Astoņi sociālie darbinieki no Gulbenes rajona no 8. līdz 11.martam uzturējās Polijā pie sadraudzības partneriem Kenčinas rajonā.
Astoņi sociālie darbinieki no Gulbenes rajona no 8. līdz 11.martam uzturējās Polijā pie sadraudzības partneriem Kenčinas rajonā. Tas bija pirmais šāda veida brauciens.
Vizītes mērķis bija iepazīties ar sociālā darba politiku Polijā un pastāstīt, kā norit sociālais darbs kopumā Latvijā un konkrēti Gulbenes rajonā.
“Salīdzinot abu valstu sociālo politiku, kas balstīta galvenokārt uz cilvēku dzīvesvietām, pārliecinājāmies, ka pie mums to veido un finansē galvenokārt vietējās pašvaldības. Polijā sociālo jautājumu risināšanā ir ievērojami lielāks valsts finansiālais atbalsts,” secina Gulbenes rajona sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Aina Kokoreviča. Piemēram viņa min veco ļaužu pansionātus, kurus pie mums finansē vietējās pašvaldības, bet Polijā to dara valsts, tas nozīmē, ka iespējas veco cilvēku ievietot pansionātā ir lielākas.
Delegācija pārliecinājusies, ka Polijā ir ļoti augsts bezdarba līmenis. Apmēram trešā daļa no visiem valsts iedzīvotājiem ir bez darba, tāpēc viņi dodas peļņā uz citām valstīm.
A.Kokoreviča uzskata, ka Latvijā sociālais darbs, ko veic profesionāli speciālisti, salīdzinoši ir vairāk sakārtots.
“Uz to tiecas arī sadarbības partneri Polijā, tāpēc Gulbenes un Kenčinas rajona turpmākās sadarbības rezultāts būs kopēju projektu veidošana, lai iegūtu Eiropas Savienības finansējumu, sociālā darba speciālistu apmācība, Darba terapijas centra veidošana un tamlīdzīgi,” stāsta A.Kokoreviča.
Abas puses parakstīja turpmākās sadarbības plānu šim gadam. Rudenī ieplānota Kenčinas rajona sociālo darbinieku vizīte Gulbenes rajonā.
Liela nozīme darba terapijai
Delegācija no Gulbenes apmeklēja Darba terapijas centru, kas izpelnījās ne tikai apbrīnu, bet arī nedalītu atzinību. Jaungulbenes pagasta sociālās aprūpes centra vadītāju Viju Āboliņu pārsteigusi sirsnīgā sagaidīšana Kenčinas rajona padomē un lielā atsaucība vizītes laikā.
Viņai spilgtā atmiņā ir palicis Darba terapijas centrs, kas ir dienas centrs un paredzēts cilvēkiem ar intelektuāliem traucējumiem. Centrā izveidotas vairākas darbnīcas, kur speciālisti ar katru cilvēku strādā individuāli. Nodarbi piemeklē atbilstoši katra klienta spējām. Vienā darbnīcā iespējams veidot izšuvumus uz auduma, otrā – apgleznot stiklu. Ir arī rokdarbi, kuru gatavošanā izmanto dažādus materiālus, piemēram, putuplasta plāksnē ar krāsainu lupatiņu palīdzību veido zīmējumus un ornamentus, kurus plāksnē ievieto ar koka irbuļu palīdzību. Viss kopumā atstājis paliekamu iespaidu un radījis pārliecību, ka skaisto iespējams radīt no ārkārtīgi vienkāršām lietām. Centra klienti sagatavojuši arī koncertu – teatralizētu uzvedumu, kurā iesaistījuši arī viesus.
Centrā darbojas klienti no 16 līdz 50 gadiem. Viss liecināja par to, ka viņi centrā ir gaidīti, novērtēti un vajadzīgi.
“Uzskatu, ka šāds Darba terapijas centrs ir ļoti nepieciešams arī Gulbenē, jo tas ir nenovērtējams atbalsts ģimenēm, kurās atrodas šādi cilvēki. Tuvinieki viņus aizved uz centru gluži kā bērnus uz bērnudārzu, kur atstāj pedagogu rīcībā, bet, atgriežoties mājās pēc darba, šos cilvēkus no centra izņem. Izjutu ārkārtīgi pozitīvu attieksmi pret centra klientiem, jo uzskatu, ka šādā darbā jāstrādā speciālistiem, kam piemīt cilvēkmīlestība,” saka V.Āboliņa.
Kompleksa darba sistēma
Interesi izraisījis arī Mājas aprūpes centrs, ko uztur valsts. Vairākas centra telpas, kuras paredzēts remontēt, bijušas līdzvērtīgas mūsējām. V.Āboliņa pārliecinājusies, ka attiecības ar centra klientiem un darbs ir līdzvērtīgs tam, kā tas notiek pie mums. Arī problēmas līdzīgas.
