Romāns turpinājumos. 9. Nu viņa – bijusī medmāsiņa – tupēja pie bērnu rotaļlietām un ar vienu aci lūrēja, kā uz viņu reaģēs auklējamais.
Romāns turpinājumos. 9.
Nu viņa – bijusī medmāsiņa – tupēja pie bērnu rotaļlietām un ar vienu aci lūrēja, kā uz viņu reaģēs auklējamais. Varbūt niķosies, netuvosies un nezin ko vēl darīs tāds trīsgadnieks? Auklei jābūt gatavai uz visu. Viņas pirmā darba diena jaunajā amatā bija sākusies. Kritiens pa vēl nesen gudrās un izdarīgās reanimācijas māsiņas karjeras kāpnēm likās sāpīgs, taču pašas izvēlēts. Viņa vēl nesen teica, ka labāk akmeņus velt un ielas slaucīt, nevis turpināt medicīnas katorgas darbus. Dieva rīkste pašas griezta! Tas, ko viņa uzsāka, bija labāk nekā nekas. Drīz viņa iejutīsies un viss būs labi! Mājoklis piederēja bagātiem ļaudīm, te viņa dienā būs saimniece. Artūrs pieradīs pie auklītes noteiktās kārtības. Galvenais, lai viņam ne matiņš no galvas nenokrīt! Viņai par to labi maksā, viņai uzticas, un tas vien daudz ko nozīmē. Katrs sākums liekas grūts.
Pēc vairākām nedēļām Veldai viņas pašreizējā dzīve likās kā vecos pirmskara lubu romānos attēlota: dzīvoklis greznā retro stilā, kalpone, daudz gleznu, smalki trauki, ērta virtuve – un bērnaukle priekšautiņā…
Teodors Lācis likās visādi ieturēts kungs, pašķidru matu rotu, gadus četrdesmit vecs, labām manierēm, tomēr izskatījās kādu bēdu nomākts, domīgs un mazrunīgs. Vīrietim gandrīz neraksturīgi mīlīgi viņš izturējās pret dēlu, glāstot un apglaudot vai ik brīdi. Viņš arī nemeta divdomīgus skatienus jaunās aukles virzienā, izturējās vienkārši un atturīgi, sarunās bija korekts un konkrēts, acīmredzami ļoti rūpējies par sievas veselību un pašsajūtu, jo zvanīja viņai uz slimnīcu vairākas reizes dienā un tad izlikās jautrs un bezrūpīgs, mīļi jokoja, stāstīja, kā iet ar Artūra audzināšanu, pieminēja labā nozīmē arī aukli un solījās drīzumā ar viņu iepazīstināt.
