Cik strauji plūst Gaujā pavasara ūdeņi, tik ātri aizskrien cilvēka mūžs.
Cik strauji plūst Gaujā pavasara ūdeņi, tik ātri aizskrien cilvēka mūžs. Tomēr dzīves skaistākie mirkļi ir kā varavīksne nerimstošajos dzīves ūdeņos – viz un laistās, uzliesmo saulē un atkal pazūd, tad uzplaiksnī, pārvēršas enerģijā, kura nepieciešama darbam – skaistam, radošam, bet grūtam darbam skolā.
Skolai atdots mūžs. Vai pašai arī kas palicis? Tā jautāju skolotājai Ainai Matvejai, kura starp bērniem pavadījusi 45 gadus. Tur jau arī palika veselība, mundrums, enerģija, jaunība – visa dzīve. Bet vai to pašu negribētu otrreiz? Gribētu.
Skolotāja Matveja – tā saka daudzi lizumnieši, bijušie skolēni, kolēģi. Ko skolotāja dara, to dara no sirds un ar vislielāko apzinīgumu, prasīdama to pašu arī no saviem skolēniem.
“Nāk skolotāja Matveja vienmēr stalta, iznesīga, gaumīgi ģērbusies. Viņa mūs, meitenes, pārsteidz – vienmēr koptas rokas, jauns kostīms, mati sakārtoti. Šķiet, ka tērpa krāsas pieskaņotas videi, laikam, notikumiem.” (Inese Dambe)
Skolotāja Aina Matveja ir dzimusi 1926.gada 9.aprīlī Līgo pusē, pašā skaistākajā pavasara laikā, kad visvairāk priecājamies par spilgtajiem saules sveicieniem, par pirmajiem putnu treļļiem. Viņas bērnības un jaunības gadi bija smagu pārdzīvojumu un grūtuma laiks, jo bez mātes un tēva palikušajiem sešiem bērniem vajadzēja pelnīties pie saimniekiem, lai izdzīvotu un izietu skolās. Ainu kā jaunāko paņēma audzināt mātes māsa, par kuru Aina runā ar lielu cieņu un mīlestību. Tagad skolotāja no savām māsām un brāļa vairs palikusi vienīgā.
“Man ir laimējies ar kaimiņiem skolotājiem Matvejiem – rūpīgi, atsaucīgi, sirsnīgi, dāsni. Es varu tikai apbrīnot, ar kādu nesavtību, pašaizliedzību Aina un Paulis rūpējas par saviem tuviniekiem, draugiem un līdzcilvēkiem gan viņu slimības reizēs, gan palīdzot grūtos brīžos,” apgalvo kaimiņiene Maruta Tramdaka.
Skolas gadi Gulbenē. Skolotāja atceras, ka pavisam maziņa jau no brāļa iemācījusies lasīt un rēķināt. Viņas skolotāja Ainu allaž slavējusi. Tā reiz kauninājusi lielu puisi, nemākuli, izbīdījusi Ainu priekšā lasīt, lai lielais sestklasnieks sasparotos. Viņam tas ķēries pie sirds, vēlāk sanācis ar to pašu puisi kopā spēlēt “Sprīdīti”, kur viņš bijis Lutausis, bet Aina – Sprīdītis. Pacēlis nabaga Sprīdīti aiz čupra uz augšu un īpaši lepnā balsī teicis: “Lasi nu, Sprīdīt!”
Kad kara apstākļu dēļ Cesvaines ģimnāzija pārtrauca darbu, tad mācības nācās pabeigt Litenē. Jāzepa Mediņa mūzikas skolu Rīgā spiesta atstāt pēc diviem gadiem, jo pietrūka līdzekļu. Te nu bija lielie sapņi mazajai lakstīgalai! (Tā dēvēja skolotāji mazo meiteni.) Sapnis palika nepiepildīts, tomēr Aina dziedāja un dzied visur un vienmēr. Mācot skolēniem dziedāšanu, vadot un gatavojot ansambļus un korus dziesmu svētkiem un pasākumiem, skolotāja ar vislielāko prieku un mīlestību, uzcītību un neatlaidību ir centusies iemācīt dziedāt un dziedāt ar prieku un mīlestību.
“Milzīga pašaizliedzība, entuziasms un prasme iemācīt dziedāt, gūt prieku un gandarījumu par dziedāšanu, par klātbūtni svētkos.” (Aiva Kraukle)
Pašdarbības norises, uzvedumi, runas un dziedāšana, skaisti un sirsnīgi pasākumi palikuši spilgti atmiņā. Arī tas, cik daudz laika un pacietības skolotājai Matvejai vajadzēja, lai lielākiem un mazākiem palaidņiem visu iestāstītu.