“Ievēroju, ka Kenčinā atzīst garīgās vērtības. Vizīte notika gavēņa laikā, kas vēl vairāk apliecināja, cik Polijā ticībai ir atvēlētā nozīmīga loma,” piebilst V.Āboliņa.
Tirzas sociālā darba speciāliste Sandra Ozola ievērojusi, ka Polijā pašvaldības ir salīdzinoši lielākas, tāpēc ir daudz vairāk cilvēku ar dažādām sociālām problēmām. Katrā pašvaldībā izveidots sociālās palīdzības centrs, kurā darbojas speciālistu komanda. Divi cilvēki nodarbojas ar dažādu cilvēku iesniegumu izskatīšanu un apstrādi. Centrā atrodas kase, kur izmaksā sociālos pabalstus maznodrošinātajiem, kā arī pārtikas produktu izsniegšanas punkts. Produktus uz pašvaldības sociālās palīdzības centru savukārt ved no Ģimenes palīdzības centra. Centrā strādā arī psihologs. Interesanti, ka ar katru maznodrošināto ģimeni strādā kompleksi. Tā ir materiālā un psiholoģiskā palīdzība. Centra apmeklētāju rīcībā ir trīs datori, kur viņi var sameklēt vēlamo informāciju, izskatīt darba piedāvājumus un tamlīdzīgi. S.Ozolai patikusi centra darbinieku savstarpējā cieņas pilnā attieksme. Vairākkārt uzsvērts, ka tas ir komandas darbs. Kenčinas pašvaldību budžetā prioritāte ir izglītības iestādēm, kam seko sociālā palīdzība.
“Kenčinā man radās iespaids, ka poļu vīrieši ciena savas sievas un augsti tur ģimenes godu. Tiekoties ar dažādiem pašvaldības pārstāvjiem, viņi vairākkārt atgādināja, ka tikšanās laiks ir ierobežots, lai iekļautos darba atvēlētajās stundās, jo pēc darba laika beigām viņus gaida ģimene, bet kopīgas vakariņas ģimenē ir svēta tradīcija,” stāsta S.Ozola.
Jutāmies galvas tiesu pārāki
Latvijas Sarkanā Krusta Gulbenes rajona komitejas izpilddirektors Sīmanis Homčenko, salīdzinot, kā strādā Sarkanā Krusta rajona komiteja Gulbenes rajonā un Kenčinā, juties ievērojami pārāks. Viņu pārsteigusi poļu kolēģa teiktais, ka viņam vieglāk pastāstīt, ar ko viņi nenodarbojas, nekā par to, kā organizēts darbs. S.Homčenko ievērojis, ka galvenokārt akcentēta pirmās neatliekamās palīdzības un humāno tiesību propagandēšana, kā arī donoru kustības organizēšana. Kenčinas rajonā reģistrēti 450 donori, bet regulāri asinis nodod 150.
“Vienīgā atšķirība no mums ir tā, ka Sociālajā centrā ir iekārtota telpa, kur iespējams nodot asinis, kad vien donors vēlas. Mums ir noteiktas donoru dienas. Arī nekādu privilēģiju par asins nodošanu nav. Tikai tase kafijas. Kenčinas rajona komiteja tikai tagad apņēmusies strādāt pie projekta, lai saņemtu Eiropas Savienības līdzekļus humānajai palīdzībai. Uzzinot, kā strādājam mēs, pārstāvis tikai māja ar galvu. Arī Sarkanā Krusta biedru uzskaites nebija, visi skaitļi tika minēti aptuveni,” stāsta S.Homčenko.
Pagastā veidos jauniešu centru
“Apmeklējot veco cilvēku aprūpes centru, pārliecinājos, cik prasmīgi iespējams izlietot no Eiropas Sociālā fonda saņemtos līdzekļus, lai atrasties telpās būtu patīkami ne tikai veciem ļaudīm, bet arī personālam. Mēs nesavtīgi priecājāmies par poļu kolēģiem, ka viņiem iespējams strādāt tik estētiskos apstākļos,” iespaidos dalās Rankas pagasta sociālā darba speciāliste Svetlana Zīlīte.
Viņa uzskata, ka pieredzes brauciens bijis produktīvs. Tas atzinīgi licis vērtēt arī Rankas pagastā tapušo projektu par jauniešu centra izveidi, kurā būs solārijs, trenažieri, datoru klase un cits.
“Projektu ceram īstenot nākamajā gadā. Centrs atradīsies Rankas doktorāta ēkā, kur ir brīvas telpas centra izveidei. Jau šobrīd tur ir ūdensvads, pievienots kabelis, lai varētu pieslēgt datorus. Centra izveide būs ievērojams pagasta ieguvums, jo to apmeklēt varēs arī gados vecāki cilvēki,” uzskata S.Zīlīte.
Sociālo darbinieku pienākums kā Polijā, tā Latvijā ir apzināties sava darba mērķi, lai būtu iespējams paaugstināt cilvēku labklājības līmeni, iemācīt viņiem pastāvēt par sevi un attīstības resursus rast pašiem sevī.
