās ir tāda sajūta, ka esmu ar viņiem izrunājusies, tāpēc vien no dārza mani prom nedabūs, kamēr dzīvošu. Dārzs ir mana svētnīca,” apņēmīgi saka Saša. Vērojot, kā zāles stiebri šodien nepļautajās pļavās izlūdzas cilvēku žēlastību, viņa atceras vectēvu, kas noņēmis cepuri un nometies ceļos viļņojoša kviešu lauka priekšā, lai skaitītu lūgsnu.
Iemīlas tuvējo
kaimiņu dēlā
Sašas mūžā mīlestība atnākusi divkārt, katru reizi būdama citādāka. 20 gadu vecumā viņa izgājusi par sievu pie kaimiņos dzīvojošā Arvīda Līkanša, kurš, laikā, kad Saša mācījusies kursos, dienējis Rīgā, Galvenajā štābā. Kad tēvs Sašai licis atgriezties laukos, uzskatot, ka Rīgā dzīvojot nekad cilvēks nebūs paēdis, meitenei pa pēdām sekojis arī Arvīds. “Tāda jau tā mīlestība ir – neizprotama. Ar kāzām ilgi negaidījām, lai gan Arvīda mātei sākumā nepatiku, jo man esot mati sagriezti ruļļos, kur dēls tādu likšot. Vēlāk abas labi satikām. Tagad neviena dvēsele mani tik bieži neatnāk apciemot kā viņējās. Saderinājāmies rudenī, bet kāzas svinējām pavasarī – 22.martā. Ātrāk jau meita nevarēja iet pie altāra, kamēr pūrs nebija pielocīts. Vēl tagad ir saglabājies pūra skapis, kura plauktos atrodami arī pašausti pūra dvieļi. Bija arī gulta un neliels skapītis. Manā jaunībā neviens nesēdēja kā baznīcā ar klēpī saliktām rokām,” joko Saša.
Pārāk īss mūžs bija lemts Arvīda un viņas mīlestībai, par kuru liecina dēls Imants un meita Māra. Kāzu zvani pie kamanām skanēja 1940.gadā, bet pēc četriem gadiem Arvīda vairs nebija. Saša pēdējo reizi vīru skatīja nokāpjam no pļaujmašīnas. Viņš nepaspēja atvadīties arī no nesen dzimušās meitas Māras.
“Ja es šodien zinātu, kur ir Arvīda atdusas vieta, kājām turp aizstaigātu. Nešaubos, ka vīru piemeklēja tāds pats liktenis kā viņa brāli, kuru nošāva pļavā netālu no mājām,” Sašai šīs ir pārāk smeldzīgas atmiņas. Tās sāp un nekad nav spējušas izgaist, tāpat kā pēckara laiks, kuru sirmgalve atceras nelabprāt.
Zina, kā sāp, kad sit
Trīcošā balsī Saša stāsta par bēgļu gaitām, kurās viņa vēl devusies kopā ar Arvīdu un trīs mēnešus veco dēlu Imantu uz rokām. “No pārdzīvojumiem krūtīs izsīka piens. Nebija nekā. No purva pasmēlu ūdeni un devu bērnam dzert. Tomēr tas viss bija tikai elles ceļa sākums,” nopūšas viņa.
Šodien, stāvot pilsētas centrā pie autobusu pieturas “Santa”, Saša bieži uzlūko vietu, kur savulaik Ābeļu ielā atradās ēka, ko viņa nespēj nosaukt citā vārdā kā čeka. “Man sirds kliegtin kliedz, vai jūs, cilvēki, maz zināt, uz kādiem pamatiem esat uzcēluši dzīvojamo māju? Uz ļaužu vaidiem, sāpēm un asarām, kas nespēja izlauzties caur čekas moku pagrabu sienām. Es zinu, ko nozīmē ciest, zinu, kā sāp, kad tevi sit. Kāpēc, mainoties valsts iekārtai, vienmēr jācieš cilvēkiem?” vēl šodien kliedz Sašas salauztā dvēsele, bet miklās acis ilgi slēpjas plaukstās. Tikai pazīšanās ar Konstantīnu Vosu, kas vēlāk kļuva par viņas otro vīru, pasargāja sievieti no centrālcietuma un iespējamas iznīcības. Kopdzīvē piedzima divas meitas un divi dēli. “Bērni, neviens cits, palīdzēja man izturēt, kad bija grūti, domāju tikai par viņiem.”
Iespējams, pagājušo laiku atceroties, Saša ar radio palīdzību šodien aktīvi seko visiem notikumiem valstī, lai salīdzinātu, lai atšķirtu labo no sliktā. Televizoru viņa ieslēdz tikai, lai noskatītos iemīļoto un, šķiet, nebeidzamo seriālu “Hameleonu rotaļas”.
“Dzīvošu tikmēr, kamēr rādīs šo filmu,” joko vecīte, un atkal skan vārdi: “Man viss ir labi! Par pagājušo laiku, ko nevar izmainīt, nevienu nenosodu. Arī atmiņās pārāk nekavējos. Tām mana nama durvis visbiežāk ir slēgtas. Dzīvoju, vērojot, kā šodienas brīvajā Latvijā meitenes uzvelk tautas tērpu un dodas pastaigā pa tūrisma takām. Tālāk jau vismaz pagaidām neesam tikuši.
****
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Saša Līkanse (dzimusi Umure).
Dzimusi: 1920.gada 1.jūlijā Vecgulbenes pagasta Ozolkalnā.
Mācījusies: Ozolkalna pamatskolā un Lauksaimniecības kameras kursos.
Ģimene: atraitne. Sešu bērnu māte. Šodien priecājas par astoņiem mazbērniem un astoņiem mazmazbērniem.
Savulaik: bijusi pieņemšanā Rīgas pilī pie Kārļa Ulmaņa, ogojusi Pierīgas mežos, Ložmetējkalnā lasījusi gailenes, pārdevusi ziedus “Saktas” puķu tirgū, pie Meža kapiem, Rīgas centrāltirgū.
Pārliecināta: ka viss ir labi, tomēr atgūtā Latvijas neatkarība šodien nav tāda kā agrāk.