Kad 1956.gadā tiek sāktas skolotājas darba gaitas Lizumā, tad ir skaidrs, ka Lizums paņems skolotājas sirdi, prātu un rokas. Te skolotājas prieki un bēdas, te mīlestība un rūpes. Plecu pie pleca, visur un vienmēr kopā staigāts, dziedāts un strādāts ar Pauli, Lizuma vidusskolas ķīmijas skolotāju. Te kopīgs darbs. Darbs. Dzīvojot, dziedot un mīlot. Darbs – kas sadedzina, kas ceļ, kas paņem tevi visu un atkal dod tev pretī.
“Vai tikai tas nav skolotājas Ainas Matvejas nopelns, kas iemeta mani matemātikas slēptākajos labirintos jau no mazākajām klasītēm, kad mēs regulāri piedalījāmies TV konkursos, kurus organizēja un vadīja izcilais matemātiķis Jānis Mencis.” (Iveta Roziņa)
“No vērotā un no skolotājas Matvejas stāstītā redzams, cik daudz darba – turklāt ar labiem panākumiem – tiek veltīts skolēnu vispārīgai sagatavošanai skolas gaitām.” (J.Mencis “Skola un Ģimene”, 1997.)
Audzinātāja, metodiskās komisijas vadītāja, pagasta deputāte, kultūras komisijas vadītāja, Liepājas pedagoģiskā institūta absolvente, uzvarētāja daudzos konkursos un projektos, aizrautīga entuziaste gan tiešajos pienākumos, gan sabiedriskajā darbā. Noorganizētie svētki, izspēlētās lugas, izdziedātie dziesmu svētki ir tie gandarījuma mirkļi, kas dod spēku ikdienas darbam, kas palīdz neieslīgt rutīnā un dzen uz priekšu.
“Esmu pateicīga liktenim, ka varu jūs uzskatīt par saviem skolotājiem” – rakstīts kādā atklātnē.
“Skolā es biju liels delveris, bet šodien man ir prieks par savu rokrakstu. Skolotāja sēdināja mani pie glītrakstīšanas burtnīcas desmitām reižu, apbrīnoju viņas pacietību un saku par to paldies!” (Laima Klimona)
Nu jau gandrīz desmit gadus skolotāja ir pelnītā atpūtā. Ir grūti samierināties, nav tā, ko visvairāk esi mīlējis, kam sevi esi ziedojis. Nav kur skriet, steigties. Dažreiz liekas – esi visu aizmirsts. Nav viegli saprast, ka vari mierīgi lasīt grāmatas, paminēt krustvārdu mīklas vai vienkārši tāpat pastaigāties. Šodien daudz nākas redzēt, lasīt par visapkārt notiekošo. Tas apbēdina, jo pazūd ētisko kategoriju izpratne, bet pats galvenais – darba tikums. Šodien citādi uzskati, citādi tikumi. Skolotāja smej, ka dažreiz prāts abiem ar Pauli nesas lūkot pēc ragaviņām, lai viens otru varētu vest uz mežu. Arī veselība liek sevi manīt arvien vairāk. Tad skolotāja atkal pasmaida: “Nav jau vairs lāga meža, ne vecu tur atstāt, ne sēņu un ogu tur palasīt!” Tad ir laba atziņa, ka Aina un Paulis joprojām var viens otru balstīt un ir viens otram.
“Bieži, nākot no stundas, skolotāju istabā kāds rūķītis ir nolicis ābolu grozu, cienājamies pilnām mutēm, priecādamies un slavēdami audzētājus. Pavasaros atrodam kastītes ar stādiņiem – tomātiņi, puķītes. Zinām, ka tās varam paņemt un iestādīt savos dārzos, lai zied un liek pieminēt devējus. Tā skolotāji Matveji ir arvien kopā ar mums, iedomājas un atbalsta.” (Aiva Kraukle)
Lizuma centra viena daudzdzīvokļu māja parasti sakoptības ziņā ir visskaistākā, ar kārtīgāko pagalmu, sakārtoto spēļu laukumu bērniem, līdzeni apgriezto dzīvžogu un skaistākajām rožu dobēm. Tajā dzīvo skolotāji Matveji. Ainas mīlestības ziedi, rozes, iepriecina ne tikai kopēju, bet arī iedzīvotājus un ciemiņus. Vienmēr ar vizbuļiem uz skolotājas galda, ar plaucētiem bērza zariem savā istabā, ar piederības izjūtu Lizumam savā sirdī, skaistumu cilvēkos, sev apkārt, labestību savstarpējās attiecībās, prieku dziesmā, cerību nākotnes bērnos ar apzināšanos, ka viņi ir tā paaudze, kas savās plaukstās turēs visu mūsu nākotni. Uz tādu pavasari ikkatrā no mums savā 80 gadu jubilejā cer skolotāja Aina Matveja.
Lizuma vidusskolas skolotāju vārdā – Skaidrīte Burkite
