Balto dienu pirms 60 gadiem gulbenieši Marija un Staņislavs Gaspažiņi nekad nav ļāvuši skart ikdienas putekļiem, nav ļāvuši tai sarūsēt strīdos.
Balto dienu pirms 60 gadiem gulbenieši Marija un Staņislavs Gaspažiņi nekad nav ļāvuši skart ikdienas putekļiem, nav ļāvuši tai sarūsēt strīdos. Viņi to tikpat mirdzošu kā saņemtu grib aiznest līdz mūža galam.
Marija un Staņislavs ir starp retajiem pāriem ne tikai rajonā, bet arī Latvijā, kas 27.aprīlī svinēs dimanta kāzas. Tajās nebūs dimanta rotu. Dimantā atmirdzēs tikai mīlestība, – pilna cilvēcīgas uzmanības vienam pret otru un labsirdīgas pukošanās, kas līdzināsies siltam dienvidvējam, kas sapurina, bet nekad nesaldē.
“Mani nevar traucēt, jo kaķis atpūšas,” joko Marija, uz brīdi atlaidusies pusdienas nomidzī. “Miegs jau nenāk, bet gadi prasa atpūsties. Nav jau arī kur steigties, visu mūžu abi esam steigušies.”
Staņislavs ieņem vietu pie galda, kur sēdēts tik daudzus gadus un izdomāts simtiem domu, un saruna var sākties. Galvenā runātāja ir Marija, tomēr pa brīdim viņa uzmet skatu Staņislavam, lai saņemtu teiktā piekrītošu apstiprinājumu. Tā bijis visu mūžu. Tikai tad pieņemts galīgais lēmums, kad vienā vai otrā jautājumā rasts kompromiss.
Bijām prāta gados
“Staņislavs tāpat kā mans brālis, kurš bija liels priekšnieks, strādāja uz dzelzceļa, tāpēc viņam nebija jāiet armijā. Bez šiem abiem vēl bija divi puiši, kas tik pa ballēm vien. 1946.gada 27.aprīlī brālis zvana man un prasa, ko, lai atnesot vakariņām. Tolaik dzīvojām Pamatu ielas mājām. Pa vidu – gaitenis, katrā pusē pa istabai. Vienā dzīvoju es ar brāli, otrā – puiši. Saku, ka ēšanai neko nevajag, bet dzeršanai gan. Brālis brīnās, kas man tā par valodu, bet es paliku pie sava: “Kad atnāksi, tad redzēsi!” Nevienam ar Staņislavu neteicām, ka esam sarakstījušies.
Brālis, atnācis mājās un uzzinājis notikušo, bilda, ka esot to nojautis, jo Staņislavs pārstājis iet uz ballēm, vienmēr aizbildinādamies ar sazin kādiem darbiem,” stāsta Marija. “Jā, tā jau bija,” apliecina dzīvesbiedrs.
“Es jau biju prāta gados, kad izgāju par sievu. Man – 27, bet Staņislavam – 24 gadi. Ne jau gadiem tā nozīme. Abi esam latgaļi. Atšķirība tikai tā, ka es no Tilžas, bet Staņislavs – no Bērzpils. Kopā dzīvošanu sākām ar gultu, divām segām, dažiem palagiem un mazītiņiem spilventiņiem. Radi mūs aprunāja, sakot, redzēs, ko tie nabagi darīs. Ko tad nu darīja, dzīvoja. Tā paša gada 28.decembrī piedzima meita Aina,” naski stāsta Marija, sev blakus uz dīvāna iekārtojot albumu kaudzi.
Kad Ainai svinēta trīs gadu dzimšanas diena, jaunajai ģimenei piešķirtas divas istabas Vidus ielas 68.namā, kas tagad jau daudzus gadus ir Gaspažiņu īpašums.
Kā brīvs puika
Marija paņem visvecāko albumu un sameklē fotogrāfiju, kurā viņa – baltā līgavas kleitā, bet Staņislavs – goda uzvalkā.
“Pēc mēneša – 26.maijā – laulājāmies baznīcā. Ai, cik tā bija skaista diena! Pie debesīm neviena mākonīša. Mācītājs mums paredzēja ilgu mūžu kopā. Pirms braukšanas uz baznīcu īsts trakums sākās ar Staņislava zelta gredzenu. Viņš to nevarēja novilkt no pirksta. Gudrība jau ar liela, roku vajagot mērkt siltā ūdenī ar ziepēm. Pirksts sapampa vēl vairāk. Atradās kāds gudrinieks, kas ar knīpstangām gredzenu pārknieba. Mācītājs, sabojāto gredzenu redzēdams, galvu vien nogrozīja. Vēlāk to Rīgā sakausēja, bet gredzens vienalga pazuda,” stāsta Marija, bet Staņislavs klusē un smaida. Ko te daudz sacīt, ja visu dzīvi bez laulājamā riņķa pirkstā.
“Varēju justies kā brīvs puika,” viņš smejas, tad, palūkojies pulkstenī, sarosās. Nedrīkstot nokavēt tikšanos ar piena vedējiem, kas noteiktā stundā un dienā piestājot netālu no mājas. “Viņš man ir gādīgs,” Marija noraugās vīrā, piekodinot, lai silti saģērbjas.
Prata labi kurināt krāsni
“Kāpēc es Staņislavu izvēlējos par vīru? Kas te daudz ko domāt! Viņš prata labi kurināt krāsni, bet, dzīvojot mājā, kur salīgi, tam bija liela nozīme,” joko Marija, vīra smaida atbalstīta. “”Viņa man vienmēr bijusi tāda žiperīga un strauja. Es atkal tāds mierīgāks,” Staņislavs, virtuvē nolicis piena kanniņu, atkal ir agrākajā vietā pie galda. “Nē, reizēm dzīvē tas neder!” iebilst Marija. “Man ir ārkārtīgi smags raksturs, jo jaunībā vienmēr gribēju, lai viss būtu pēc mana prāta, aši un ātri. Līdz ar gadiem pamazām sāku nomierināties. Tagad manis pēc kaut ūdensplūdi.”
Marija paņem vienu albumu, lai parādītu fotogrāfiju, kur viņa, Staņislava roku apskauta, laižas dejā. “Es biju liela dancotāja. Staņislavam – trīs soļi, un bijām pāri dzelzceļnieku kluba zālei. Dancošanas pēc viņš pat nepatikšanas pieredzēja. Vēlāk jau vīrs arī citas meitenes izdancināja, bet sākumā – ne. Lai jau, cik tad var to sievu grozīt, ja viņa vēl par dažiem gadiem vecāka,” smejas Marija. “Tā jau ir, ko tad tās citas skums, kamēr es ar vienu,” skan Staņislava piebilde.
“Ko tā gadu starpība, ja man prātīguma nav bijis ne agrāk, ne tagad? Citi saka, raksturi esot jāpieslīpē. Mēs ar Stasīti neko neslīpējām. Dzīvojām tik uz priekšu. Ja viņš bez manis aizgāja uz kādu balli, nodancoja un vēlāk atnāca mājās, dabūja pa mizu, es jau biju greizsirdīga,” saka Marija, atkal saņemot vīra vārdu atbalstu. “Drusku greizsirdīgai jābūt, kā tad citādi, bet vispār jau nekur daudz un ilgi netiku gājis un kavējies,” taisnojas Staņislavs. Marija nenoliedz, ka dzīvē gadījies arī pamatīgi sastrīdēties, tikai uz vecumu strīdi pārvērtušies labsirdīgā bubināšanā. “Nevajag ņemt galvā to, ko nostrīdējies. Ja citādāk nevarējām, viens vai otrs brīdi pasēdējām dārzā, un atkal viss labi,” to sakot, Marija brīdi pabēdā par mazdēla dzīvi. “Mums nebija laika strīdēties, es projām darbā. Biju sagādnieks, tāpēc vairāk ceļā nekā mājā,” aizdomājas Staņislavs.
Bijām pa dzīvi nojaukušies
Marija ir tieša, sakot, ka abi ar vīru esot pa dzīvi nojaukušies. “Gribējās kaut ko vairāk nopelnīt, nopirkt, bērniem augstāko izglītību iedot. Meita un dēls precējās – kāzas taisīt. Domāju, ka abi visu laiku esam bijuši kā mazā jūgā iejūgti. Kas nekait tagad! Atbrauc bērni un mazbērni, saved te visu kārtībā. Vēl abus kā pēc notīm nodresē. Es jau neņemu galvā un pretī neturos, lai gan meita, kā jau priekšniece būdama, uz to rīkošanu. Mans raksturs. Es arī – citos klausījos, bet visu pa savam izdarīju. Znotam tagad smiekli nāk, ka esmu kļuvusi tik rāma,” salīdzina Marija. “Tā tas pamazam ir gājis un aizgājis,” it kā pats ar sevi sarunādamies, papildina Staņislavs.
“Es vienreiz arī taisījos uz šķiršanos, teicu, ka nevar vairs izturēt. Gaspažiņš saka, labi šķiramies, un piedāvā man tepat no mūsu ielas vienu veci, piedāvā otru, trešo. Neviens nebija labs, tas dzer, tas negrib strādāt, tas par vecu, visus izbrāķēju. Viņš saka: “Nu, ja tev neviens neder, tad dzīvosim tālāk,” smejas Marija. Ne viņa, ne Staņislavs neparedzēja, ka tik ilgs mūžs lemts viņu kopdzīvei. “Šodienas jauniešu kopā dzīvošana man nepatīk. Tiklīdz kas atgadās, tā meklē papīrus, dala bērnus un mantu. Nekāda baznīcas svētība nelīdzēs, ja vīrs un sieva nepratīs sadzīvot. Daudz jāpieliek, lai tik ilgi varētu būt kopā. Vajag visu paciest. Ir brīži, kad dusmu karstums uznāk, bet vajag saglabāt mieru, kamēr karstums pārskrien. Oi, cik tas ir grūti! Bet kur tu paliksi? Ko izdarīsi labāku? Prieks, ka bērni to ir sapratuši. Labi dzīvo ar savām otrajām pusēm,” ir apmierināta Marija. Jokojot viņa vēl piebilst, ka, tiklīdz ciemos atbraucot meita, tā Staņislavs uzreiz jūtoties varonīgāks. “Tad viņam pieder stiprā puse. Abi kā sabiedrotie. Reizēm Gaspažiņš draud, nevarot tikt ar mani galā, zvanīšot Ainai. Nu jau gan tie zvani kļuvuši retāki. Viņš man visu mājās izdara. Kad bija slimnīcā, man vīra ļoti pietrūka,” Marijas acīs iezogas asaras. Viņai vien zināms, kas pārdzīvots, kamēr Staņislava sirdij pieskāries ķirurga skalpelis.
“Diviem cilvēkiem vajag prast sadzīvot,” prāto Marija, bet Staņislavs ir neizpratnē, kāpēc 60 gadi pagājuši tik ātri, jo viņam atskabargainā Marija joprojām ir tikpat mīļa. “Tā jau ir kā tajā dziesmā, ka dzīve – gara, tikai mūžs pārāk īss,” atvadoties mani pavada Marijas un Staņislava nesteidzīgi teiktie vārdi.
Pamanu, ka Marija joprojām sēž uz dīvāna, Staņislavs – ierastajā vietā pie galda. Viņi abi raugās viens otrā, kā to darījuši visus šos 60 gadus.
